Intervijā "Latvijas Radio 3 "Klasika"" komponists Andris Dzenītis, "Woodpecker Project" izveidotājs, pirms aptuveni pieciem gadiem teica, ka vislabāk viņam patīk rakstīt darbus lielajam orķestrim kā bezgalīgu iespēju okeānam bez ierobežojumiem, paužot arī prieku, ka viņam gana daudz sanāk ar to nodarboties. Runājot par kamermūziku – darbiem mazākiem instrumentu sastāviem, viņš teica, ka tajā nav, kur noslēpties, – viss ir kā uz delnas, un tos viņš uztver kā attīrīšanos pēc lielākiem darbiem. Tātad "Woodpecker Project", kura sastāvs ir vēl kompaktāks, turklāt visi albuma "Fade" skaņdarbi radušies, četriem mūziķiem brīvi improvizējot un to uzreiz ierakstot, varētu būt vēl dziļāka attīrīšanās, tiekot tai delnā iekšā līdz kaulam, lai sajustu sevi pavisam atkailinātu, kas pārsteigtu pat pašu, atklājot ko iepriekš nezināmu un pat nenojaustu.
Spēlēšanās, atpūta, izklaide, iespēja iemācīties ko jaunu, muzicējot kopā ar cilvēkiem, kuri pazīstami ar aktīvu darbošanos džezā vai popmūzikā gan ar saviem pašu darbiem, kas tikuši slavēti un godalgoti, gan (ja vēl atliek laika un enerģijas) kā pavadītājmūziķi, producenti, aranžētāji, pedagogi. "Woodpecker Project" dibināts 2006. gada vasarā kā "eksperimentāla, dalībai atvērta elektroakustiskas mūzikas apvienība, kura nenovelk nekādas stilistiskas un estētiskas robežas, – tā vieno laikmetīgās akadēmiskās mūzikas tehnoloģiskos un filozofiskos pamatus, smagā metāla dinamisko spēku, modernā džeza improvizatoriskumu, noise mūzikas agresiju, primitīvu brutalitāti, un ambienti gaisīgu sapņainību" – vismaz tā projektu raksturo pats Andris Dzenītis, albuma aprakstītāja uzdevumu vienlaikus atvieglojot un sarežģījot, ja jau viss ir tik skaidri un gaiši pateikts – atkal kā uz delnas.
Šeit varētu piebilst, ka darboties kāda žanra ietvaros, ja tā nav akadēmiskā mūzika ar saviem noteikumiem vai izdabāšana komercradio prasībām, ir pilnīgi lieki, ja nu vienīgi tu vēl mācies, tavā rīcībā ir ierobežots instrumentu arsenāls vai neesi kļuvis tik pašpārliecināts, lai būtu gatavs darīt tā, kā neviens pirms tevis vēl nav darījis. Un visi šie aspekti nosaka to, kādas skaņas radīsi tu, lai parādītu tās citiem.
Agrāk "Woodpecker Project" skanējušas arī balsis, bet kopš 2019. gada tas ir instrumentāls sastāvs, kurā ir Andris Dzenītis (modulārie un analogie sintezatori, elektronika, ģitāras), Ritvars Garoza (sintezatori, elektronika), Arvīds Kazlausks (saksofoni, elektronika) un Gatis Zaķis (sintezatori, ģitāras, elektronika) – četri mūziķi ar dažādām interesēm un pieredzēm, kuri "Woodpecker Project" ierakstos un koncertos izmanto reālus elektroniskus un elektroakustiskus mūzikas instrumentus, izvairoties no datortehnoloģiju pielietojuma, kas mūsdienās, kad sāk parādīties dzīvo skaņu deficīts, jau vien ir vērtība.
Lielākā daļa mūzikas, ko dzirdam apkārt, iedarbojas uz cilvēku kā viegli abrazīvs materiāls – samts vai zamšs, kas apstrādā tikai virskārtu, dziļāk visu atstājot neskartu. Tā skar vairāk vai mazāk trenēto spēju ļauties lipīgām melodijām vai ritmiem, kas rada labsajūtu un paliek atmiņā, jo noteikti var atrast matemātiskas formulas, kā tie harmonē ar mūsu sirds ritmu (ņemot vērā arī tā izmaiņas dažādas slodzes apstākļos), ķermeņa kustībām, it kā nemanāmo zemeslodes griešanos, trokšņiem jeb skaņām, kas mums visu laiku ir apkārt, – šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. "Woodpecker Project" mūzika iedarbojas uz zemapziņu, un mēs varam pat nenojaust, kādu iespaidu tā uz mums atstāj. Tas nav ibumetīns pret sāpēm vai desa pret novājēšanu. Tāpat arī brīvas improvizācijas rezultātā tapušajiem skaņdarbiem, kas iekļauti šajā albumā, nav ne skaidri saskatāma mērķa (ja mākslinieku gandarījumu neskaitām), ne arī laika robežu, kurās tiem jāiekļaujas. Iespējams, vienu otru no tiem varētu nepabeigt arī nekad, ja tas būtu fiziski iespējams, bet visi tajā iesaistītie mūziķi ir tikai cilvēki – katrs ar savu pieredzi, gaumi, prasmēm, pacietību, spēku...
"Apvienības veidotās skaņu ainavas ir spontāni veidotas improvizācijas, par kurām iepriekš zināms maz – vien ļoti aptuvena laika nogriežņa uzbūve," – tā vēstīts albuma "Fade" oficiālajā aprakstā, tātad procesu var pārtraukt vien šodien tik dārgā laika ierobežojums, piemēram, ieraksta skaņas producenta un "Woodpecker Project" dalībnieka Gata Zaķa skatiens pulkstenī un atgādinājums, ka pēc stundas uz savu ierakstu nāks grupa "Instrumenti" vai Alise Joste. Veči, rimstamies un fiksi sākam vēdināt studiju!
Turpat aprakstā var lasīt arī paskaidrojumu, ka šis albums nav izdots fiziskā formātā, jo ir pārāk garš jebkuram nesējam. Nu re – straumēšanas servisu iespējas ļauj izlaisties un neievērot disciplīnu, turklāt vēl ietaupīt, neko neražojot. Gan jau Andrim Dzenītim kā festivāla "Skaņu mežs" vairākkārtējam dalībniekiem (tieši ar "Woodpecker Project" – 2006., 2014., 2020. gadā) ir zināms gadījums ar 2023. gadā otrreiz Rīgā pabijušās amerikāņu eksperimentālā roka grupas "Swans" ("Skaņu mežs" rīkoja viņu pirmo koncertu un arī līdera Maikla Džirā solo) pēdējo albumu "The Beggar". Tas gan ir iznācis arī vinila platē, bet bez viena gabala, kas ir platei par garu (43.51), un bez tā, dzīvojot ārpus interneta zonas un klausoties tikai plati, gūt pilnīgu priekšstatu par albumu nevar, un tas šķiet "Swans" netipiski piezemēts un melodiski pārāk skaists, bet ārpusē atstātā epohālā gabala nosaukums "The Beggar Lover (Three)" pats par sevi jau liecina, ka tā ir albuma esence. "Woodpecker Project" trīs no četriem albuma skaņdarbiem arī ir tik gari, ka vienā plates pusē neietilptu. Viņi nav gājuši arī dueta "Mona De Bo" ceļu – Edgars Rubenis un Edgars Eihmanis savu piekto albumu "Kur ir šeit?" (2017), kas sastāv tikai no viena deviņdesmit trīs minūtes gara skaņdarba, tomēr pamanījās izdot dubultplatē, kaut tas būtu jāklausās bez pārrāvumiem, bet plates garums tomēr trīs reizes tos pieprasa.
