Koncerta apskats: Žans Mišels Žārs Rīgā

Foto galerija

Par ambient to nenosauksi (vai, ja mēģināsi, tad ambient vectētiņam Braienam Īno būtu šajā sakarā skarbāks vārds sakāms), no sava tautieša, kosmiskā sintīpopa guru Didjē Moruani (Didie Maruani), kurš ar savu 1977.gadā dibināto "Space" un vēlāko "Paris France Transit" varētu pat tikt uzlūkots par tādu kā Žāra līdzgaitnieku, pats vakara vaininieks tomēr atrodas ideoloģisku gaismas gadu attālumā. Kaleidoskopiski prātā pavīd nosaukumi "Tangerine Dream"(nu nē, taču), "Air" (milzu ietekme, ko paši "Air" dalībnieki nenoliedz, bet tomēr nē), "Kraftwerk" (nav tālu, vismaz agrīnā darbība, tomēr arī garām) pat Riks Veikmens, kuram arī tīk azartiski darboties ap elektroniskiem taustiņinstrumentiem... nu nē, nē, nē! Respektīvi, tāds Žārs ir viens vienīgs, un vienīgais atskaites punkts auditorijai ir katra paša attiecības ar skaņu. Gluži citādi, nekā vērojot kārtējo "muzikālo" TV šovu, kur vienmēr ir skaidrs, kurš ir labāks un par cik punktiem.

Otra problēma, ar ko, iespējams sadūrās vidējais no radio šlāgermūzikas ikdienā pārtiekošais auditorijas pārstāvis, ir fakts, ka tieši dažnedažādas skaņas un nevis notis vai nošu secība (ko mēs saprotam ar jēdzienu "dziesma" vai "skaņdarbs") ir tas, kam Žārs pievērsa uzmanību jau 60.gadu beigās, kad viņa rokās nonāca pirmie analogie sintezatori Eiropā "EMS VCS 3" un "Moog", un ar ko skaņradis nodarbojās arī svētdien Rīgā. Patiesi, par melodisku skaņdarbu mēs ar zināmām grūtībām varam uzskatīt varbūt "Oxygene" Part IV. Tomēr cilvēkiem, kas ir pazīstami ar "Oxygene" bija jābūt skaidrībai, uz ko tie nāk un kas īsti skanēs, un pavērojot auditoriju, šķita, ka tā arī bija. OK,  vismaz tiem 90%, kas nepameta zāli jau Part I vai Part II laikā, bija skaidrs.

Trešā problēma, ar ko sadūros es personīgi, ir manas attiecības ar laiku. Iedomājieties pusaudzi, kura muzikālā gaume attīstījās, klātesot pamatīgam 80.gadu sintīpopa spiedienam, un šī puikas viena no spilgtākajām tā laika atmiņām ir ne tikai pirmais sekss bet arī nakts, pavadīta kopā ar "Yamaha DX-7", ko kāds draugs aizņēmies no "paša" Aigara Grāvera. Un, protams, lenšu un kasešu kaudzes, skolas diskotēkas un bezgalīgs, tolaik nepiepildāms sapnis par savu, "īstu" sintezatoru. Radiodakteris Mūrnieks, ar kuru kopā dungota ceturtās tikšanās pamattēma, un vēlākie mangnētisko skaņu celiņu ne sevišķi legālās tiražēšanas rezultātā iegūto materiālu pavadībā veiktie patstāvīgie apziņas lidojumi, sapņojot par ekvinokcijām un revolūcijām, kas vēlāk nogūlās atmiņas failos, mapītē pie visaugstākajiem muzikālajiem baudījumiem.

Kāds gudrs cilvēks reiz teica,  ka bērnības sapņus nevajagot censties piepildīt, jo var sanākt arī vilšanās.

