Baltā apkaklīte atvaļinājumā. Viestura Buivida 10 Top 10 – 'Metallica'  (14)

"Melnais albums" nesačakarēja smago mūziku. Nemaz nesāciet!

Stāvam pie skolas, kapos un mēģinām smēķēt. Vecums – kādi 13 vai 14 gadi. Tobrīd ir ieradies viesos sadraudzības skolas pārstāvis – čoma čoms, kurš ir gadu vecāks un kura viedoklis ir vienlīdzīgs Valsts Satversmei. Plecos tam īsta "kasuha", mugurā "Slayer" vai "Venom" krekls un, protams, nedaudz atlaisti mati. Runājam par svaigo kaseti "Metallica". Esmu kaut ko pavisam nedaudz dzirdējis un atļaujos ieminēties atnākušajam goda viesim, ka man patīk "nu tā lēnā" dziesma.

Tikai sev raksturīgā manierē goda ciemiņš pakrata galvu un nosvērti precizē: "unforgivn? jā, ir ok".

Minjons manī tai brīdī izdvesa "wooowww". Es kļuvu par gandrīz savējo un mans pirmais "Metallica" vārds bija pateikts. Kas tik pēc tam nav sekojis...

Līdzīgi ka man lēnais "unforgivn", lielam klausītāju pūlim melnais albums nostrādāja kā katalizators dziļākas mūzikas atrašanai. Rezultātā thrash kopā ar citiem jaudīgajiem apakšstiliem nokļuva pilnīgi citā plauktā un desmitkāršoja tā sekotāju pulkus. Tālāk jau šiem pulkiem pavērās ceļš dziļāk štellē, bet tur... tur jau 70tie un kas tik vēl nē.

Ja nebūtu 1991. gada plates "Metallica", liela daļa manu vienaudžu tā arī nekur tālāk par dažādu puķu balādēm netiktu.

Jā, man "Metallica" nozīmē ļoti daudz. Pie tam, atšķirībā no citām nozīmīgām figūrām, viņu klātbūtne vienmēr bijusi izteikti intensīva. Vīri izauga mūsu dzīves laikā, neskaitāmas reizes viesojās mūsu reģionā un joprojām ir vispopulārākā grupa manu draugu vidū. Vismaz vidēji noteikti.
Rezultātā nedaudz iepauzēju, pirms sāku par viņiem runāt. Viņu lasītājs ir prasīgs un zinošs – lielākā daļa superdziesmu ir tieši koncertos dzimušas. Vai precīzāk dzimušas albumos, bet izaugušas končos.

Lai saprastu, par ko runāju, lūk: "Metallica" ir viens (VIENS!!!) ASV oficiāls top10 singls - 1996. gadā "Until It Sleeps" uzrāpās līdz desmitajai vietai. Vēlreiz – 2019. gada pasaules veiksmīgākajai koncertgrupai "Metallica" ir bijis tikai viens, kluss ASV top10 gabaliņš. Tas ir tikpat, cik norvēģiem "A-ha".

Klausītājs un grupa ir paši izaudzinājuši gan savas dziesmas, gan arī lielo "Metallica" tēlu. Koncertā var skanēt jebkuras plates jebkura dziesma un liela daļa tautas auros līdzi. Pārējie vertikāli šūpos galvas, intensīvi ar grimasēm rādot, ka labi zina dziesmu, tikai dziedāt tieši tagad negrib. Un vēl kāds domās, "no kuries šitais ir?!? Ir dzirdēts".

18. jūlijā "Metallica" lokomotīve piekto reizi piestās Baltijas dzelzceļa stacijā, šoreiz pie Tartu perona. Piestās ar tādu ritošā sastāva troksni, ka pārējie vasaras pasākumi nedaudz paies malā, burtiski, uzpīpēt, atstājot mūs ar lielo kvartetu aci pret aci. Mēs, savukārt, tos sagaidīsim ar savu sirsnību, sviedriem, dziedāšanu un 60 tūkstošiem igauņu, kuri, iespējams, neko tādu nav pelnījuši. You know...

