12. aprīļa vakarā Lielajā ģildē izskanēja koncerts "LNSO, Kristīne Balanas un Jānis Liepiņš". Jau Lienes Jakovļevas vadīto "Pirmskoncerta sarunu" laikā tika pavēstīts, ka šis koncerts slavinās jaunību. Gados jauni ir gan liela daļa Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķu, gan arī šīvakara galvenie varoņi – vijolniece Kristīne Balanas, kura uz pavisam neilgu brīdi iegriezusies Latvijā, un diriģents Jānis Liepiņš.
Programmas pirmajā daļā Amerikas modernās mūzikas pioniera Čārlza Aivsa "Neatbildētais jautājums" (The Unanswered Question) un kinomūzikas krusttēva Ērika Volfganga Korngolda Vijolkoncerts. Koncerta otrajā daļā Sezāra Franka Simfonija re minorā – apjomīgs opuss, kas tapis komponista mūža nogalē un uzdod fundamentālus jautājumus par dzīves jēgpilnību.
Šoreiz uz sarunu LNSO aicināja reperi, bītmeikeri un producentu ansi (īstajā vārdā Ansi Kolmani), kurš uz koncertu ieradās kopā ar sievu Līvu. Un, kā vēlāk izrādīsies, bija ļoti iepriecināts par neierasti pavadīto piektdienas vakaru.
Pirms koncerta
Es neticu, ka šī ir tava klasiskās nevainības zaudēšana. Vai bērnībā vecāki neveda uz koncertiem?
Šī noteikti nebūs nevainības zaudēšana. Šur tur esmu bijis, bet tagad kādu laiciņu nav sanācis. Man liekas, ka visvairāk klasisko mūziku esmu iepazinis caur skaņu platēm, kad meklēju kaut ko, kur iedvesmoties.
Ko tu saklausīji skaņuplatēs?
Lielākoties instrumentālo mūziku, bet konkrētus komponistus un skaņdarbus nevarēšu nosaukt. Tur ir viss, ko esmu salasījis no vecāku bēniņiem un vecmāmiņām. Noteikti Čaikovskis, Bēthovens, visi lielie milži.
Tātad par skaņuplašu kolekciju jāpateicas vecākiem.
Jāpateicas ne tikai par to, bet par visu. Piemēram, kā ierādīta mūzikas gaume.
Tavā dziesmā "Pacel savu balsi" samplēta Pētera Plakida kordziesma "Ar dziesmu dzīvībā". Tad jau laikam interese sasaistīt kopā klasisko mūziku un repu kaut kādā mērā ir?
Dziesma tapa, pateicoties "Radio 5" iniciatīvai Dziesmu svētku sakarā. Viņi izdomāja paskatīties, kas notiks, ja kopā saliks Pēteri Plakidi, DJ Monsta un ansi. Tā nebija mūsu ideja, bet tikpat labi varēja arī būt mūsu! (smejas) DJ Monsta rūpējās par to, lai piešķirtu kordziesmai jaunu skanējumu, es uzrakstīju un atskaņoju tekstu. Tas būtībā ir par divām dažādām tēmām: vienu var interpretēt repa publika un otru – plašāks klausītāju loks. Teksts ir par savas balss skaļuma apzināšanos, kas sazīmējas kopā ar kora tēmu.
Tātad kordziesma iedvesmoja rakstīt tekstu?
Es speciāli centos iespaidoties no kordziesmas kā fenomena. Mums ir bijusi sadarbība arī ar stīgu kvartetu. Nākamais varētu būt stīgu kamerorķestris, bet tas izklausās sirreāli. Orķestra mūzika ir kā dārga un laba garšviela.
Vai īpaši gatavojies koncertam?
Nē. Mēs pat nedaudz nokavējām "Pirmskoncerta sarunu" sākumu. Taksometrā gan nedaudz palasīju par to, ko šodien dzirdēsim.
Kādas ir tavas sajūtas par gaidāmo?
Es pēdējā laikā interesējos par 3D skaņu un, tā kā pats ar to nodarbojos, mēģināšu paklausīties, kā profesionāli mūziķi skan telpā, kur skaņa ir visapkārt, nevis nāk no stereo skaļruņiem.
