Foto: Publicitātes foto
Literatūrā meklējot jaunas domas par to, kā iespējams uztvert mākslu, ne vienmēr ir tā, ka jauniegūtās atziņas uzreiz iespējams iemiesot vai pamanīt savā mākslas uztveres pieredzē. Atbildes uz mūžīgo jautājumu, kā vārdos aprakstīt to, ko es dzirdu mūzikā, nereti viena otru izslēdz un liek apšaubīt to, kā es uztveru mākslu, vai vismaz liek pieļaut, ka ir citi veidi, kā noklausīties koncertu un par to uzrakstīt tekstu. Pat ja tie sākotnēji izskatās pēc tīras intelektuālas rotaļas, kurai nav vai nevarētu būt tieša sakara ar mākslas uztveršanu un baudīšanu.

24. maija vakarā klubā "One One" trīsdaļīgā koncertā uzstājās Evija Vēbere, grupas "Ezeri" un "Spāre". Tovakar spēlētā mūzika, līdzīgi seismogrāfam, ļāva reģistrēt dažas domas, kas koncerta laikā neviļus uzpeldēja un man likās ļoti atbilstošas dzirdētajam. Ar tām šeit dalos.

Šo četras stundas ilgo koncertu es paradoksālā kārtā pieredzēju kā ļoti kompaktu muzikālo pieredzi. Iespējamā atbilde uz paradoksu varētu būt informācijas blīvums un dažādība, ko piedāvāja visi trīs mikrokoncerti. Ja kaut kas mulsināja, tad tā bija koncerta aprakstā minētā frāze, ka kopā spēlēs trīs grupas (šeit to aptuveni pārfrāzēju), – devos uz koncertu ar zināmām gaidām par kopspēli, kurā, piemēram, apvienotos grupa "Ezeri" un Evija Vēbere, bet šāda sadarbība izpalika. Jāatzīst, šīs gaidas ātri pagaisa un vakara gaitā pēc tādas saspēles nebija ne mazākās vēlēšanās jau piesauktā blīvuma dēļ, kuru varēja dažādi pieredzēt katrā no koncerta trim daļām.

Viena no vakara lielākajām virsvērtībām, kuru paņēmu līdzi kā klausītājs, – trīs visai dažādo mākslinieku sniegums manī nostiprināja pārliecību, ka mūzika ir viena. Dažādi žanri viens uz otru nemitīgi atsaucas, viens otrā spoguļojas un sniedz ticību mūzikas ilglaicīgumam. Šo domu jo vairāk pastiprināja starpbrīdis pēc "Ezeru" uzstāšanās, kurā pirms "Spāres" koncerta negaidīti sāka skanēt Baha Pirmais Brandenburgas koncerts. Melnam kubam līdzīgajā "One One" zālē, kur publika bija sastājusies pustumsā starp izgaismoto skatuvi un dzērienu bāru, Bahs iederējās izcili, nemaz nerunājot par muzikālo saderību ar vakara gaisotni. Jāsaka gan, kā sāka skanēt Bahs, teju visi devās ārā pīpēt. Bet tas nemazināja muzikālo satikšanās prieku. Vairāk mūzikas tika tiem, kuri palika iekšpusē un domās sapīpēja ar veco Bahu.

Evija Vēbere

Gaidot koncerta sākumu, izlasīju par psihoanalīzes jēdzieniem "anima"/"animus", kas, īsi rezumējot, nozīmē sievišķo vīrišķajā un vīrišķo sievišķajā. Man likās, ka Evijas Vēberes solo uzstāšanās kaut kādā mērā iemieso šo principu. Tā bija spontāna doma, un, atklāti sakot, man nav ne jausmas, kā to pamatot. Tā uzpeldēja atsevišķos brīžos, kad pārspīlētais trauslums Evijas Vēberes balss tonī, kura stāsta stāstus par iemīlēšanos, savijās ar modulārā sintezatora tembriem, dzīvo elektroniku un klavieru taustiņos atrastām faktūrām. Dažās dziesmās Evija Vēbere uzbūra pat hipnotiskas cilpu konstrukcijas, sacilpojot turpat ar trompeti iespēlētus motīvus. Man šķita, ka mūzikas materiāls, kuru Evija radīja ar trompeti un "real-time" elektroniku, piešķīra viņas dziesmām sevišķu dzīvīgumu un daudzslāņainību. Labprāt dzirdētu, kā viņa šo tehniku attīsta citos koncertos.

"Ezeri"

Grupa "Ezeri" savukārt atgādināja par estētiskā racionālisma definēto skaistuma ideālu: dažādība veselajā, veselais dažādībā. Viņu dziesmas, kas pēc iekšējās sarežģītības vairāk atgādina izvērstus skaņdarbus, viņu skanējums, mūzikas virzība ir neparedzama, bet Miķeļa Putniņa balss un ģitārspēles līnijas tiktāl savijas vienā, ka mūziķi gribas raksturot kā meta-instrumentu, kurā ģitāra un balss nav nošķiramas viena no otras. Tam līdzās impulsīvā formveide, lieliskā ritma sekcija (Krišjānis Bremšs pie bungām un Kristians Priekulis pie basa) – un grupa "Ezeri" parādās Latvijas popmūzikas ainā kā Raiņa Tūkstošveidis, kurš maina veidolus, bet paliek nemainīgs esības kodolā, kurš risina muzikālo kompozīciju ar eksperimentālu ieinteresētību, to būvējot te kā stikla pili, te jau nākamajā brīdī kā auļojošu zirgu.

"Spāre"

Ar atlētisku atspērienu koncertu noslēdza grupa "Spāre". Tempa maiņas, spējie paātrinājumi un atslābums radīja iespaidu, ka Matīsa Čudara, Jāņa Ruņģa un Arta Oruba intensīvā muzicēšana izriet no elpošanas cikla, kādu var novērot, kad esi līdz savu spēju galējām robežām aizturējis elpu un beigās padodies spējai gaisa plūsmai, kuru atkal ar ieelpu uzņem ķermenis.

Pilnīgi no jauna – citā žanrā un skatuviskā tuvplānā – es iepazinu bundzinieku Arti Orubu. Man nebija šaubu, ka viņš spēj vienpersoniski par galvas tiesu vai divām pacelt enerģijas intensitāti bigbenda koncertā. Bet iepretim bigbendam šī bija kamermūzika. Klubā "One One" viņš vizuāli atgādināja bargu pravieti no Vecās Derības, un šo līdzību paspilgtināja skatuves kompozīcija, kuras centrā bungu komplekts, bet malās divi priesteri (Matīss Čudars un Jānis Ruņģis) ar ģitārām. Būtiskākais, ka arī Oruba bungu spēle atstāja teju biblisku iespaidu, tādā nozīmē, ka ar savu spēli iespējams radīt spilgtu iespaidu par realitātes mainīgumu. Klausoties radās sajūta, ka Orubs dažbrīd pārcilvēciski transformē realitāti, šajā gadījumā – mūzikas materiālu, pat vienkāršā, paredzamā blūza kvadrātā ievietojot spējas ritma modulācijas, kuras vispirms reģistrē tikai ķermenis (vai, citiem vārdiem, tā būtne, kura klausās mūziku), bet prāts ar novēlošanos mēģina saprast, kas tas vispār bija.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!