Vēl mēs sagaidīsim ar neskaitāmām sarunām. Sarunām pa ceļam, lidostā, viesnīcās, krogos un citur – gan pirms, gan pēc pārdzīvotā. Sarunas... ja to nebūtu, neviens taču nekur nebrauktu.
Un tagad uzburiet, lūdzu, ainiņu – ja mums kāds tajos 1992. gada kapos būtu minējis, ka mēs pēc 27 gadiem piekto reizi brauksim uz viņu konci, ka viņi joprojām kapā (gandrīz) thrash metālu, ir pasaules toptop koncertgrupa un viņu viesošanās ir normāls Baltijas sprādziens. Metālisti močī nereālu šovu un 70 tūkstošus biļešu izķer minūtēs. Tā lūk, mani 1992. gada kapu draugi, sāciet sevi apskaust!

Šoreiz, radot desmitnieku, liku kopā vairāk sarunas un sajūtas, nekā faktus. Pirmkārt fakti nodrillēti, otrkārt sajūtu stipri vairāk. Katrai dziesmai nenovērtējama nozīme manā mūžā un arī manu daudzu apkārtējo dzīvē. Ķēru gaisā visu dzirdēto, redzēto, lasīto, runāto, sapņoto, klausīto un tad vēlreiz dzirdēto un redzēto. Un tā pa apli, līdz bezgala lēni nofokusējās desmit nosaukumi.

Pusē darbos pie basa Klifs Bērtons, otrā pusē Džeisons Ņusteds. Robs Truhiljo, lai arī bezgala jauks vīrs, palicis bešā. Jā, viss mans desmitnieks noslēpies vēl pagājušajā gadsimtā, kaut pie pašas robežas palika svaigais "Hardwired". Vēl pēdējās sekundēs cīņu zaudēja "Sad But True".
Nu tad, beidzot, lai ir ko parunāt...

Desmit, manuprāt, nozīmīgākās lielās "Metallica" dziesmas.

Jā! Ko!? Ieliku...

Tas, ka končos neskan (skan konstanti tikai Īrijā), nenozīmē, ka 1999. gada vasara nebija lieliska. Lai arī dziesma bija relatīvs popsiņš, tā gan būtiski palielināja grupas klausītāju pulku, gan arī vecajiem faniem ļāva sulīgi pasmieties un uztrakot. Bija forši.

1972. gadā īru rokgrupa "Thin Lizzy" radīja tautasdziesmas mūsdienīgāku versiju – pielika "Whiskey In The Jar" lipīgu ģitāras meldiņu, nedaudz samazināja tempu un tādā veidā radīja normālu hitu.
Pēc 26 gadiem "Metallica", izdodot savu jaunības sapņu kaverversiju plati, negaidīti tajā ievietoja arī šo dziesmu. Bija jūtama nepāprotama dauzīšanās ar bērnības rotaļlietām, bet vieta albumā tomēr atradās. Plus vēl kāds to izdomāja atskaņot radio (skaidrībai - Metallica neatskaņoja radio) un tā kļuva par 1999. gada vasaras populārāko hitu. Nu tā, ka tiešām populārāko. Tauta jebkurā pasākumā garantēti rāvās kājās un neganti trakoja, gluži kā pie "Thunderstruck".

Un tad vēl zviedru brīnumbērns Jonass Akerlunds radīja to slaveno videoklipu, pēc kura paši lielākie ballīšu nīdēji vairs nespēja sevi kontrolēt un uz galviņas lēca iekšā lielajā bumbu baseinā – pilna māja meiteņu, viskijs, "Metallica" un nekādu narkotiku.

Tartu būs. Cieti.

Kā es gaidu šo bezgalīgā kora intro:

"Fortune, Fame
Mirror Vain
Gone Insane, But
THE MEMORY REMAINS"

Labākais, kas, manuprāt, radīts kvarteta īsmatainajā periodā.

Piecus gadus pēc panākumiem ņirbošā melnā albuma, "Metallica" izdod plati "Load" un drīz pēc gada "Reload" – ar darbiem, kuriem "Load" nepietika vietas. Nedaudz neierasti.

Kas vēl neierastāk, neskatoties uz albumu statusiem, dziesmas ilgdzīvotājas atradās tieši pārpalikumos "Reload" – gan "The Memory Remains", gan pirotehnikas klients "Fuel" aurojams šobrīd līdzi katrā grupas koncertā.