"Pirmskoncerta sarunās" varējām dzirdēt ieskatu šovakar gaidāmajā Korngolda Vijolkoncertā. Izslavētais amerikāņu filmu mūzikas komponists Vijolkoncerta tēmas atvasinājis no paša mūzikas vairākām kinofilmām. Kādas ir tavas attiecības ar kino?
Kad sarunās atskaņoja tos dažus fragmentus, klausoties radās asociācija ar vecajām Disneja animācijas filmām. Nezinu, vai koncertā būs tāpat.
Noskaidrosim.
Pēc koncerta
Manuprāt, šovakar izvēlēta ļoti veiksmīga programma iesācējam. Pārstāvēti dažādi laikmeti un virzieni (arī Balanas piedeva – Johana Sebastiāna Baha Žīga no Partitas re minorā). Kura skaņdarba laikā tu vislabāk juties?
Jā, programma bija ļoti dažāda. Man šķiet, es biju pārāk ieinteresēts, lai labi justos. Piemēram, Korngolds. Es nezinu, vai viņš to ir izgudrojis, bet šķiet, ka viņa rokraksts ārkārtīgi daudz redzams vēl šodienas kino. Man tas asociējās ar piedzīvojumu sajūtu, prātā nāca ģimenes filmas, kur ir nedaudz joku un nedaudz piedzīvojuma. Man liekas, ka viņš bija parūpējies, lai ik pēc 30 sekundēm mainītos tēli un parādītos jaunas emocijas, kas raksturīgas tieši kino. Un tad bija viens motīvs, kas ik pa laikam atkārtojās. Es sākumā domāju – kas tas ir? Tad sapratu, ka ļoti atgādina mūziku, kas skan brīdī, kad filmu sākumā griežas kompānijas "Universal Pictures" pasaules logo. Drusciņ kosmoss, drusciņ kaut kas ļoti pasaulīgs. Pieļauju, ka Korngolds bija hitu džeks, kas ļoti iespaidojis nākamos filmu komponistus, tāpēc arī radās tik spilgtas asociācijas. Mēs esam apguvuši, ka viena mūzika nozīmē tādu sajūtu un cita mūzika – citādu.
Interesanti, ka piemini tieši piedzīvojumus. Es starpbrīdī aprunājos ar kādu puisi, kurš sajuta to pašu. Es gan sev uzbūru kādu pārsaldinātu romantisku ainiņu. Negribētu domāt, ka iemesls būtu dzimumu atšķirība.
Domāju, tas atkarīgs no tā, kas katram spilgtāk piedzīvots kino. Romantika vai piedzīvojums. Aivsa sakarā tikko atcerējos, ka nesen nedaudz izglītojos par Džonu Keidžu un viņa "Number Pieces". Tur bija rakstīts par to, kā Keidža laikā daudziem cilvēkiem bija iebildumi pret to, ko viņš darīja.
Nepamanīju, vai tas bija ierakstīts programmiņā, bet "Neatbildētais jautājums" tika atskaņots daudzus gadus pēc uzrakstīšanas. Komponists radīja darbu, kas krietnu laiku nogulēja atvilktnē. Vai tev kādreiz ir tā gadījies? Kaut kas top, bet šķiet, ka labāk pataupīt vēlākam laikam.
Mēs šad tad esam darījuši otrādi – palaiduši ar domu, ka droši vien nebūs visiem, bet gribas, lai skan, jo pašiem ir lepnums.
Gan jau beigās ir labi.
Dažreiz arī ne. (smejas)
Koncerta gaitā un arī "Pirmskoncerta sarunās" daudz tika apspēlēta doma par to, ka jaunība caurstrāvo visu šī vakara koncertu. Liela daļa orķestra mūziķu ir gados jauni, tāpat arī šī vakara soliste Kristīne Balanas un diriģents Jānis Liepiņš. Arī tu esi jauns mūziķis. Kādas, tavuprāt, ir jauno priekšrocības mūzikā?
Varu atbildēt caur repera skatpunktu. Repā dažreiz ļoti labi rezultāti izdodas tieši tad, kad vēl esi jauns un stulbs. Kad vēl ne no kā nebaidies, domā, ka uz visu ir pareizas un nepareizas atbildes. Tas iedod pārliecību. Pēc tam mēdz gadīties, ka pieaudz, ieraujies sevī un nesaproti, kā tā varēji atļauties.
