Brīnišķīgais prāts. Recenzija par Andra Kalnozola romānu 'Kalendārs mani sauc'  (13)

Gads ir tik tikko sācies, un parasti šajā laikā nākas skrūvēt vaļā galda pārliekamā kalendāra pārliktņa dzelzīšus, lai nopūstu putekļus, kas sakrājušies starp divām blīvajām papīra lapu grēdiņām un izšķirotu iepriekšējo 53 nedēļu laikā veiktās vērtīgās vai aizmirstamās un plīts iekurināšanas laikā sadedzināmās piezīmes (kāds aforisms vai muļķīga ideja, izdzirdētas un ilgstoši meklētas dziesmas nosaukums, spontāns literārs salīdzinājums, kuru nepierakstīt un aizmirst būtu katastrofāli). Tā nu ironiski sanācis, ka tieši šajā gadu mijā apstākļu sakritība liegusi laikus iegādāties vairākas grāmatnīcās nopērkamās preces, un tādēļ, jaunu galda kalendāru gaidot, jāapgūst kāds cits "kalendārs" – Andra Kalnozola kolosālais debijas romāns "Kalendārs mani sauc".

Darbs strukturēts vienlaikus kā kalendārs un dienasgrāmatas ierakstu virtene, kurā aptverts precīzi gads; nodaļas sadalītas pa nedēļām, savukārt katra nedēļa simboliski un tematiski aktualizē kādu lietvārdu (kā konceptuālu vērtību, par kuru vēstītājam ir jāreflektē). Darba īpatnējā kompozīcija un struktūra virspusēji atgādina vairāku pagājušā gadsimta (un arī senāku) literāro dižmeistaru darbus (latviešu literatūrā – Regīna Ezera, Marģeris Zariņš, viena no pēdējām, kas šādi rīkojusies vairākos darbos, ir Gundega Repše), taču Kalnozols ar šo ietvaru dodas vēl tālāk. Romāna "neikdienišķais" vēstītājs ir ar kādu nervu slimību (visdrīzāk – autismu) sirgstošs īpatnis, kurš nespēj pildīt sabiedrībā par normu pieņemtās sociālās funkcijas, toties ir apveltīts ar fenomenālu atmiņu (kas ļauj iegaumēt visas kalendārā ierakstītās vārda dienas atbilstoši datumiem), plašu sirdi un neparastu skatījumu uz dzīvi.

Romāns vien pāris nedēļu laikā jau kļuvis par kulta grāmatu – iespējams, lielāko kopš Jāņa Joņeva debijas "Jelgava 94" (2013), ja vien neskaitām dažādus izklaides literatūras "brīnumus", un šādas veiksmes pamatā ir vairāku apstākļu sakritība. Galvenokārt – darbā vienkopus pārliecinoši sintezētas dažādas literārās tradīcijas. Pirmkārt, pats vēstītājs spēcīgi atgādina kādu no 20. gadsimta vidus (ārzemju) literatūras klasikas tipāžiem: vietumis pavīd kaut kas no Viljama Folknera garīgi atpalikušajiem raksturiem, kuru neloģiskais pasaules redzējums un vēstījuma lingvistiskās īpatnības ļauj lasītājam nonākt šāda cilvēka ādā, taču Kalnozola radītais Oskars jeb – kā viņam pašam visvairāk labpatīk – Kalendārs visdrīzāk iemieso to humānismu un vienkāršo ikdienas cilvēciskumu, kāds bija raksturīgs Vinstona Grūma romāna un vēlāk ārkārtīgi populārās ekranizācijas galvenajam varonim Forestam Gampam. Patiesi – kādā romāna epizodē vēstītājs ar netīši uz ielas atrastu naudas banknoti ilgstoši sēž uz autobusa pieturas soliņa, godprātīgi gaidot šīs banknotes īpašnieku. Spilgti parādītas dažādas neirozes sadzīviskās situācijās: fobijas no sabiedrības, došanās uz veikalu un stāvēšana rindā kā pārdzīvojums, slēpšanās pamestā mēbeļu rūpnīcā un ielīšana uz pāris stundām antresolā, mēģinājums dzīvot "otrādi", tas ir, staigāt atpakaļgaitā – klūpot un krītot, gaismas ātruma iegaumēšana no galvas, galu galā – pati kalendāra apgūšana un "atmiņas treniņi" kā savdabīgs eksistences pamats: "Atmiņa ir dīvaina. Kad gribu kaut ko atcerēties, bieži nevaru, bet tad es atceros kaut ko tādu, ko man nemaz nevajag. Ar kalendāru gan ir savādāk. To es gluži vienkārši zinu. Tas man ir galvā. Kā cepure." (20.)

