Kā latvieši ieņēma Maskavu. Pirms 100 gadiem rakstītā utopija par cīņu pret iebrucējiem

"Latvju tautas maršs dimdināja sirmos Kremļa mūrus. Neskaitāmos Maskavas torņos zvanīja pulksteņi draudzīgiem uzvarētājiem par godu, jo latvieši nenāca iekarot un apspiest, bet gan izbeigt nelaimīgi iesākto karu un nodibināt Austrumeiropā drošu, ilgstošu mieru." Tā noslēdzas Skuju Frīda, vēlākā Latvijas iekšlietu ministra Gotfrīda Mīlberga, pirms simts gadiem publicētais romāns "Sidrabota saule lec...", kas ir unikāla parādība latviešu literatūrā.

Impērija sabrūk un saliek sevi no jauna

Romānā "Sidrabota saule lec..." aprakstītā vēstures gaita ietver šādus notikumus: ap 2007. gadu Eiropā notiek milzīgs karš starp Vāciju un Franciju, un tas ir pēdējais lielais militārais konflikts Eiropā uz turpmāko simtgadi. Tas laupa ap 20 miljonu cilvēku dzīvību un ir noritējis tik briesmīgi un asiņaini, ka turpmāk pret karu kā tādu iestājas gandrīz visas pasaules valstis. Iestājās miers, kuru kristieši nodēvē par "tūkstošgades miera valstības sākumu".

Pēc romāna "Sidrabota saule lec..." prognozes, Krievijā Ļeņina nodibinātais komunisms pastāv līdz 1949. gadam un tad sabrūk. No Krievijas atsevišķās valstīs atdalās Ukraina, Sibīrija, vairākas Kaukāza tautas un Vidusāzijas apgabali. Atlikušajā Krievijā tikmēr notiek liberāli procesi, kuru rezultātā deviņus gadus pastāv demokrātiska republika Maskavija. Tad tajā pie varas nāk cars Ivans V, kurš sakārto valsts ekonomiku un daudz uzmanības velta militārai jomai. Atrazdamies uz nāves gultas, viņš savam dēlam un mantiniekam Kirilam I rāda kartē Baltijas jūras piekrasti un noteic, ka šīm zemēm atkal ir jāpieder "lielajai svētajai Krievijas valstij". "Apsoli man pie savas mātes piemiņas, ka izpildīsi manu vēlēšanos," viņš piebilst. Kirils I ātri ķeras pie tēva gribas īstenošanas. Gandrīz divsimt gadu, kopš Pirmā pasaules kara, Latvijas teritorija nav pazinusi militāru konfliktu. Tagad, izmantojot formālu iemeslu, Latvijai uzbrūk Maskavija.