Žurnāliste un pasniedzēja Ieva Adamss un uzņēmējs Arnis Lejiņš novembra sākumā atzīmēja kāzu pirmo gadadienu. Par godu priecīgajam notikumam pāris devās uz Bali, lai kopā ar bērniem piedalītos atkārtotā kāzu ceremonijā, kā arī izbaudītu eksotiskās salas kultūru un apciemotu tajā dzīvojošos draugus.
"Vīra draugi, kas dzīvo Bali, jau sen mūs aicināja paviesoties pie sevis. Lai gan tas vienmēr izklausījās mazliet neticami un mēs par to nekad nopietni nebijām domājuši, šogad pēkšņi nostājāmies izvēles priekšā - vai nu sarīkot tradicionālu Ziemassvētku ballīti visām māmiņām un vecmāmiņām, vai tomēr ņemt un parādīt bērniem citu pasauli un tad - kaut vai lai pasaules gals!
Tā nu mēs izvēlējāmies par labu otrajam variantam, lai cik traki tas arī neizskatītos pašreizējā ekonomiskā situācijā. Un tagad var nākt, kas nākdams, bet atmiņas paliks vienmēr.
Lai arī Viktors ir iekavējis skolas uzdevumus, bērnu pašapziņa un redzesloks ir krietni pieauguši, arī veselība uzlabojusies, un ko gan labāku var vēlēties?" sarunā ar DELFI Izklaide priecīgajos iespaidos dalās Adamss.
"Tā saucamajā Dievu salā sabijām gandrīz mēnesi - dzīvojām draugu mājā un baudījām fantastisku viesmīlību, kas Bali ir svēta lieta.
Ar kaunu jāatzīstas: pagāja vismaz nedēļa, kamēr beidzot spējām atcerēties un izrunāt elementārākos "paldies", "labdien" un "visu labu" - indonēziešu valoda ir tik atšķirīga, nekādu sasaistes punktu ar pazīstamajām!
Tūrisma vietās - sērfotāju iecienītajās pludmalēs un Kutas pilsētā savukārt var iztikt ar vienu vārdu angļu valodā - "later", atbildot uz bezgalīgajiem vietējo tirgus sievu aicinājumiem "come to my shop!"
Šī uzmācība laikam ir vienīgais šāda veida ceļojumu mīnuss, bet, par laimi, mums nenācās daudz uzturēties parastajās tūristu "ganībās", un iepirkšanās arī nebija ceļojuma galvenais nolūks - pārvedām vien dažus skaistus kokgriezumus, kas salīdzinoši maksāja ļoti lēti," stāsta žurnāliste.
Viens no Adamss galvenajiem ceļojuma mērķiem bija iepazīt tuvāk tradicionālo indonēziešu mūzikas veidu - gamelānu.
"Slavenajam gamelānam mūzikas akadēmijā savulaik veltīju diplomdarbu, tādēļ vienmēr biju vēlējusies to dzirdēt arī klātienē. Tāpat mani interesēja arī indonēziešu leļļu ēnu teātris jeb wayang kulit.
Gamelāns Viktoru un Umu noveda teju transā - uz viņiem vispār fantastiski iedarbojās visi tie vietējie dīvaini skaņotie instrumenti un dziedājumi "nebalsī". Un tikpat aizraujošs izrādījās arī leļļu teātris.
Būtībā tas bija tāds blokbāsters, kur Rāmajānas labais varonis ar palīgiem ilgi sit sliktos un beigās noteikti uzvar. Un komiskie tēli pa vidam "bojā gaisu" un smīdina publiku, lai gan amerikāņu un vācu tūristi uztvēra to ar pārlieku nopietnām sejām," atminas Adamss.
Neraugoties uz vēlēšanos izbaudīt indonēziešu kultūru, ceļojuma svarīgākais iemesls bija Adamss un Lejiņa atkārtotā laulību ceremonija, kas noritējusi, ievērojot visas indonēziešu tradīcijas.
"Tas, ko es patiesi gribētu atvest no Indonēzijas uz Latviju, ja vien varētu, ir tradīcijas - reliģiskie un ikdienas rituāli, augstāko spēku un vecāko cilvēku godināšana, svētība katrā solī.
Arī mūsu laulība, kas pirms gada tika noslēgta eiropeiskā stilā, šeit saņēma savu dievišķuma kripatu. Uz māju tika ataicināts hinduistu priesteris, lai to svētītu, kā tas tiek darīts katru gadu, un pie viena saņēmām arī savas "five minutes of blessing", kā iepriekš bijām lūguši.