Ja pirms divdesmit gadiem apziņā ierakstītie tēli pieprasīja tikšanos ar bezmaz vai ārpusgalaktisku būtni, tad arēnā Rīga ieradās gluži parasts, pavecs vīrs, kam likās svarīgi iziet cauri zālei,  prožektora stara apspīdētam,  un kādu brīdi visiem stāstīt, ka vecajiem analogajiem sintiņiem esot "fantastiska skaņa". Nespēju iedomāties, ka B.B. King kādā koncerta ievadā sāktu stāstīt, ka viņa Lucille skan brīnišķīgi, jo tie, kas nāk uz B.B.King, vienkārši zina, kā skan Lucille; tas viņiem nav lieku reizi jāatgādina.  Gluži tāpat operas apmeklētāji zina, kā skan Ingas Kalnas soprāns vai Egila Siliņa bass. Protams, ar sintezatoriem lieta ir sarežģītāka, un iespējams, ka klausītāja uzdevums nemaz nav Žāra koncertā saklausīt to pašu "VCS3" vintage skaņu, ko mūsdienās izmanto, piemēram, "The Chemical Brothers". Manuprāt būtiski ir tas, ka jau sākumā klausītājs faktiski tika brīdināts, ka skaņa būs atšķirīga no tās, ko mūsdienās esam pieraduši patērēt, un tas bija tikai godīgi gan no preses puses, kas pirms koncerta plaši aprakstīja leģendu par "piecdesmit analogajiem sintezatoriem un neviena datora", gan arī no  mākslinieka puses. Tieši tā, ceru, ka godīgums un nevis vēlme radīt minisensāciju bija patiesie motīvi.

Eksperimenti jeb rotaļas. Pieaugušu cilvēku rotaļāšanās ar elektroniskiem mūzikas instrumentiem, joprojām nezaudējot azartu un prieku par skaņu radīšanu - tā es subjektīvi raksturotu uz skatuves notiekošo. Ir aizraujoši iesaitēt kādu skaņas fragmentu, tam virsū spēlējot vēl kādu citu skaņu un to visu papildināt ar elektroperkusijām un trokšņiem. Ja vēl tas ir autentisks produkts ar vēsturisku vērtību - vēl jo labāk. Un ir  skaidrs, kādēļ Žārs spēlēja tikai un vienīgi "Oxygene": ja uz skatuves ir tikai analogie sintezatori, kas bija šī šova sākotnējais uzstādījums, tad nav iespējams nospēlēt, piemēram, "Revolutions", kas ir radīti pamatā uz "Roland D-50", jau pilnīgi citas paaudzes elektroniskā mūzikas instrumenta. Un arī nevajag, jo manuprāt "Oxygene" ir pabeigts, viengabalains savu laiku raksturojošs darbs, kurā samplētas skaņas un motīvi, iespējams, nemaz neiederas.

Vai notikumu var raksturot ar vārdiem "patika - nepatika"?  Dažkārt traucēja elektrisko ērģelīšu diapazons, kas ik pa brīdim pamatīgi pārsātināja vidējos reģistrus (ha, gluži kā "Prāta Vētra" ar savu akordeonu "Vairāk nekā skaļi" laikos..) Dažkārt likās, ka skaņu cilpu  palaišanas procesi nomāca pašu cilvēku rokām spēlēto mūziku, pēc kā es šajā vakarā biju atnācis. Tomēr kopējais lidojums izplatījumā palūkoties uz labāku, nesagandētu pasauli (ha, ekoloģiskās idejas ir laba prece visos laikos) ir noticis. Mēs kopīgi pašausminājāmies par apokaliptisko ainu, ko Žāra videomākslinieki centās injicēt mūsu smadzenēs, papildinot skaņu un trokšņu uzburto tēlu pasauli ar vizuāliem elementiem, šie tēli izrādījās sasodīti dzīvotspējīgi, un paldies māksliniekiem par to visu.

Pat, ja Žārs savu koncerta noslēgumā doto solījumu izpildīs un nākamgad patiesi atbrauks uz Rīgu, lai sniegtu brīvdabas koncertu, man nav viennozīmīgas atbildes, vai es nākšu uz šo koncertu. Protams, mākslinieks, kura albumi ir pārdoti vairāk nekā 60 miljonu kopiju lielā tirāžā un kurš iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā par vērienīgāko un visvairāk apmeklēto brīvdabas koncertu (3,5 miljoni maskaviešu!), ir vienreizēja parādība pasaules mūzikā un ir pelnījis arī mūsu uzmanību vēlreiz un vēlreiz. Tomēr pirms tam ir jātiek galā ar mazo problēmu, kas saistīta ar laiku un divdesmitgadīgo tēlu materializēšanos mūsdienās. Žārs ir pārāk unikāls, lai sagādātu iespējamu vilšanos.