Otrkārt, viss romāna vēstījums ir apliecinājums tam, cik brīnišķīgs var būt cilvēka prāts tā visdažādākajās izpausmēs. Vēstītājs atklāj kolosālu anekdotisku vērojumu un pārdomu pasauli, un lasītājam tā ir milzīga vērtība. Ar savu atvērtumu un naivumu Kalendārs kļūst par nozīmīgu figūru mazpilsētas dzīvē, jo dažādu apstākļu sakritības rezultātā ierosina gan labdarības akcijas, gan pievēršas kultūras dzīves organizēšanai, ap sevi pulcējot citus "marginālos" un tikpat vientuļos – jo īpaši vietējos pensionārus. Vienlaikus romāna varonis rūpējas par savu veco un slimo māti un cītīgi apmeklē baznīcu un vietējo mācītāju, pats gan nebūdams "garīgs" – lai gan tikai vienā šī jēdziena šķautnē (Kalnozolam izdodas radīt arī kolosālu kontrastu starp garīdzniecību un agnosticismu).

Tādējādi vēstītājam piemīt gan tradicionāla "mazā cilvēka" vai pat "liekā cilvēka" vaibsti, gan nosacīti maza bērna arhetipiskais redzesloks – viņš piedzīvo pakāpenisku iniciāciju (un šeit ieskanas arī izaugsmes romāna motīvi), dažādu fobiju (mītisko priekšstatu par lielo un ļauno pasauli) pārvarēšanu un emocionālu pieaugšanu empīriskā ceļā, lai gan visa dzīve ir (it kā) vāveres ritenī aizritoša. Pārfrāzējot savulaik populārās lugas "Childrenof a Lesser God" ("Dieva aizmirstie bērni") titulu, varētu apgalvot, ka arī Kalendārs ir Dieva aizmirsts bērns, jo savā dziļākajā būtībā viņš iemieso kaut ko patiesi debešķīgu. Skumjajā un mazliet liriskajā varoņa atziņā "Es bērnībā gribēju būt liels un gudrs. Un tagad es esmu liels." (22.) nolasāms viss viņa eksistences lielākais paradokss – nespēja sevi novērtēt kā brīnišķīgu un daudzos aspektos pat pārāku cilvēku par citiem.

Kalendārs bieži nespēj izprast tās dzīves likumsakarības, kas ikvienam varētu šķist pašsaprotamas, tomēr viņa nestandarta domu gājiens atklāj ieskatu radošā un patiesi brīnišķīgā prātā. Domājot par jēdzienu "grāmata", vēstītājs atceras savulaik apgūto literatūru, tādēļ atraisās dažādu kultūratsauču pavediens: atmiņās par Smaragda pilsētas burvi, viņš atceras arī Stellu, kura līksmo (svin vārda dienu) turpat pēc Jēzus dzimšanas dienas. Kādā citā epizodē Kalendārs kā rotaļīgu dramaturģisku atkāpi iztēlojas dialogu starp vārda dienas "dalītājiem" Bērtuli un Boļeslavu, savukārt maija nogalē, kad vārda dienu var svinēt tie, kuru personvārdi nav ierakstīti kalendārā, vēstītājs "apsveic visus tos, kuru nav". Kādu vietējo pensionāru Kalendārs nodēvē par Ļeņinu, jo tas sevi jokodamies nosauc par "vecu komunistu", savukārt, domājot par personvārdu Otto, izkristalizējas atziņa, ka "viens burts par daudz, bet galvenais, lai cilvēks labs". (118.) Vairākas romāna atkāpes atgādina tipiska pusaudža piezīmes jeb bloga ierakstus: "Guļu gultā un lasu "Hamletu". (..) Izlasīju "Hamletu". Mani kaut kā neuzrunāja tas tēva gars sākumā. Bet tā ir mana problēma. Forša dzeja. Aiziešu pie mammas paēst," (192.) vai arī: "Saule ir vienkārši spoža, karsta bumba nenormāli tālu. Tur esot nemitīgi sprādzieni, degšana un elle vaļā, cik noprotu. Bet no apakšas man tā patīk." (261.) Kalendārs aiz pārpratuma no bibliotēkas plaukta lasīšanai izvēlas tieši kādu doktora disertāciju par globālo sasilšanu, taču šī pārpratuma rezultātā rodas kolosāla draudzība ar konkrēto zinātnieku. Šāda veida atkāpes vien rada komiku, un no Kalnozola humora vienmēr staro nemākslots siltums. Zināmā mērā autors uzrāda vienu no labākajām un filigrānākajām humora izjūtām jaunākajā oriģinālprozā – vismaz kopš talantīgā Gundara Ignata. Vēl būtiski pieminēt, ka, lai arī teju vai viss romāns ir atstāstījuma formā, var novērtēt Kalnozola prasmi veidot brīnišķīgus dialogus.