Atgriežoties pie "Woodpecker Project", šajos skaņdarbos nekāda montāža vai izmaiņas kompozīciju formā nav veiktas. Turklāt tikai noslēguma gabalā "Fade To Light" ir izteikti jūtama arī instrumentu sadalīšana pa kanāliem jeb stereo efekta izmantošana, kas izkliedē skaņu plūsmu plaknē iepretī klausītāja atrašanās vietai, bet te skaņa bliež kā no viena punkta, koncentrēti un bez iespējas kādu niansi palaist garām, ja kādai no skandām uzklāta sega vai uz vienas auss uzgūlies kaķis.
Albuma nosaukuma skaidrošanu arī uzņemas pats Dzenītis, norādot, ka "Fade in" ir pakāpeniska parādīšanās, bet "fade out" – izzušana. Katras jaunas – maigas vai agresīvas, griezīgas vai skaistas – skaņas parādīšanās jau esošajā Arvīda spēlētajā saksofona un Dzenīša vai Garozas sintezatoru un citu elektronisko skaņu jau piekrāsotajā paletē var nozīmēt jebko – tā turpmākajā skaņdarba attīstības gaitā ņems virsroku, kādu citu nomācot, vai ienirs nedzirdamajā zonā, lai gaidītu nākamo mirkli, kad atkal uzpeldēt virspusē ar pavisam citu funkciju vēl topošā skaņdarba ģeometrijā, ķīmijā vai kādā citā procesā, ar ko parasti mēdz salīdzināt to, kas notiek starp mūziķiem, kad viņi improvizē jeb izklaidējas ar to, ko šobrīd dara.
Četri albumā ietvertie skaņdarbi tapuši vairākās studijas sesijās no 2021. līdz 2023. gadam, un ir pavisam skaidrs, ka dzīvās uzstāšanās gadījumā neko no tā neatkārtot, ja nu vienīgi komponists Andris Dzenītis pasmelsies ideju no kāda fragmenta un to dzirdēsim kādā viņa simfoniskajā darbā, savukārt pieprasītā producenta Gata Zaķa rokās ir iespējas bagātināt latviešu popmūziku, ko patērē lielāka cilvēku daļa. Lūk, arī sabiedriskais labums – tautas gaumes uzlabošanās iespēja caur Zaķi.
Šī albuma klausīšanos varētu salīdzināt ar dziļu meditatīvu pieredzi, ko gan ieteiktu tikai mūzikas mīļotājiem, kuri var atļauties izbrīvēt vismaz divas stundas laika, ko veltīt vienīgi mūzikai. Jo pat pavisam īsa atslēgšanās (tā var būt gan pieklusināšana, gan iepauzēšana), lai atbildētu uz telefona zvanu vai dotos atvērt durvis kādas sektas reklamētājam, garantē klausītāja izsviešanu no eksāmena, un viss būs jāsāk atkal no sākuma. Jo no iepriekš jau notikušā kā ķēdes reakcijā izriet jebkas, kas notiek skaņdarba vidū vai beigās, par kura pietuvošanos arī skaņdarbs vēstī pats, jau kļuvis par jaunu, tikko izveidotu organismu.
Improvizācijā skaņdarbs aug, un tas ir nebeidzams plūdums (nevis kopā saliktu jau iepriekš pārbaudītu sastāvdaļu puzle, kur pavisam noteikti sanāktu zupa, nevis kāds iepriekš neplānots biezenis), kam arī nosaukums jāizdomā pašam, liekot lietā savu izdomu, fantāziju, asprātību, intuīciju. Patiesībā jau tā visvisādu lietu parādīšanās un izzušana ir nemitīgi klātesoša arī mūsu dzīvē, un šeit tā iztulkota mūzikas valodā, visām četrām tulkošanas biroja "Woodpecker Project" galvām vēl jūtot nospiedumu uz kāda pirksta no katra diega, kas te ieausts. Brīdinu, ka pēc vienas noklausīšanās (ja tas izdosies) gribēsies vēl, un katrā jaunā reizē tā būs atkal atšķirīga pieredze. Pamēģiniet paši! Par albuma iekļaušanu "Radio NABA" nozīmīgāko latviešu ierakstu raidījumā "Zibens pa dibenu" arī jau izlemts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
