Turpinās strīdi par Mihaila Frunzes nāvi
Foto: Mihails Frunze

Pirms 85 gadiem uz operāciju galda nomira viens no boļševiku vadoņiem, Krievijas pilsoņu kara laika Austrumu frontes un Dienvidu frontes komandieris, vēlāk Sarkanās armijas reformators Mihails Frunze (attēlā). Par to, vai viņa nāvē vainojami ārsti, vai arī viņš miris nelaimes gadījuma dēļ, zinātnieki strīdas joprojām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ārvalstu mediji, cenšoties noskaidrot, kas īsti bijis Frunzes nāves iemesls, norāda: viņa māte bija pārliecināta, ka dēls nogalināts, bet Frunzes meitai ir cits viedoklis.

Pastāv versija, ka nāves iemesls bija Staļina sazvērestība, jo Staļins uzstāja, ka Frunzem jāveic operācija, un tāpat dīvaini bija arī tas, ka visi četri ārsti, kuri Frunzi ārstēja, mira viens pēc otra ar nelielu laika intervālu.

"Mihails Frunze bija revolucionārs līdz kaulu smadzenēm, viņš ticēja boļševiku ideāliem, viņš bija romantisks un radošs. Viņš pat ar pseidonīmu Ivans Mogila rakstīja dzeju par revolūciju," stāsta Frunzes muzeja-mājas direktore, vēsturniece Zinaīda Borisova.

"Neraugoties uz militāro talantu, Frunze cilvēkam iešāvis tikai vienu reizi. Tas bijis ierindnieks Ņikita Perlovs. Vairāk viņš nav vērsis ieroci pret cilvēku," teicis vēsturnieks Vladimirs Vozilovs.

Vienreiz Frunzes romantiskuma dēļ bojā gāja vairāki simti cilvēku. Karadarbības laikā Krimā viņam radās ideja - kā būtu, ja mēs piedāvātu baltajiem virsniekiem padoties apmaiņā pret atbrīvošanu? Frunze oficiāli vērsās pie Krievijas balto kustības vadītāja barona Pjotra Vrangeļa: "Kurš vēlēsies, varēs bez šķēršļiem pamest Krieviju".

Toreiz Frunzes solījumam noticēja apmēram 200 cilvēku, tomēr viņus pavēlēja nogalināt. Frunze atteicās to darīt, un viņam aizliedza turpmāk komandēt Dienvidu fronti. 

"Šos cilvēkus tiesāja baisā veidā. Viņus nostādīja jūras malā, katram iekāra kaklā akmeni un iešāva pakausī. Frunze to ļoti pārdzīvoja, ieslīga depresijā un arī pats gandrīz nošāvās," stāsta Borisova. 

1925. gadā Frunze aizbrauca uz sanatoriju, lai apārstētu kuņģa čūlu, kura viņu mocīja jau gandrīz 20 gadus, tomēr pakāpeniski viņam kļuva arvien labāk.

"Taču pēkšņi notika neizskaidrojamais. Ārstu konsīlijs rekomendēja Frunzem veikt operāciju, lai arī konservatīvās ārstēšanas progress bija acīmredzams. Eļļu ugunij pielaidis Staļins, sakot, ka Frunze taču ir kara cilvēks un viņam "beidzot būtu jāizgriež sava čūla"," stāsta vēsturnieks Rojs Medvedevs.

Sanāk, ka Staļins deva norādījumu Frunzem piekrist operācijai un risināt šo jautājumu, "kā vīram pienākas". Frunzes sieva vēlāk esot atcerējusies, ka viņš nav vēlējies piekrist operācijai, taču esot pieņēmis Staļina izaicinājumu. Dažas minūtes pirms operācijas viņš sacījis: "Negribu! Ar mani viss ir kārībā! Tomēr Staļins uzstāj..."

Turklāt Staļins apciemoja Frunzi arī slimnīcā, kas liecina par to, ka vadonis ļoti sekojis tam, kas notiek ar Frunzi.

Kā narkozi pirms operācijas izmantoja hloroformu, bet uz Frunzi tas iedarbojās slikti. Tomēr ārsts nolēma palielināt devu. "Parasti tik liela deva ir bīstama, taču, vēl palielināta, varēja pat izraisīt nāvi. Par laimi narkoze tomēr iedarbojās, un ārsts izdarīja iegriezumu. Kļuva skaidrs, ka nemaz nav ko izgriezt. Pacientam aizšuva vēderu, tomēr hloroforms izraisīja saindēšanos. Par Frunzes dzīvību cīnījās 39 stundas. 1925. gadā medicīna bija pavisam citā līmenī, tādēļ Frunzes nāvi uzskatīja par nelaimes gadījumu," stāsta Medvedevs.

Frunze nomira 1925. gada 31. oktobrī, un viņu svinīgi apglabāja Sarkanajā laukumā. Staļins svinīgajā runā skumji sacīja: "Pārāk viegli daži no mums aiziet". Vēsturnieki vēl līdz šim brīdim strīdas par to, vai Sarkanās armijas dibinātāju nogalinājuši ārsti uz operāciju galda, pildot Staļina pavēli, vai tas tiešām bijis nelaimes gadījums.

"Es nedomāju, ka tēvs ir nogalināts. Drīzāk tā bija traģiska nejaušība. Tajos laikos sistēma vēl nebija tik tālu attīstījusies, lai nogalinātu tos, kuri varētu traucēt Staļinam. Tādas lietas sākās tikai trīsdesmitajos gados," izteikusies Frunzes meita Tatjana.

Tomēr Medvedevs uzskata, ka, iespējams, Staļinam bijusi vēlme tikt vaļā no Frunzes, jo viņš bijis "neatkarīgs un vairāk pazīstams cilvēks, nekā pats Staļins. Tomēr vadonim bija vajadzīgs paklausīgs ministrs".

"Leģendu par to, ka Frunze ticis nodurts uz operāciju galda, pildot Staļina pavēli, aizsāka Trockis," uzskata vēsturnieks Vozilovs. "Lai gan Frunzes māte bija pārliecināta, ka viņas dēls ir nogalināts, es uzskatu, ka Frunzes nāve bija likumsakarīga. Tā kā 40 gados viņš bija ļoti slims - ielaista kuņģa čūla, tuberkuloze. Viņš vairākkārt ticis smagi piekauts arestu laikā, Pilsoņu kara laikā viņam bijusi kontūzija. Pat, ja nebūtu šīs operācijas, visticamāk, viņš drīz vien nomirtu".

Tāpat bija cilvēki, kuri Frunzes nāvē drīzāk sliecās vainot ne vien Staļinu, bet arī Klimentu Vorošilovu, jo tieši viņš pēc drauga nāves ieguva Frunzes amatu. Vorošilovs bija labs Frunzes draugs, un vēlāk viņš rūpējās par Frunzes bērniem Taņu un Timuru, lai arī viņam pašam bija audžudēls. Turklāt arī Staļinam bija audžudēls. Tolaik šī lieta bija ļoti izplatīta: kad mira kāds pazīstams komunists, viņa bērnus turpināja audzināts kāds cits boļševiks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form