"No Smoking" orķestris ("Zabranjeno Pusenje" kolektīva "dzimtajā" - serbo-horvātu valodā) radies Sarajevā 1980.gadā un drīz pēc tam kļuva par nozīmīgāko "neoprimitīvisma" (pēc-Tito laika Dienvidslāvijas kultūras pretošanās kustības) pārstāvi mūzikā.
Divus gadus uzstājoties tikai nelielās Sarajevas koncertzālēs, 1984.gadā "No Smoking" orķestris, ko mūzikas kritiķi jau bija paspējuši nodēvēt par čigānu tehno-rokgrupu, ierakstīja savu pirmo albumu "Das ist Walter". Viens no debijas albuma skaņdarbiem, "Zenica blues", tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros un ātri iekaroja Dienvidslāvijas pirktāko singlu tabulu. Tajā pašā laikā grupa piedalījās televīzijas seriālā "Surrealist Top List" - viltus ziņu programmā, kas izsmēja Dienvidslāvijas politiķus.

Problēmas grupai sagādāja tās līderis Nele Karajiličs, kurš pēc kādas orķestra uzstāšanās milzīga atbalstītāju pūļa priekšā izteica ironiskas piezīmes par maršala Tito nāvi.

Par spīti sekojošajai spēcīgajai valsts amatpersonu kritikai un pat grupas boikotam, "No Smoking" orķestrim izdevās izdot savu otro studijas albumu "Dok cekas sabah sa sejtanom" ("Waiting for the Sabbath with the devil"), tā nosaukumā, atsaucoties uz musulmaņu un bosniešu kultūru, uzsverot grupas spēcīgās saites ar Bosnijas galvaspilsētu Sarajevu.

Likumsakarīgi, grupas otrā albuma finansiālie rādītāji piedzīvoja krasu kritumu salīdzinājumā ar tā priekšgājēju, galvenokārt tieši valsts oficiālās cenzūras dēļ. Grupas grūtību dēļ 1986.gadā to atstāja vairāki tā pamatsastāva dalībnieki, kurus nomainīja citi, tostarp arī "jaunizceptais" kinorežisors Emirs Kusturica ar basģitāru rokās.

Orķestra trešais albums "Pozdrav iz zemlje safari" ("Greetings from safari land") tika pārdots 90 tūkstošos kopiju. Tajā pašā laikā Dienvidslāvijas politiskajā scēnā norisinājās dramatiskas pārmaiņas, kā rezultātā grupai tika atļauts doties jaunā koncertturnejā. 1989.gadā klajā nāca jau ceturtais "No Smoking" orķestra ieraksts "Male price o velikoj ljubavi" ("A little story of a great love") un grupa atkal jau bija dzirdama televīzijas seriālā "Surrealist Top List", kurš nu jau slavināja gaidāmo Balkānu krīzi.

Īsi pirms kara sākuma, 90.gadu pirmajā pusē Nele Karajiličs pārvācās uz Belgradu un 1994.gadā sapulcēja citu grupas sastāvu ar jaunākiem mūziķiem, citustarp par bundzinieku pieaicinot arī Striboru Kusturicu, Emira dēlu. Paralēli tam savu darbību joprojām turpina grupas vecais sastāvs, kurš saglabāja grupas oriģinālo, serbo-horvātu valodas nosaukumu, taču ar kolektīva "jauno versiju" piekrita dalīt savu diskogrāfiju. Oficiāli par savu pieņemot līdzšinējā grupas nosaukuma "Zabranjeno Pusenje" anglisko versiju "No Smoking Orchestra", Nele Karajiličs ar grupu 1997.gadā izdeva albumu "Ja Nisam Odavle", veltot to visiem kara upuriem. Pateicoties Kusturicas juniora mīlestībai pret regeju, grupa savā stilistikā aptver visai plašu žanru klāstu, sākot ar džezu un čigānu tautas mūziku un beidzot ar Balkānu un par Andu mūzikas iezīmēm. 1998.gadā "No Smoking" orķestris radīja vienu no savām visu laiku lielākajām "pērlēm" - skaņu celiņu Emira Kusturicas filmai "Black Cat, White Cat", kas ieguva Sudraba lauvu tā paša gada Venēcijas filmu festivālā. Pateicoties šai sadarbībai, Emirs Kusturica atkārtoti pievienojas grupai, šoreiz jau ģitārista ampluā.

Pēc "Side Effects" koncertturnejas 1999.gada vasarā, kad grupas dzīvās uzstāšanās kopsummā apmeklēja ap 55 tūkstošiem cilvēku, kā arī piedalīšanās Venēcijas filmu festivālā, atkārtoti nosaukumu mainījušais kolektīvs, tagad titulēts kā "Emirs Kusturica un "No Smoking" orķestris" ierakstīja jaunu albumu - "Unza Unza Time". Vienam no ierakstu izdevniecības "Universal" producētās plates skaņdarbiem videoklipu režisējis pats Emirs Kusturica.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit