Koncerta apskats: Ozijs Osborns

Pirms koncerta nostaigājot gar Arēnu Rīga, pārņēma līdzīgas sajūtas kā Vācijas "Hurricane" festivālā pirms kāda "smagāka" kolektīva uzstāšanās – arī šovakar apkārt "planēja" izkrāsotas sejas, eleganti tērpi (balvu par oriģinalitāti, šķiet, ir nopelnījis puisis mūka apmetnī; veicināšanas balva melnas asaras raudošajām baltajām līgavām), dažviet cilvēki pat bija ieskurbuši tik tālu, lai atklāti ignorētu bezjēdzīgo aizliegumu sēdēt zālē, līdz ar to vēl vairāk pietuvinot pirms-koncerta atmosfēru rokfestivālos novērotajai. Un kā lai tā nebūtu, ja Rīgā viesojas smagā roka "vectētiņš" (vakara gaitā "pielipa" kaut kur padzirdētā palama "mūmija") Ozijs Osborns un viņa "labās rokas", ģitāras "monstra" Zeka Vaildes vadītais kolektīvs "Black Label Society".

Pēc žilbinoša ievada, priekškaram krītot, vakaru uzsāka Vaildes norūktais 'New Religion', izsaucot hallē neviltotu sajūsmu, kas attiecīgi tika uzkurināta Vaildes raksturīgo ģitāras solopartiju laikā un mazliet atslāba brīžos, kad par sevi lika manīt fakts, ka Vailde tomēr ir un paliek ģeniāls ģitārists, nevis vokālists. Taču nevarētu teikt, ka tas kādam liedza izbaudīt šo pusstundu ilgo grupas performanci teju vai tādā pašā mērā kā turpinājumā sekojošo Ozija koncertu.

Vaildem pametot skatuvi, vienlaikus arī bija vērojama gana konkrēta "tautu staigāšana" arī pašā hallē. "Die-hard" fani, protams, palika, kur būdami, taču lielu daļu "mataiņu" nomainīja jau nopietnāka vecuma kungi. Līdz ar pirmajiem Ozija performances akordiem kļuva skaidrs, ka lielākā daļa no tiem nebija vis tradicionālā pašmāju "nostaļģiķu" publika - tā šoreiz kā apsēdusies, tā arī palika sēžam halles sēdvietās un vietumis pat īsti nejaudāja aplaudēt (nemaz nerunājot par dažiem aizmigušiem eksemplāriem). Gribētos jau padiskutēt par tēmu "kāpēc vidusmēra pašmāju klausītājs apmeklē koncertus, ko viņš no tiem gaida un ko ir gatavs dot pretim", taču laikam labāk nevajag "raustīt lauvu aiz ūsām". Lai kā arī nebūtu, tieši sākoties Ozija koncertam, tikpat bieži, cik vecais bļāvējs kliedza "i can`t fucking hear you!", tikpat bieži nācās aizdomāties, ka Ozija un Co ālēšanās pa skatuvi nudien bieži nesaņēma likumsakarīgu atdevi no publikas. Protams, izņemot pirmās rindas, un tajās šoreiz atrasties bija nudien "aizraujoši" – visupirms jau piesauktā Ozija "atkailināšanās" koncerta sākumā, savukārt mirkli vēlāk vecais vīrs aktīvi sāka pa skatuvi nēsāties ar ziliem ūdens spainīšiem un piekopt "rumulēšanos", kā rezultātā skatītāji tuvāk skatuvei bija caurcaurēm slapji. Domāju, ka viņiem nebija iebildumu.

Kamēr nudien ilgi vēl atcerēšos un kā "pozitīvo" piemēru minēšu sev blakus koncertā lēkājušo vīru, kurš varēja būt vismaz trīsreiz vecāks par mani un nudien drīkstēja tikt saukts par cilvēku, kas "uzaudzis" ar Ozija mūziku (spriežot pēc viņa emocijām pēc katras dziesmas pirmā akorda), tikmēr kopumā Ozija koncerta programma tik daudz pozitīvas emocijas neraisīja. Jau uzstāšanās sākumā atskaņotais 'I`m Not Going Away' no mūziķa jaunākās plates savā ziņā iezīmēja vakara lūzuma punktu, kad lielākai daļai apkārtējo sāka parādīties "mazuma piegarša". Jā, protams, "mūmija" ālējās kā negudra un izskatījās dzīvelīgāka nekā jebkad, taču tīri saturiski koncerts, manuprāt, nebija izdevies. Pēc dalītām emocijām uzņemtajiem 'Believer', 'Road To Nowhere' un 'Suicide Solution', publiku atkal jau sapurināt spēja tikai un vienīgi Zeks Vailde ar teju 10 minūtes ilgu ģitāras solo. Saukt tās par arpēdžijām vai stāstīt par "tapping" tehniku šeit būtu absolūti nevietā. Pa vidu starp atklātiem šova elementiem kā ģitāras spēlēšana aiz galvas un ar zobiem, šis "monstrs" no sava instrumenta spēja izvilināt veselu dramaturģiju!

Beidzot "riktīgi" iesiluši, klausītāji atdzīvojas un vienojas kopīgā daudzbalsīgā dziedājumā hita 'Mama, I`m Coming Home' piedziedājumā. Vēl tikai komplimenti Zeka Vaildes divu grifu "double neck" ģitāras spēlei un… cerētais "atstrādātais" koncerta hitu noslēgums izpaliek. Zālē iedegas gaismas un, domājams, ne viens vien koncerta apmeklētājs sev jautā "wtf?". Gluži kā zupa bez maizes, šis vakars, lai arī nebūt ne fantastiskākais pašmāju koncerts, tomēr emocionālā ziņā palika "karājoties gaisā". Lai arī beidzot patiesi bija savākusies "pareizā" publika (kārtējo reizi citējot garāmgājējus, "šeit var satikt visus, ko kādus 10 gadus neesi redzējis"), kam plaukstu ādas gana biezas, lai pacenstos arī atsaukt mūziķus atpakaļ uz skatuves, tomēr… tas tā arī nenotiek. "Haltūra" vai likumsakarīga atbilde kā allaž mazliet stumjamajai un grūžamajai pašmāju publikai – to lai katrs izvērtē pats. Un tomēr – pat ar mazuma piegaršu, lēmētu publiku vai Ozija itin bieži jūtamo nespēju "trāpīt" tonī – nedomāju, ka kāds no pārpildītās halles apmeklētājiem nožēloja to, ka ceturtdienas vakaru pavadīja mežonīgu rēcienu, alus un sviedru rūgtā smārda un ārdošas rokmūzikas apskāvienos.