Raža. Slepenais festivāls
Es rīkojos atbilstoši šim priekšrakstam, un, lūk. Ieskatījos "draugos", cilvēki, kas kaut ko gaida, bet kuriem nekā nav, tā dara bieži. Rutinēti pārlūkoju domubiedrus, dienasgrāmatas, galerijas.
Lai svētīts festivāls "Sesks", visa sākums. Tur es taču iepazinos ar Aigu no "Bērnības Milicijas" un, mājās ticis, aši uzaicināju viņu draugos. Tagad es viņas albumiņā redzēju intriģējošu afišu. Privāts festivāls "Raža". Piedalās "Tumors", "Porno&Co", "Bērnības Milicija" un citi.
Tas izskatījās pat pārāk labi. Un tiešām, man bija labs iemesls neierasties, proti, Nakts Sēņošana iepriekšējā dienā. Es šo pasākumu nekad neizlaižu, un labi zinu, ka tā dēļ var nākamajā dienā nespēt ierasties nekur. Sēņošanā vienmēr garšīgi pabaro. Vienmēr tur atgadās kaut kas jocīgs. Šoreiz mani meža vidū aiz rokas paņēma nepazīstama meitene, aizveda dziļāk mežā un paziņoja:
- Man nepatīk sekss.
Bija vēl daudz kas interesants.
Pēc sēņošanas devos pa taisno uz festivāla mikriņu, kas bija parastais Baldones mikriņš. Man nebija briļļu, tās pazuda kaut kur pie sēnēm. Bet nekas, es nopirku astoņus aliņus. Viens izkrita turpat pieturā un saplīsa. Otru izdzēru, jau busiņā saēdot, un nervozēju, vai nu pietiks, jo bija jau skaidrs, ka tik privātā festivālā neko netirgos. Bet, kā paveicās, tur, kur bija jāizkāpj, tieši slējās degvielas uzpildes stacija. Nopirku pāris pudelīšu un devos ceļā. Tūliņ atgriezos paņemt vēl vienu.
Atvēru alēnu, ieelpoju patīkamo rudens gaisu. Mazliet vēl smaržoja pēc vasaras gaisa.
Es īsti nezināju, kur man jāiet. Bet man bija organizatoru norādītais tālruņa numurs. Zvanīju, man atbildēja, šķiet, Pēteris no "Tumora". Jā, viss pareizi, ej prom no šosejas, iegriezies otrajā ceļā pa labi un tikai uz priekšu pa zemes ceļu kādus septiņus kilometrus. Nē, diez vai tu kaut ko nostopēsi. Tur neviens nebrauc.
Interesanti, šķiet, toreiz uz Zaļumballi arī bija jāiet kādus septiņus kilometrus. Septiņi. Viss ir septiņi. Mīlas vasara.
Lauku ceļš gāja caur mežu. Soma spieda plecu, bet es naski soļoju un domāju:
- Es gan mīlu rokenrolu.
Nekādas mašīnas tiešām nemanīja. Ceļš bija nelīdzens. Sagribējās piestāt un padomāt:
- Es gan mīlu rokenrolu.
Pretī brauca mašīna. Uzsmaidīju debesīm, kas vienīgo auto uz šī ceļa sūta pretēja virzienā. Mašīna apstājās man blakus. Pie stūres sēdēja meitene, un blakus arī. Viena jautāja:
- Tu uz "Ražu"?
- Jā!
- Mēs aizbrauksim uz veikalu, un tūlīt brauksim atpakaļ, paņemsim tevi, labi?
- Labi!
Pēc pāris metriem mašīna atkal apstājās.
- Tev nevajag neko no veikala?
Visu es nevarēju pieņemt, paliku viņas gaidīt tepat mežā. Apsēdos uz ceļa. Neko nedomāju, tāpat vien skatījos brīnišķīgākajā no pasaulēm.
Tūliņ pat arī izrāvu no somas lieliska papīra loksni un japāniskā manierē zibensātri notvēru mirkļa sajūtas trīs otrpusceļa koku portretos.
Tad vienkārši sēdēju. Domāju, cik labi tā sēdēt uz totāli tukša ceļa un droši zināt, ka tūlīt atbrauks nepazīstamas meitenes un aizvedīs mani uz pasaules noslēpumaināko festivālu. Un tur jau viņas brauca. Abas bija piemīlīgas, un mašīnā drīkstēja pīpēt, un viņas pašas uzsāka sarunu, brīnījās, kā es tā braucot, neviena šeit nezinot, bet es domāju, ka esmu mazliet guvis rokenrola pretmīlestību.
Vienu meiteni sauca Ieva, otru citā vārdā.
