Vaikule izstāstījusi, ka jau kopš agras bērnības viņa cietusi no vientulības sajūtas, jo abi vecāki līdz vēlam vakaram strādājuši, bet meitenīte uzticēta auklei vai pavadījusi laiku kopā ar māsām.
12 gadu vecumā Laima ar ģimeni apmeklējusi kādas kāzas, kur tad mazā meitene arī pirmo reizi mūžā piedzērusies, jo ar kādu citu meiteni nolēmusi nobaudīt visus uz galda esošos dzērienus. Briesmīgo sajūtu nākamajā rītā dziedātāja atceras vēl tagad, un pati skaidro, ka šī bērnības pieredze arī noteikusi to, ka viņa vēl joprojām nemīl lietot alkoholiskos dzērienus, ne arī to prot. "Šī izklaide nav domāta man," gadiem ejot, aptvērusi Vaikule.
Tāpat viņa atzīstas, ka jau no bērnības cieš no klaustrofobijas un šīs lēkmes dziedātājai visa mūža garumā reizēm uznākušas gan autobusos, lidmašīnās, liftos un citās šaurās vietās.
Vaikules muzikālais talants atklāts pirmajā klasē, kad mūzikas skolotāja paziņojusi, ka no bērna sanāktu laba pianiste. Pati Laima gan vienmēr sapņojusi, ka kļūs par ķirurģi, ko arī centusies piepildīt, mācoties medicīnu un praktizējot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.
Vēlāk Vaikule šo nodarbi pametusi, jo aicinājums būt uz skatuves bijis lielāks un tajā laikā viņa arī iepazinusies ar Raimondu Paulu un citiem mūzikas dzīves darboņiem, kuri apņēmušies meiteni padarīt par labāko Latvijas dziedātāju.
Sākot baudīt Rīgas piedāvāto bohēmu, meitenei uzradušies neskaitāmi pielūdzēji un pēc kāda laika viņa ar sapratusi, ka ir stāvoklī. Toreiz jauniņajai Laimai ar padomu izpalīdzējusi jaunības dienu draudzene Ruta, viņai tika veikts aborts, bet iespējamo bērna tēvu viņa kopš tā laika vairs ne reizi nav satikusi.
"Ja man jautātu, vai sievietei ir izvēles brīvībā, izlemjot - taisīt vai netaisīt abortu, es teiktu nē. Tagad es pret to attiecos kā pret slepkavību, jo tas mazais cilvēciņš tevī taču ir dzīvs. Toreiz es to nesapratu, nejutu. Tas, ko es izdarīju, ir manas mokas un krusts, kas man jānes līdz galam."
Pēc aborta Vaikule metusies trakulīgā uzdzīvē, un kādā centra kafejnīcā viņai piedāvātas nezināmas izcelsmes tabletes, ko jauniņā dziedātāja arī pamēģinājusi. Šis eksperiments beidzies ar "atslēgšanos", un Vaikule pāris dienas bez samaņas nogulējusi mājās.
Kad sākusies aktīva koncertēšana un braukāšana pa Padomju Savienības valstīm, Vaikule nervu sistēmas problēmu dēļ sākusi lietot dažādus nomierinošus medikamentus - bijuši pat gadījumi, kad viņa ieņēmusi septiņas seduksēna tabletes dienā, tomēr vienalga cietusi no panikas lēkmēm.
"Kad es kļuvu populāra, sapratu, ka pazīstamu cilvēku dzīve nemaz nav tik vienkārša," atzīst Vaikule, kura savas karjeras laikā ne tikai pati cietusi no psiholoģiska rakstura problēmām, bet arī vairākkārt saskārusies ar psihiski nelīdzsvarotu fanu pielūgsmi.
Lielas pārmaiņas savā dzīvē Vaikule piedzīvojusi, kad deviņdesmito gadu sākumā viņa devusies uz ASV, kur kādā klīnikā viņai atklāts audzējs. "Neticiet, ja kāds jums apgalvo, ka nomirt nav baisi. Tas ir baisi. Es zinu, jo esmu tam gājusi cauri. Šī nāves sajūta rada naidu pat pret visdārgākajiem un tuvākajiem cilvēkiem," stāsta dziedātāja.
Gan slimības laikā, gan vēlāk atveseļojoties Vaikulei palīdzējusi ticība un līdz pat šim brīdim dziedātāja aizrāvusies ar dažāda veida literatūru par nāvi. "Tomēr es vēl aizvien nezinu, kā sevi sagatavot šai pārejai," atzinusi Vaikule.
Viņa arī atklājusi, ka pēc slimības ļoti mainījusies. "Agrāk es mīlēju, klausījos un dzirdēju tikai sevi. Pēc slimības manā dzīvē ienāca visa pasaule, ar kuru esmu iemācījusies sadzīvot. Es raudāju, kad pa televizoru rāda badā mirstošus Āfrikas bērnus. Esmu sapratusi, ka var mīlēt arī svešus cilvēkus."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
