Man jau liekas, ka māksliniekiem tas ir netipiski - noteikt intervijas laiku divpadsmitos dienā, jo ir dzirdēti stāsti, ka radošiem cilvēkiem diena sākas tikai pulksten divos.
Tā situācija šobrīd ir kurioza. Tā kā mums mājās uz trim dienām bija problēmas ar elektrību un mans draugs Jānis bez interneta nevar dzīvot ne vienu sekundīti, tad ar vienu mugursomu plecā pārcēlāmies uz jauno darbnīcu. Vienu nakti izdīcu palikt jaunajā darbnīcā svešu gaismā. Romantika!
Taču tad Jānis atklāja, ka darbnīcas telpās ir lielāka siena nekā mājās, uz kuras ar projektoru varam skatīties kino. Izrādījās, ka no jaunās darbnīcas Jāni dabūt projām ir neiespējami. Un tad sākās: vecajā dzīvoklī viņam ir klaustrofobija, varbūt ir pienācis laiks dzīvot atsevišķi no mammas. Izrādījās arī, ka jaunās telpas ir tuvāk darbam.
Taču man tagad agri jāceļas, lai uzkoptu darbnīcu, kura kļuvusi par mūsu mājām. Ja atnāk pie manis dāma tērzēt par modeli un ierauga mana bērna mazbiksītes, tam visam jābūt kārtībā. Arī bērns ir pārcēlies kopā ar mums uz darbnīcu. Meita ir iestājusies Mākslas akadēmijā, un no jaunās dzīvesvietas līdz skolai viņai ir trīs minūšu gājiens.
Ja jau iekārto jaunu darbnīcu, tad nekur prom no Latvijas nebrauksi?
Visi tagad domā, ka esmu pazudusi un dzīvoju Amerikā, bet draugs dabūja darbu un es viena nekur nevaru braukt, jo nemāku izteikt savas vēlmes. Turklāt es te nevaru pamest Jāni vienu.
Paliekot šeit, sapratu, ka man kaut kas noteikti jāmaina. Tā kā bija kāda daļa sabiedrības, kas uzskatīja, ka man jāattaisno viņu cerības, ir smuki jāuzvedas, jāvada dizaina strādnieku biedrības Bode veikaliņš. Un nekas, ka Bode nes veselu gadu tādus zaudējumus, ka visas kabatas izpurinātas tukšas un izputināti arī biedri un draugi.
Dzīve ir ohh! Tagad atnāk pie manis cilvēks, un es varu ar viņu iedzert tēju un pārmīt pāris vārdus. Taču esmu sapratusi, ka man nav par visiem jārūpējas. Tu ar cilvēkiem vari draudzēties, kad gribi draudzēties. Es vienmēr biju parādos līdz ausīm, tikai maksā un maksā, karies kaut vai nost. Sāku saprast, ka bomžiem nemaz nav tik sūdīga dzīve - tāda bezatbildība! Ziemā gan, protams, ir slikti, jo ir auksts.
Tagad varu daudz vairāk atļauties. Skrienu jau arī tagad, bet nu to daru ievērojami lēnāk. Nu man daudz biežāk ir laiks, lai aizietu uz veikalu un kafejnīcu. Tad es eju čurināt un vienmēr savācu suņu kakas. Runājot par šo tēmu, ir jāvairo sociālā atbildība, jo citādi damočkas tumsā var ierāpties ar augstpapēžu kurpēm suņa kakās.
Kā tu skaties, ka preses izdevumi, internets un pat mākslinieki izceļ cilvēka plikumus?
Es jau ar plikumu izcēlos pirms divpadsmit gadiem. Man jau pietiek. Vai tagad tas plikums ir kļuvis par vienīgo, ko var afišēt? Viss ir jāpārdod un viss balstās uz pārdošanu, kaut gan īstenībā tā nav.