Tā nu mēs iebraucām festivāla klajumā. Uzreiz bija samanāmi pamatelementi - skatuve, telšu pilsētiņa, autostāvvieta. Skatuve bija iekārtota uz tādas kā piekabes. Telšu pilsētiņā bija četras teltis. Autosstāvietā mēs bijām otrie vai varbūt trešie. Es teicu:
- Tas laikam nav pats lielākais festivāls pasaulē.
Un gāju tuvāk skatīties, cerēdams, ka gan jau laipnās meitenes vēl šovakar pūlī atradīšu.
Pavisam drīz sapratu, ka esmu kļūdījies festivāla izmēros. Piemēram, uz skatuves spēlēja man nezināma grupa, un skanēja labi. Ja var uzdurties nezināmais labai grupai, tātad festivāls ir liels. Publika vispār bija trīskārt plašāka nekā "Positivus". Uz un ap ērtības labad pasviestajām salmu ķīpām gan gozējās tikai kādi cilvēki desmit, bet uzreiz bija saskatāmi potenciāli draugi, brīvas meitenes un vispār labi cilvēki. Es to pat bez brillēm skaidri redzēju.
Atgādinu, ka es taču tajā Nakts Sēņošanā pazaudēju brilles. Sēnes neatradu, bet pazaudēju brilles. Tagad skatījos uz pasauli tā impresionistiski.
Tātad es impresionistiski skatījos uz festivāla brīnumiem. Bija jau arī ko redzēt. Pāris metrus tālāk pat mētāja frisbiju, te tiešām bija viss, ko sirds var vēlēties. Tad pie manis pienāca "Tumora" Pēteris, apjautājās, kā atkļuvu, kā jūtos. Ieslīgām brīvās sarunās par mūziku, viņš atzinās, ka nemīlot "BPP" šķībās dziedāšanas dēļ. Reti kurā festivālā pats galvenais pienāk painteresēties par vēlīna viesa labsajūtu. Un, kad es apsēdos uz nomaļas salmu ķīpas un atvēru alēnu, es gaidīju, ka tas pulciņš tuvāk pie skatuves mani pasauks. Viņas mani pasauca, un tūdaļ sākās sarunas. Par dzīvi un vispār. Pēc brīža es jau Ievai devu pazīstama psihonalītiķa numuru. Visi dalījās ar dzērieniem, tas ir, visi dzērieni vienkārši mētājās pie visu kājām un tika visu ņemti neskatoties un nenomokot sevi kā cariskajā režīmā. Rokfestivālu dzimšanas laiku kreisās noskaņas vismaz drusku rezultējas utopiskā komunismā. Pasaule man šķita jau tik brīnišķa, ka es jau sāku izklaidīgi taustīties gar Ievas ceļiem. Necik nebaidījos nokļūt neceļos. Es vispār ne no kā nebaidījos. Apkārt tikai labi cilvēki. Un atbrauca vēl. Nāca viena meitene un izskatījās pēc tās meitenes, tās vienīgās būtnes, no kuras es tomēr mazliet baidījos, viņa nāca un teica man:
- Čau!
Un izrādījās, ka tā nav viņa, bet - ak - vēl skaistāka, vēl jaunāka, es uzreiz gāju iepazīties un nebija, ko redzēt, kad mēs jau sarunājām pirmdien tikties uz pusdienām muslimu restorānā, nē, labāk otrdien, jo mani kā apdomīgu cilvēku māca šaubas par pirmdienu. Jo mazliet tā kā griezās galva. Tas aiz romantiskās jūsmas.
Starp citu, es šo meiteni tiešām pēc tam satiku. Tiesa gan, man tad bija brilles un galvā vairāk ikdienišķā īgnuma. Viņa izrādījās esam nevis tik ļoti jauna, bet gan vecāka par mani. Taču skaista tāpat. Es drusku iemīlējos viņas draudzenē.
Taču tas viss vēlāk, vēlāk, pēc tam, bet tovakar bija jau satumsis, un es mēģināju bučot laipno Ievu, bet viņa veikli izlocījās un smējās. Es stāstīju, kādus slavenus dzejniekus un mūziķus, un Ventu Zvaigzni es personiski pazīstu, nekas nelīdzēja. Viņa bija stiprāka par mani.
Ar nez kādu džeku mēģināju runāt par sportu, lai līdzsvaram gūtu arī kādu maskulīnu fluīdu, bet puisis šķita skumjš. Kur mūzika?! Tiešām, nav mūzikas. Šis taču ir rokfestivāls!
