Āgenskalna "aborigēns" (kā viņš dažkārt pats sevi dēvē) Aleksandrs Kublinskis dzimis 1936. gada 11. septembrī. Komponists par sevi raksta šādi: "Esmu nodzīvojis radošu un veiksmīgu mūžu, jo aiz manis paliek darbs, kuram esmu ziedojis visu dzīvi. Tā ir mūzika, dzeja un cilvēki, ar kuriem ir bijusi sadarbība". Vispirms tie ir dzejnieki: Astrīda Tabūne par Aleksandru Kublinski ir teikusi – "Esmu iepazinusi erudītu daudzšķautņainu personību un labsirdīgu cilvēku, kurš dažkārt met drosmīgus izaicinājumus liktenim kā meklētājs, kā mūžīgs nemiera gars. Viņā plosās vētras, sasniedzot orkāna spēku, kā arī rotājas maigais saules siltums iejūtībā pret saviem līdzcilvēkiem". Arī Arnoldam Auziņam ir savs skatījums – "Aleksandrā mājo gan humora un asprātības stīga, gan lirisms".
Aleksandra vecāki bija vienkārši, taču muzikāli cilvēki – mamma jaunībā pat ņēmusi privātstundas klavierspēlē un sapņojusi, lai dēls izaug par pianistu. Gājusi pie slavenā Finka, nākotni taujāt, kad Aleksandrs vēl briedis zem sirds. Un pareģis atteicis: "Jums būs divi dēli un abi divi būs mākslinieki!" – tik tiešām, Aleksandra brālis Mihails ir slavens teātra režisors. Bet Sašu pie klavierēm pielika jau četru gadu vecumā, vēlāk skolojot pie profesora Zosta. Piecpadsmit gadus, līdz 1956. mamma maksāja par šīm dēla privātstundām, paralēli mācībām "dārziņskolā", kur Kublinska klasesbiedrs bija arī izcilais baletdejotājs Māris Liepa, komponista sirdsdraugs, kurš viņu iesauca par Kubuliņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!