Šīvakara koncerta kontekstā nemācēšu atbildēt, bet, manuprāt, Kristīnes tonis bija lielisks, un var saprast, kāpēc viņa tagad spēlē uz pasaules lielākajām skatuvēm. Vēl viena spilgta lieta, ko novēroju, bija tas, cik šī vakara profesionāļu veidotā skaņa bija tuva ierakstam. Tā kā nāku no repa vides, esmu apmeklējis dažādus repa un arī rokmūzikas koncertus, kur bieži redzamas lielas atšķirības starp to, kāds ir studijas ieraksts, un to, kāds ir dzīvais atskaņojums. Man ļoti patika, kā skaņa dzīvoja šajā telpā. Citos koncertos bieži vien redzi kaut kādas kļūdas, nepilnības vai kaut ko, kas studijā ir izpušķots, bet šovakar visu varēja dzirdēt skaidri. Katru tembru.
Līva: Tieši pirms koncerta mums bija tikšanās ar komandas biedriem, mēs pārrunājām aizvadītos pasākumus. Bieži tieši hiphopa pasaules dzīvajos koncertos sāpīgs temats ir skaņa, jo pārsvarā tā veidojas ar mikrofoniem, caur skandām un monitoriem. Vienreiz tehnika ir labāka, citreiz sliktāka. Pēc vairākiem koncertiem saproti, ka neviens variants nav gana labs, jo katrreiz kaut kas cits nesanāca tā, lai tiktu noķerts ideālais skanējums. Šeit viss bija pilnīgi citādi.
ansis: Tā ir izkopta instrumentu spēle gadsimtu garumā. Korngoldā, piemēram, brīžiem bija tā, ka vijole nodancoja no augšas uz leju. (nodzied) Iespaidīgi.
Jums jānoskatās leģendārais video, kurā "Lielās mūzikas balvas 2017" apbalvošanas ceremonijā Kristīnei pārplīsa vijoles stīga, kad viņa kopā ar LNSO un Gunti Kuzmu atskaņoja Henrika Veņavska Pirmo polonēzi re mažorā (Polonaise Brillante).
Uzreiz piedzīvojums tiem, kas sēž koncertā.
Vai tev ir gadījies kāds skatuves misēklis?
Jā, vēl tik tikko. Visu koncertu mikrofoni skan lieliski, bet pēkšņi pēdējās dziesmas laikā beidz skanēt. Šoreiz gan mums paveicās, jo tā bija dziesma, ko visi klausītāji zināja un dziedāja līdzi. Es noliku malā mikrofonu, nolīdu priekšā kā diriģents, bļāvu dziesmas tekstu, cik skaļi varēju, lai tas vismaz izskatās pēc koncerta. Visiem ļoti patika! Bija piedzīvojums. Nav gan tā, ka gribētos, lai tā bieži notiek.
Bet dzīve notiek. Pirms koncerta runājām par iespējamo animācijas filmu klātbūtni Korngolda Vijolkoncertā. Vai bija?
Nebija tā, ka baigi daudz sajutu. Līvai nedaudz bija asociācijas ar "Tomu un Džeriju". Picikato stīgas, čelesta un arfa man atgādināja par blēdīšanos. Tie ir mūsu iekodētie priekšstati, kas laikam paliks uz mūžu.
Korngolda mūzika sava laika stilistikai iet nedaudz iepakaļ, bet tieši filmu mūzika ir īpaša ar to savu "smaciņu". Vai tev palika vēl kāds neatbildēts jautājums?
Viens no maniem pēdējo gadu secinājumiem ir tāds, ka neesmu festivālu cilvēks. Esmu diezgan liels introverts, un man liekas, ka šīvakara koncerts bija tāds, kur ir ļoti komfortabli aiziet vairāk uz iekšu vērstam cilvēkam. Kad pašam ir koncerts, bet nav īstā garastāvokļa milzīgai enerģijas apmaiņai, nekas cits neatliek, kā censties tikt tam pāri, pat ja sajūta nav tā labākā. Šodien enerģijas apmaiņa drīzāk radās no tā, ka visi nedaudz sastingst: ir cilvēki, kas uzmanīgi klausās, un ir mūziķi, kas ļoti precīzi un ar emocijām spēlē. Es sapratu, ka ļoti komfortabli varu piedalīties šāda veida procesā. Kā klausītājs. Jānāk vēl. Noķert to mieriņu. (jautā Līvai) Tu vēl ar mani nāksi?
Līva: Jā.
ansis: Paldies!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
