"Artemiju Troicki zina katrs, kurš kaut vai tikai dabūjis rokās paturēt padomju perestroikas laika vinila plates. Viņa vārds bija uz visām legāli izdotajām 80. gadu beigu skaņuplatēm, kurām bija kaut kāda nozīme. Kas viņš tāds – tas jau vairs nebija tik svarīgi, vienkārši vārds, kuru ievēro, aplūkojot tukšo vāku, kamēr griežas plate. Teksti, kas bija parakstīti ar šo vārdu, starp citu, bija caurcaurēm informatīvi, bet galvenais – tajos nebija ne miņas no padomju inteliģencei tik raksturīgā patosa. Tāds viņš arī palicis atmiņā – kā mūzikai pietuvināts saprātīgi domājošs personāžs. Un pazudis...
Vismaz no to cilvēku apvāršņa, kuri nodarbojas ar profesionālām lietām, privātu domāšanu un lasīšanu, kuri neskatās televīziju, nestaigā pa klubiem un kuriem īpaši nerūp tas, kas notiek tusiņos. Pazudis līdz brīdim, kad vēlīno padomjlaiku idiotisms, kāpināts kubā, atkal pārņēma visas dzīves sfēras Krievijā. Un pēkšņi panesās ziņas par tiesas procesiem. Cilvēki izbrīnā raustīja plecus: vai tiešām tas pats Artemijs Troickis?
Bija ļoti amizanti ieraudzīt Troicki prezervatīva tērpā 2011. gada decembra mītiņā Maskavā: tas pats domāšanas saprātīgums tērpa izvēlē (tā bija viņa reakcija uz Putina padumjo joku – salīdzināt mītiņotāju baltās lentītes ar "kontraceptīviem") un arī kaut kādā nozīmē tukšs apvāks, tukšs apvalks. Tikai pēc divdesmit gadiem viņā spēju saskatīt pamatīgumu: vārds uz tukšā apvāka, kā izrādās, vienmēr parādījies uz pārdomātas kustības fona, bet teksti, kas parakstīti ar šo vārdu, tiešā veidā saistīti ar realitāti.
Agrāk tas nozīmēja izklāstīt konkrētus faktus par mūziķi. Šodien – pieprasīt Konstitūcijas ievērošanu. Tukšais apvalks, kā izrādās, arī ir saturīgums. Vismaz Krievijā, kur ar formu (arī apvalku) vienmēr bijis tā pagrūti," sacījusi Olga Serebrjanaja. Viņas vārdi izmantoti arī Ulda Tīrona sarunā ar Artemiju Troicki, kas lasāma žurnāla "Rīgas Laiks" novembra izdevumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
