Turīnas līķauts
Foto: AFP/Scanpix

Turīnas līķauts (attēlā), kurā it kā bija ietīts no krusta noņemtais mirušais Jēzus Kristus, atkal piesaistījis zinātnieku uzmanību - šoreiz itāļu mākslas zinātnieks un restaurators Lučiano Buzo nonācis pie secinājuma, ka tas nav autentisks Kristus līķauts, taču nav arī viduslaiku pakaļdarinājums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēc speciālista domām, kuras viņš izklāstījis nupat iznākušajā grāmatā, Turīnas līķauts ir slavenā agrīnās renesanses mākslinieka Džoto di Bondones gara darbs, un zinātnieks apgalvo, ka viņam izdevies atklāt līdz šim nezināmas detaļas uz šī līķauta, piemēram, slēptu Džoto parakstu un skaitli 15.

Bozo uzskata, ka šis skaitlis nozīmē 1315. gadu jeb precīzu laiku, kad māksliniekam bija uzticēts izgatavot precīzu kopiju no oriģinālā līķauta, kas aizvadīto gadsimtu laikā, pārvadājot no pilsētas uz pilsētu pa Svēto zemi un Eiropu, bija stipri vien pabojāts.

Speciālists uzsver, ka viņa tēze par 1315. gadu pilnībā sakrīt ar mūsdienu zinātnieku pētījumiem, kuri ar radioaktīvā oglekļa metodes palīdzību apstiprinājuši, ka līķauta audums datējams ar XIV gadsimta sākumu.

Intervijā britu laikrakstam The Daily Telegraph Bozo stāstījis, ka oriģinālais līķauts, ar ko bija apklāts Jēzus, visticamāk, patiešām ir eksistējis, bet laika gaitā notikti ir izbalojis, pazaudēts vai sadedzināts, bet tikai pēc tam, kad Džoto kopija bija izgatavota.

Līķauts Eiropā nonāca pēc krusta karu laikmeta. Saskaņā ar kādu hipotēzi līķauta glabātāji XIII līdz XIV gadsimtā bija templiešu ordeņa bruņinieki. 1452. gadā līķautu nopirka Savojas hercogs Ludvigs I, kurš to glabāja Šamberī pilī un kur tas cieta 1532. gada ugunsgrēkā. Pēc Savojas hercogistes galvaspilsētas pārcelšanas uz Turīnu 1578. gadā līķauts tiek glabāts īpašā šķirstā Jāņa Kristītāja katedrālē, un oficiāli tas pieder Vatikānam.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ar radioaktīvā oglekļa palīdzību tika veikta līķauta analīze, kas lika domāt par to, ka šī relikvija ir viduslaiku pakaļdarinājums. Tiesa, vēlāk analīzes rezultāti tika apstrīdēti.

Savukārt profesors Bruno Barberiss, kurš ir Turīnas līķauta glabātājs, visai skeptiski izteicies par Lučiano Buzo secinājumiem. Pēc viņa vārdiem, fizikālā un ķīmiskā analīze parādīja, ka līķauts nav glezniecības darbs, turklāt līķautu pētījuši jau neskaitāmi speciālisti, kuri uz tā saskatījuši gan ērkšķu vainagu, gan uzrakstus grieķu, latīņu un aramiešu valodās.

"Tas ir tāpat kā, skatoties uz Mēnesi, ieraudzīt uz tā muti un degunu," ironizējis profesors.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form