Paralēlās pasaules stāsts. Recenzija par dueta 'Brimstone' jauno albumu

Vien piecus gadus pastāvošais starptautiskais duets, kurā darbojas mūsu pašu puses McAlvis jeb Alvis Andrucis un Jekaterinburgā dzīvojošais vācu izcelsmes producents ATM jeb Aleksandrs Erets, ir ļoti ražīgs, un bez manāmiem kvalitātes zudumiem radošajā procesā. Turklāt paralēli sešiem "Brimstone" albumiem šajā laika posmā nākuši klajā vēl arī divi McAlvja soloveikumi.

Šis ir lielisks mūsdienu virtuāli paplašinātās pasaules stāsts, kas uzrāda tās pozitīvās puses. Iespēju atrast dvēseles radiniekus un radoši sadarboties arī daudzu kilometru attālumā, tapt pamanītam konkrētajās aprindās visdažādākajās valstīs un beigu beigās darīt to, kas tik tiešām aizrauj. Ikdienā Alvis ir būvuzraugs uzņēmumā "Rīgas Siltums", bet mūzika viņa dzīvē bijusi jau kopš bērnības, kad ceļš tika uzsākts ar akordeonspēles smalkumu apgūšanu. Pēc brīvības smaržot sākošajās astoņdesmito beigās Alvis muzicēja rokgrupā "Slaisti", bet visatvērtajos deviņdesmitajos sekoja apvienības "Pusfināls" un "Tumšā upe", ar ko sanāca piedalīties arī "Mikrofona televīzijas vakarā" (Populārs pašmāju mūzikai veltīts raidījums LTV 90. gados – red.). Elektroniskajai mūzikai viņš pievērsās jau šā gadsimta sākumā, kad radoši sadarbojās ar kolorīto producentu Eniju Maiku, kopīgi dibinot arī alternatīvās mūzikas skaņu ierakstu studiju "Estrada Chart Music" un Alvja albuma "Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns" ieraksta procesam pieaicinot leģendāro Ingu Baušķenieku.

"Brimstone" ir jau krietni vēlāk uzplaucis elektroniskais zieds, kam izaugt līdzējusi virtuālā draudzība ar ATM, kuram iepatikās McAlvja interneta plašumos izliktie skaņdarbi un sociālajos tīklos aizsākās viens no veiksmīgākajiem mūsdienu elektroniskās mūzikas projektiem Latvijā. Albumi un singli izdoti vairākos ārzemju leiblos, lai gan vīri nu jau pielēmuši, ka jēdzīgāk savus albumus izdot pašiem, kas noticis arī ar jaunāko, uzspēlēts attiecīgos festivālos kā rietumu, tā austrumu pusē. Tas joprojām ir hobijs, bet tik tiešām ar garšu, kas liecina, ka tā veidotājiem sērs jeb tas pats "brimstouns" ausīs nav sakrājies.

"Brimstone Vein" ir jau pamatīgs dubultveikums, kas uzrunās ne tikai līdzšinējos par nosacītu kulta projektu kļuvušās apvienības cienītājus, bet visticamāk arī iegūs jaunus fanus. Pirmā no tepat Rīgas "Semikolā" iespiestajām platēm pamatā veltīta šo dažu gadu laikā uzkrājušamies, bet līdz šim neizdotiem skaņdarbiem, bet otrā ir pandēmijas laikā tapušas dziesmas. Jā, arī dziesmas, jo "Brimstone" mūzika nav tikai instrumentāla. Tajā padaudz tiek izmantoti kā iepirkti, tā speciāli iedziedāti sempli. Paši dueta dalībnieki ar dziedāšanu gan neaizraujas, izvēloties darīt to, kas viņiem padodas vislabāk. Un tā ir mūsdienīgas, kvalitatīvas elektroniskās mūzikas radīšana, ko primāri var lūkot ievietot future garage, chillstep un varbūt arī downtempo plauktiņos, taču "Brimstone" necenšas apzināti noturēties kāda konkrēta stila rāmjos.

Jaunais veikums ir manāmi virzītāks uz populārās mūzikas pusi un brīžiem varbūt jau par daudz iesniedzas ne underground klubu deju mūzikas lauciņā, taču savu tumsnējās, relaksētās un arī melodiskās elektroniskās mūzikas rokrakstu "Brimstone" joprojām saglabā. Primāri šī tomēr ir introverta mūzika bez tieksmes izrādīties, taču totālā gatavībā pakāpties soli pretī popmūzikas klausītājam. Saklausāmas arī atkal modē nākošās atsauces uz deviņdesmito gadu reiva kustības laikiem, kā arī viegli pieskārieni liquid drum'n'bass mūzikas lauciņam, kas "Brimstone" liegajai pamatnoskaņai piestāv pat pārsteidzoši labi un pilnīgi iespējams ir virziens, kurā doties daudz drosmīgāk.

Laikā, kad ne tikai elektroniskajā mūzikā lielākā daļa aizraujas ar ātri patērējamu singlu izdošanu, "Brimstone Vein" 19 skaņdarbu dubultalbums šķiet kā monumentāls veikums, kas pieprasa laiku un uzmanību. Dueta radošā ķīmija ausīmdzirdami ļauj strādāt šādā amplitūdā un joprojām turēt roku uz mūsdienu elektroniskās mūzikas pulsa. Šis tik tiešām ir konceptalbums, it īpaši tā otrā plate, lai arī abās daļās saklausāmi skaņdarbi, kas varētu būt atsevišķi hitsingli klubu kultūrā. Labs piemērs ir kaut vai otrajā platē atrodamais "Flurry" – reizē relaksēts un enerģisks lauzto ritmu skaņdarbs ar paķerošu melodisko un dinamisko attīstību. Līdzīgi ir ar pirmo plati ievadošo, nedaudz popsīgāko "Reach Out to Me", kas varētu iederēties arī kādā Mobija albumā.

Šī ir izturēta klausāmā un deju mūzika vienlaikus, kas ar "Brimstone" raksturīgām patumšajām skaņas ainavām lieliski iederas pandēmijas laika pamatnoskaņā, tajā pašā laikā norādot uz gaismu tuneļa galā kā emocionāli, tā mūsu mūzikas producēšanas ražotnes gadījumā arī racionāli.