Dziesma, piekritīsit, neierasta. Ritms, konstrukcija, noskaņa. Bet labāks par pašu dziesmu ir tās video. Tā skaistums slēpjas daudz vairāk idejā, nevis budžetā. Lai arī konstrukcija toreiz izmaksājusi vairāk nekā 100 000 ASV dolāru, kopumā jāatzīst – reizēm vērts nepažēlot naudu radošajiem džekiem. Ideja ir forša un, galvenais, tikai vienu reizi izmantojama.

Un vēl... koncertos pirms gičas soliņa Džeimss brīnišķīgi piesaka savu kolēģi. Ļoti ceru, ka ceturtdien arī mums stādīs priekšā:

".....Mista' HAMMET!!!"

Laikam jau mana personīgi mīļākā viņu dziesma, ieliku to desmitniekā no sevis.

Dziesma parasti iezīmē koncertu izskaņas sākumu, lai arī ierakstā ar savu dobjo, akustisko intro tā burtiski atver viņu ietekmīgāko albumu "Master Of Puppets".

Plates radīšana jūtami bija paplašinājusi grupas redzējumu un bija manāms, ka džeki paaugušies. Jaunajos tekstos parādījās nodevība, manipulācija, bet vēl tikai pirms diviem gadiem runa pamatā bija par miršanu un nāvi kā tādu. Lai vai kā, plate ir episka un nozīmīguma plānā tās nosaukums jau gozējas blakus "Pink Floyd" vai "Led Zeppelin" labākajiem veikumiem.

"Battery" ir albuma ievaddziesma, un tās pamata ritms fīlinga pastiprināšanai pieskaņots artilērijas šāvieniem zalvei. Ieklausieties! Rezultātā tas rada nedzirdētu jaudas un ātrumu kombināciju, ko bīstami spēlēt automašīnā pie stūres. Var nejauši izrādīties, ka uzticamais spēkrats tomēr ir ņiprāks, nekā šķita.

"Battery is here to stay."

Katrs ansamblis sapņo par to, ka kādreiz sanāks radīt kādu tiešām labu dziesmu. Vai pat vairākas. Bet ko darīt, ja sanāk radīt tādu veselu albumu? Ja sanāk radīt plati, kas kļūst par visas desmitgades labāko darbu.

"Metallica", pēc visa spriežot, ielika šai albumā visus 200% un lūk, ko dabūja laukā. Pieci superpopulārie singli ir tikai redzamākā aisberga daļa, apakšā ir vēl septiņi citi. Brīnišķīgs rezultāts.
Un te nu es teikšu ko ļoti neērtu un, iespējams, nepatīkamu. Es tiešām dievinu "Slayer", "Sepultura" un citus pasaules lielos jaudas spļāvējus. Bet ir skaidri jāatzīst – nebūtu "Metallica" ar "The Black Album", visa šī mūzika tagad neskanētu stadionos. Ar vienu šo izgājienu mūsu Losandželosas draugi pārvērtās no labas nišas grupas par vispasaules milzu zvaigznēm ar 310(!!) lielkoncertiem tikai šai vienā turnejā. Un milzu caurvējā parāva līdzi arī dažus domubiedrus.

Un jā! Protams! Iespējams, bija nedaudz jāatkāpjas no ierastajiem muzikālajiem paradumiem. Un, iespējams, bija vairāk jākašķējas savā starpā. Un, iespējams, ka bija jāiekož lūpā, lai kaut ko neatcirstu kanādiešu (acīmredzot) ģēnijam Bobam Rokam, kas bija norīkots producēt šo ierakstu. Un iespējams, vīri bija vienkārši nedaudz nobrieduši, lai spertu tiešām nākamo soli.

Plates pretrunīgākais darbs bija šis. Džeimss Hetfīlds, pļāpājot ar savu beibi pa telefonu, labajā rokā turējis giču un ar vienu roku sācis strikšķināt slaveno E minora sākumu (to var nospēlēt, kreiso roku turot kaut kabatā). Tādēļ šī dziesma īpaši tuva ir ģitāru veikalu tirgotājiem – pajautājiet, cik bieži viņi to ir dzirdējuši? Šo un "Smoke On The Water".