Tad atbrauca "Bērnības Milicija". Pie tam, atveda vēl alu, bundžas krita man no rokām, salasīju visas. Milicija nesteidzīgi iekārtojās uz skatuves, un visas publika, tiešām visa, kāri sapulcējas ap to. Aiga paskatījās, novērtēja fanu pūļa apjomu un teica mikrofonā:
- Nu ko jūs. Nāciet taču te, augšā.
Jo bija jau pavēss un mitrs, un tumšs, bet skatuve gaiša un mājīga. Sēdēju tieši pie Aigas kājām. Vudstokā 1969.gadā mēģināja nojaukt barjeru starp skatuvi un publiku. Pēc četrdesmit gadiem tas bija izdarīts. Skatuve, galds, gulta, tas viss nu bija viens.
- Students, rudens.
Ru-dens, jau rudens, neizbēgams, tāpat kā mēs neizbēgami paliksim studenti, uz mūžu studenti, lūk, kā tas notiek! Tumsa pār Baldones novada laukiem, ūdens un zāle, un zāle, un dzērieni, visi to redzēja un varēs liecināt.
- Tas prieks lai ir mans liecinieks!
Pamodos turpat uz skatuves. Bija gaišs un auksti. Par spīti tam, ka biju cieši apskāvis kādu nepazīstamu meiteni. Atslējos sēdus, viņa vēl mēģināja kaut kur ieritināties. Sasedzu viņu ar mīklainas izcelsmes drēbes gabalu. Uz skatuves gulēja vēl pāris cilvēku, taču koncerts acīmredzami bija beidzies. Kāpu lejā. Autostāvvietā vairs bija tikai viena mašīna. Telšu arī bija palicis tikpat. Bet starp tām klīda daži līdzcilvēki.
- Labrīt!
- Labrīt!
Cik slapja zāle un gaiss, un mēs paši. Pulcējāmies ap izdzisušo ugunskuru, pīpējām, rokas trīc un dūmi iestrēgst rīklē. Kaut ko derētu, vai ne? Ne jau mums noteikti vajadzēja iedzert, nē, mēs nemaz neesam tādi, bet ir tik grūti pieņemt, ka balle ir beigusies, kaut ko taču vajadzēja. Ielencām auto, kur vēl gulēja kāds pāris, ņēmāmies viņus apdziedāt, un, skat, dabūjām lielu šampanieša pudeli. Nu, lielu pudeli dzirkstošā vīna ar nosaukumu "Rīgas Šampanietis". Gavilējot izdzērām, bet ko tālāk? Skumjais puisis, kurš negribēja runāt par sportu, apņēmīgi uzmeta plecos mugursomu un soļoja prom. Pamazām savācāmies, man tas gāja ātri - omnia meo mecum porto - un draudzīgā kolonnā devāmies prom. Es vēl pagriezos un svētīju šo pļavu. Viss.
Nekā. Ejot caur mežu nostiprinājās sajūta, ka mājas vēl kādu brīdi neredzēšu. Runājām par čūskām, par mūziku, par vasaru, par visu, pats nezinu, kā es sāku bučoties ar to citu nepazīstamo meiteni.
Kad nonācām pie ceļa, kur jāķer transports prombraukšanai, atklājām jauku bordertaunas tipa pasēdētuvi. Ar vēl vienu džeku, tādu pašu kā es, aicinājām visus jauniešus pie galda. Kā krietni namatēvi - visiem pusdienas, visiem aliņš. Un vēl aliņš, un vēl. Tik izmisīgi negribējās mājās, nu kāpēc mums nepasēdēt vēl uz vienu aliņu. Bordertaunas personāls nesteidzās ar tukšo trauku novākšanu, un mums tika lieliskais līdz malām aizkrauta galda skats. Tikai uz brīdi pazaudējām kontroli, un, ak, lūk, kā tā, jau sēdējām autobusā un tuvojāmies Rīgai. Par laimi tas vēl viens džeks visu glāba, uzlūgdams jaunos draugus pie sevis. Galā, ļoti jaukā Blaumaņa ielas dzīvoklī nonācām četri - tas džeks, pirmā jau pieminētā nepazīstamā meitene, otrā jau pieminētā nepazīstamā meitene un... bija vēl kāds... es! Jā, piezvanīju vēl draugam, lai viņš nāk un bauda dzīves ziedus, viņš tūliņ bija klāt, nesdams pilnus maisus pudelēm. Nu tik sākās. It kā nebūtu jau sācies. Žēl, ka es nevaru izstāstīt visos sīkumos šo līksmo laiku. Vienu mirkli atceros, ar otro nepazīstamo meiteni bijām nez kādā gultā, kustības mērķtiecīgas, bet trīskāršā palēninājumā. Nama saimnieks parādījās pie gultas ar pirmo nepazīstamo meiteni, izrādījās, tā bija viņa gulta, un strikti teica:
- Labi. Jums ir divdesmit minūtes.