Gluži piecas minūtes tās gan nebija - dabūjām "pēc pilnas programmas" un, kā vēlāk pārrunājām ar vīru, mūs abus vienādi patīkami pārsteidza rituāla norises sirsnība un vienkāršība.
Turklāt blakus visu laiku bija arī bērni - tik kārtīgi un nopietni, kā savu mūžu neesmu tos redzējusi! Lai mūs visus pareizi apģērbtu, uz māju tika ataicināta īpaša kalpotāja, domāju, bērnus ietekmēja šī attieksme kā pret īstu princi un princesi, un viņiem pēkšņi aizmirsās, ka jāuzvedas kā maziem huligāniem," sirsnīgi nosaka Adamss.
Tāpat žurnāliste ir sajūsmā par eksotiskās salas brīvo atmosfēru un vietējo iedzīvotāju attieksmi pret salas viesiem.
"Dzīvojot Bali, mani sajūsmināja tas, ka tur drīkst darīt visu to, ko nedrīkst postpadomijas teritorijā. Visu drīkst aiztikt ar rokām, protams, izņemot krokodilu un kobru.
Drīkst kāpt pie dzīvniekiem aiz nožogojuma, ja tāds tur vispār ir, sēdēt uz motorlaivas deguna un sajust, kā pie kailajām pēdām pieskaras delfīnu muguras.
Tomēr gan izbaudītais ziloņu safari, gan paglaudītie svētie Ubudas pērtiķi, redzētie putnu un reptiļu parki, pat fantastiskais akvaparks - tas viss mazliet nobāl tā rīta priekšā, kad saullēktā devāmies vērot delfīnu rotaļas okeānā.
Gudrie dzīvnieki sagaidīja, kamēr aizlīgo prom neveiklās vietējo laiviņas ar citiem skaisto skatu cienītājiem, un tad sāka rotaļāties ar mūsu kuterīti, apdzenot to un bariem lecot virs ūdens. Tas bija absolūti sirreāli un neaizmirstami," atminas žurnāliste.
Neraugoties uz patīkamajām emocijām, kas Bali viesus pavadīja visu ceļojuma laiku, piedzīvoti arī pāris komiski, tomēr satraukuma pilni mirkļi.
"Lai gan brokastīs, pusdienās un vakariņās vietējie lielākoties pārtiek no rīsiem, mēs tikām lutināti ar Indonēzijas virtuves smalkumiem, kas pārsvarā ir ļoti asi.
Piemēram, čili pastu viņi biezā kārtā uzziež svaiga gurķa ripai un apēd ne aci nemirkšķinot. Lai gan esmu asu ēdienu cienītāja, kaut ko tādu nemaz nemēģināju atkārtot," smejas Adamss, piebilstot, ka no ierastās komforta zonas tomēr izkāpusi, iegādājoties smirdīgāko no pasaules ēdmaņām - leģendāro augli durianu.
"Kad pārradāmies mājās, mājas saimnieks mūs ar visu augli tūliņ izraidīja laukā, dārzā, piekodinot, lai istabā ar to nerādamies.
Visbeidzot to durstīgo monstru tika norīkots sagriezt virtuves puisis, un secinājām, ka tā smaka patiešām ir nepārspējama! Turklāt auglis iekšā ir tāds "pļekaini" mīksts, kopumā līdzīgs karstumā pakusušam un pāris dienas nostādinātam kamembēram, tikai salds.
Ar aizspiestu degunu iedabūju vienu daivu iekšā, bet Arnis ar aliņu mierīgi apēda visu pārējo. Kad vēlu vakarā mājās pārnāca mūsu namamāte, Arnis jau bija uzpūties kā valis un necēlās no gultas.
Uzzinājusi, ka viņš ēdis durianu, viņa apjautājās: cerams, ne jau kopā ar alu? Teicu, ka kopā gan, pie tam ar piecām pudelēm. Ak, dievi, tā te, Bali, daudzi nomiruši, teica namamāte, un es uzreiz aizskrēju pēc aktivētās ogles paciņas.
Nedomāju, ka šīs vienkāršās zāles kādreiz varētu glābt arī dzīvību, taču, pateicoties oglei, vietējiem dieviem vai personiskajai spītībai, manam mīļajam viss beidzās labi," nosmej Adamss.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