Dziesma beidzot ļāva Džeimsa Hetfīlda balsij skanēt un uzelpot. Un par parastu "tu mani pameti, tagad baigi sāp" balādi to arī nenosauksi – sirsnība, labs teksts un tāda kā klasiskās mūzikas jauda.
Ja arī "Metallica" toreiz sevi notirgoja, tad pietiekami smalki un ar glanci.

Ik albums ir pelnījis dziesmu, ko paši radītāji, pat gribot, nevar nomērdēt, jo fanu pūlis koncertā to nepieļautu. Ja "Whiplash" ir plates tumšā puse, "Motobreath" un " Hit The Lights" ir dzinējspēks, tad "Seek & Destroy" ir tās mežonīgā sirds.

Tas ir pirmais darbs, ko "Metallica" ierakstījusi īstā studijā 1983. gada martā. Un, kā jau goda dziesmai, koncertos tai vienmēr tiek atvelēta īpaša sadaļa. Visās manis redzētajās uzstāšanās tā dārdējusi pašā finālā, ļaujot un liekot pūlim šaut ārā visu, kas vēl atlicis. Un tas ir tieši tas, ko alksti darīt, jau izdzirdot 10 sākuma notis. Plus vēl papus no skatuves piekodina, ka būs jādzied kā tādiem... (mf)

"Searchin...."

"Seek & Destroy" ir viņu otrā spēlētākā dziesma koncertos. Uzminiet, aiz kā? Končos tā visādi tiek pagarināta, ļaujot gan soliņus izspēlēt, gan uzdziedāt, piemēram, Džeisonam Ņūstedam.

Ja pasaulē būtu konkurss par labāko slikto balsi, uzvarētu bijušais "Metallica" basists. Gan dziedot "Seek & Destroy", gan it īpaši "Whiplash", viņa zilbju skaldošais vokāls reāli kurina. Īsti neskan, bet gribas, lai dzied vēl.

Tas sākums koncertos, kad vienkārši precīzā ritmā skan Larsa Ulriha Tama basa bunga. Skan un skan, kamēr ritmam saucienos pievienojas pūlis, un, kad tas ir nokaitēts, tad episkā muzikālajā salūtā pieslēdzas pārējā armāda.

Kvarteta pamatsastāva basists šo burtisko spēli sacerējis vēl krietni pirms "Metallica", izspēlējot to ar savu iepriekšējo grupu tālajā 1979. gadā. Klifa Bērtona ceļi pirms "Metallica" krustojās ar citas manas favorītgrupas "Faith no More" vairākiem dalībniekiem. Bet teoriju šodien pavisam maz, kā solīju.

Ja otrajā plates dziesmā "Creepeing Death" caurvijās pavisam senās Ēģiptes vēstures noskaņa, tad šim darbam par pamatu kalpo jaunāku laiku atspoguļojums – Ernesta Hemingveja tāda paša nosaukuma 1940. gada novele par tā laika pilsoņu karu Spānijā.

Lidlaukā otrā pantā zudīs gaisma. Nu jūs zināt, ja?

Kad toreiz, senos laikos bijām apguvuši smagās mūzikas baudītāja – iesācēja trikus, klausoties "Melno albumu", pienāca laiks rakt tālāk. Un nākamais rindā mums, bērniem bija "One". Un tad jau pārējais – albumi "...And Justice For All", "Ride The Lightning" un tā tālāk.

Tas toreiz nebija vienkāršs lēnais. Tā bija visas plates neoficiālā sirds un arī veiksmīgākā dziesma, pateicoties spokainajai stāstītāja noskaņai. Sākas tā ar bezgala mierīgu ģitāras izspēli, līdz uzaug septiņās minūtēs par skaļu, agresīvu un nežēlīgu vēstījumu.

1986. gada septembrī grupa traģiski autobusa avārijā zaudē savu tuvāko biedru, līdz ar to pie basģitāras bija jānostājas kādam citam. Mans "Metallica" basists Džeisons Ņūsteds parādījās grupā jau 1986. gada izskaņā kā tūres mūziķis, kas aizvietoja bojā gājušo Klifu Bērtonu. Pēc diviem gadiem Džeisons jau ir pilnvērtīgs kvarteta dalībnieks un kopā ar pārējiem rada šo plati.