Ko mēs tur varējām paspēt? Meitenei nepietika laika pat apģērbties, tā viņa vēl no rīta mūsu kopīgajās brokastīs sēdēja, tīstīdamās dīvāna pārklājā, jo bija kautrīga. Vispār viņu sauca Lāsma, tā noskaidrojās. Brokastīs bija tekila. Lāsma to dzēra daudz drošāk par mani. Bet viņa jau arī bija vēl tik ļoti jauna. Tāpat kā Marika, kas vēl nesen bija pirmā nepazīstamā meitene, bet nu, tērpta saimnieka dotā austrumnieciskā burnusā, sēdēja uz palodzes, kājas izkārusi pār pirmdienas pasauli.
Mēs, vecie vīri, bijām vājāki. Draugs gan vēl pēdējiem spēkiem mēģināja noskūpstīt Lāsmas kailo muguru. Visu jau dīvāna pārklājs neapsedza. Es nebiju greizsirdīgs, aizgāju uzlikt mūziku. Tikai neko nopietnu, neko smagu, neko dziļi domājošu. Pietiek latviešu pazemes. Rosini derēja kā kulaks uz acs. Un vieglas sarunas par Ibsenu, par Čehovu... Pirmdiena tālu zem Marikas kājām...
Tomēr vienā mirklī saimnieks mūs izmeta ārā. Vispār jau paldies viņam, jo šķita jau, ka tas nekad nebeigsies. It kā jau tieši to mēs gribējām... Tomēr no otras puses... Lai nu kā, saimnieks mūs izmeta ārā, un pats vēl nāca līdzi, lai pārliecinātos, vai neieritināsimies turpat uz kājslauķa.
Atvasaras noslēgumā vedām meitenes paēst. Pie krišnaītiem jeb vaišnajiem, šādās reizēs tikai pie krišnaītiem jeb vaišnajiem. Jo viņi ir tuvi festivālu kultūrai un viņu gatavotais ēdiens ir labvēlīgs šīs kultūras piesātinātam un vārdzinātam organismam. Nebeidzamu, netveramu orgasmu vārdzinātiem organismiem. Meitenes nāca līdzi tik rātnas un mīļas un ēda visu, ko mēs devām. Kas, starp citu, nebija maz.
Parkā izpīpējām vēl pa cigaretei. Iedevu Marikai sešdesmit santīmu, lai viņa tiktu uz mājām. Viņa aizgāja. Draugs aizgāja. Saimnieks jau bija pazudis nez pa kuru brīdi. Es aizgāju. Lāsma palika sēžam uz soliņa, tieši un tikai viņai piederēja pašas, pašas festivālu vasaras beigas. Es gāju diktā solī un domāju, viss, vairs nekad viņu neredzēšu un tā arī vajag.
Protams, ka es viņu vēl redzēju. Visi taču mēs maļamies pa vienu katlu, pazaudētie bērni.
Bet to vasaru gan es vairs nekad neesmu redzējis.
Epilogs
Tu neesi vairs jauns. Labi, vismaz bērns tu tiešām vairs neesi. Izvēlies, kurā pusē tu būsi. Jau kā bērnu tevi šī izvēle tirdīja, nu ir taču laiks. Kurā pusē tu būsi? To pušu ir daudz. Kur būsi - vai pie tiem, kuri paliks mājās un kļūs par cilvēkiem, vai pie tiem, kuri, ignorējot realitāti, dosies atkal uz nākamo festivālu, kur ar jaunajiem draugiem sarunās nākamo? Pieņemsim, tu esi šeit. Kurā skatuves pusē tu būsi? Redzu, tu esi šeit lejā, dažreiz tu lēkā pa skatuvi, dažreiz tur guli, tātad vispār, jūties kā mājās. Bet Rudaks teica, ka rokenrola cilvēki vajadzīgi abās skatuves pusēs, tā nu pildi savu pienākumu. Vēl viena izvēle, saistīta ar visām iepriekšējām, varbūt pati galvenā - vai tu dziedāsi dziesmu, kaut vai līdzi dūksi, vienalga; vai arī tu būsi iekšā tai dziesmā? Tas bezvārda nelaimīgais, par kura nelaimēm dzied? Zini kā ir, dziesma iepatīkas, vai varbūt vienkārši trāpa, jo tu esi eksistenciāli emocionālā situācijā un saproti, šī dziesma ir par tevi. Vai visas varbūt. Bet klausies vēl, un apjēdz, ka kļūdījies, nē, dziesma nav par tevi. Tu esi par dziesmu. Tu dzīvo, lai tai būtu par ko dziedāt. Alors, kura puse?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