Modes pasaulē katru reizi kā ir kāda skate, tā ir pedofilijas veicināšanas kampaņa. Ja modes skatē ir jāpiedāvā kāda prece, uz mēles tiek palaistas sīkās modeles, kurām ir trīspadsmit gadi. Ja skati vēro sievietes, tad tiek neglābjami maldinātas, jo viņas nekad mūžā nevarēs izskatīties kā trīspadsmitgadīgas - pat tad, ja tiks izmēģināti visi pasaules krēmi un pievilkta āda, šī sieviete vienalga nebūs trīspadsmit gadus veca.
No otras puses, ja uz skati atnāk līdzi kāds džeks, viņam šis sīkais garkājainais bērnelis tiek rādīts kā kaķim pele. Manās skatēs tērpus rāda normālas mammītes, kurām ir četrdesmit gadi, ir krūtis un dibens. Visi skatās un man saka, ka tā nevar. Es saku, ka var, jo tie ir parasti cilvēki.
Lai paildzinātu jaunību, neesi domājusi par plastiskajām operācijām?
Tas taču ir pēdējais stulbums. Varbūt, ja tu esi aktrīze un bez ādas pievilkšanas tev vairs nav naudas un ir kredīti un villu taisās ņemt nost, tad ir jāiet pievilkt. Taču, ja drīksti dzīvot normāli, tad nekādā gadījumā. Esmu samierinājusies ar to, ka palikšu veca.
Dzirdēju, ka tu neskaties televizoru...
Nu jau kādus četrus gadus neskatos televizoru. Zini, tas nozīmē, ka dzīvoju citā pasaulē. It kā es varu aizvainot cilvēkus, šitā izrunājoties, bet televizors aizvieto draugus, radus, suņus, kaķus jeb reālo dzīvi. Es dzīvoju pasaulē, kurā nav nekādas milzīgās katastrofas. Es nezinu, ja politikā ir kādi lieli mēsli. Es nezinu, ka šis blondais puisēns ir pazīstams, jo viņš piedalās kādā TV šovā. Es nezinu, ka cilvēki, kuri nemāk dziedāt vai dejot, to mēģina pierādīt visai pasaulei.
Tu laikam ar dziedāšanu biji domājusi muzikālos TV šovus?
Man arī bija piedāvājums piedalīties šāda veida šovā, bet es atteicos.
Tu esi veģetāriete jau ilgus gadus, no kā tu vēl esi atteikusies?
Veģetāriete esmu 17 gadus. Nu, nevaru es apēst dzīvnieku, nekārojas man piedalīties medībās! Nenēsāju arī lapsādas apkaklītes. Ja pa ielu rāpo vabolīte, es nekāpšu viņai virsū, tas man nesagādā gandarījumu. Gribu, lai visi dzīvo mierīgi pa savu mežu, pa kūtiņu.
Arī šņabīti vairs nelietoju. Izvēlējos vienu stulbu datumu - 1. janvāra rītā atvēru acis un sapratu, ka to vairs laikam nekad nedarīšu. Taču ne jau par iemeslu bija slikta dūša. Kad mēs iedzeram, tad mūsu smadzenes vairs nestrādā.
Ja tu smēķē, tad nejūti vairs daudzas smaržas un garšas. Ja tu iedzer, vairs neredzi, kā tavs sarunu biedrs uz tevi skatās vai kāda no viņa plūst enerģija. Ja esi iedzēris piecdesmit gramus, tad liekas, ka visas enerģijas ir labas un pozitīvas. Taču mans organisms ar to bija spiests krasi cīnīties. Es gadu nevarēju ieiet alkohola nodaļā, jo biju vīna pazinēja un konjaciņu mīlētāja.
Kafiju arī vairs nedzeru, jo kaut kur izlasīju, ka tā izvada no organisma kaļķi, bet kaļķis taču man ir svarīgs. Iepriekš biju hroniska kafijas dzērāja, bet tagad arī kafiju vairs nedzeru. Es taču gribu ar sniega dēli braukt līdz 70 gadu vecumam!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