"Metallica" tai laikā ir pats pirmais videoklips un tieši dziesmai "One", kurš saņem labu rotāciju MTV. Video arī pietiekami skaļš, provokatīvs un smags, papildināts ar 1970. gada filmu "Johnny Got His Gun". Nemaz tā negribās vēlreiz un vēlreiz noskatīties.

Pie viena pasaulei arī oficiāli tiek atrādīts jaunais grupas dalībnieks. Līdz galam, cik noprotams, viņš tā arī 14 gadu laikā ansamblī neiedzīvojās un to 2001. gadā pameta.

Pati, pati pirmā mana "Metallica" pieredze bija tieši šis video. Iedomājieties – videokasetē ierakstīts, švīkām pilns MTV tops 1991. gada vasarā. Miega vīrs, čūskas un fūre, kas šķaida gultu.

No vienas puses tā ir viena no vienkāršākajām viņu dziesmām. Tā visa ir izveidota ap vienu rifu, ko bieži par viņiem nevar teikt.

No otras puses es šo dziesmu kādus desmit gadus uzskatīju par mūzikas augstāko pieturpunktu. Varbūt ne tik daudz muzikāli, kā murgaino dēmonu jaudas ziņā – tieši "Enter Sandman" izdarīja to lielo darbu, par ko runāju iepriekš. Faktiski ar šo pirms 28 gadiem es sāku pakāpeniski klausīties rokmūziku.

Tas arī bija mans pirmais CD no 1000+, ko savulaik biju pagādājis.

Ir 1994. gada februāris un plauktā stāv smaržīgs, svaigs, izpakots JVC kompaktdisku atskaņotājs. Pēc paša diska devos un Vecrīgu, Vaļņu ielu laikam. Cenu gan atceros - Ls 11,90.

Atnesu mājā, atveru, izņemu. Draugi apsēžas manā tīņa istabā uz gultas un pilnīgā klusumā tiek piespiesta ovālā poga ar trīsstūri virsū. Un šai pašā mēmajā klusumā, bez mazākā fona trokšņa sāk no nekurienes skanēt ģitāra, tad šķīvis, tad tami... un tad viss pārējais. Nedomāju, ka kāda HiFi sistēma vēl kādreiz mūžā spēs šo sajūtu man iedot.

Pati dziesma ir lielākais viņu panākums gan melnajā platē, gan arī pirms un pēc. Tai vienmēr ir svarīga loma neskaitāmajos koncertos. Labu laiku es pat nespēju iedomāties, ka viņu uzstāšanās varētu sākties ar ko citu – "The Ecstasy Of Gold" un tad uzreiz "We're off to never never land"

Ja nu ir kāds albuma nosaukums un vāka dizains, kas ir lemti būt par labāko, tad tas ir šis. Rokas, striķi, tā krāsa un krusti… un vēl nosaukums – gan dižs, gan šausminošs. Gluži kā Tolkīna vai Džordža Mārtina romāniem, tikai ar bezcerības garšvielu klāt.

"Master of Puppets…"

Šī ir viena no retajām "Metallica" dziesmām par narkotikām. Kādēļ tā tēma uzpeldēja, varbūt kāds zina? Es vispār neatminos, ka šī būtu sāpe mūsu kolektīvam. Ja nu vienīgi aizgājušajam Deivam Masteinam laikam savulaik ar to bija saķeršanās. Cita lieta – alkohols, īpaši jau pirms kādiem 20 gadiem.

Lai vai kā, gan albums, gan dziesma simbolizē "Metallica" straujo briedumu. Trešās plates skaļākais darbs kļuvis par apzīmējumu smagās mūzikas varenumam 80. gados un arī mūsdienās.

Koncertos tā spēlēta visvairāk. Protams. Lielisks solo, lieliska dziesmas uzbūve, kāpumi, kritumi un nebeidzama enerģija. Un visam pāri tās rokas, kas kontrolē tevi, nevis tu viņas:

"I will occupy
I will help you die
I will run through you
Now I rule you too."