Treškārt, arī pilsēta un tās vide kļūst par atsevišķu romāna tēlu – ar tipiskām postpadomju mazpilsētas reālijām, kas savdabīgā veidā iemieso spēli par pazaudēto pagātni un laika kategoriju kā tādu (pamestā rūpnīca ar ironisko titulu "Nākotne", vecās telefongrāmatas atrašana un ekskurss pa pilsētu, kas rada vien skumjas, jo vēstītājs nonāk pie atziņas, ka šos cilvēkus vairs nav iespējams sazvanīt). Lai arī Kalendārs aizraujas ar karšu pētniecību, viņš nekad nav bijis ārpus pilsētas – pastāv "aizliegtā teritorija", ārpus kuras robežām vēstītājs nevar doties. Tas veido šo īpatnējo un ļoti konkrēto romāna pasaules ietvaru. Atrodot uz ielas noklīdušu suni ar norautu kakla ķēdi, vēstītājs būtiski piebilst: "Viņš beidzot bija ticis tālāk par to," (54.) tādējādi norādot uz brīvības un izvēles jautājumu, kas romānā ir ārkārtīgi būtisks; eksistenciālisms, lai arī ne dominējošs, tomēr ir klātesošs. Jāpiebilst, ka tieši romāna noslēdzošā daļa gan ieslīgst drūmākās noskaņās – epizodēs, kurās vēstītājs dalās atmiņās par savu pusaudža gadu pieredzi slimnīcā, caur kuru atklājas arī sociālkritisks redzējums uz vardarbību vienaudžu lokā.

Visbeidzot – pamanāmi arīdzan atsevišķi tā saucamā pikareskā (blēžu – red.) romāna motīvi, kas uznirst gan varoņa raksturā (kas kā mazizglītots un margināls indivīds pretstatīts pasaulei, pārējai sabiedrībai), gan dažādās dēkās, komiskās nepatikšanās un spontānos piedzīvojumos. Neparastā draudzība ar 95 gadus vecu tantiņu sākas ar netīšu kabaču dobes izbradāšanu, piedevām – vien kādu nedēļu pirms viņas vārdadienas. Galu galā – par visa romāna vadmotīvu var uzskatīt liktenīgu, nelaimīgu mīlestību, jo tieši kādas meitenes dēļ vēstītājs nolemj iegaumēt visus kalendāra personvārdus.

Jāatzīst, ka dzīve patiešām ir kā spēle, un šī romāna vēstītāja acīm tas atklājas brīnišķīgā veidā. Kalnozols iesniedzas vairākās klasiskās literatūras tradīcijās, ar pārdzīvojumu apbalvojot katru lasītāju, kurš ir gatavs šo grāmatu izbaudīt un uzņemt ar atvērtu sirdi."Kalendārs mani sauc" ir viens no pēdējā laika oriģinālākajiem un – nerodot labāka vārda – vērtīgākajiem literārajiem darbiem, kas noteikti atstās pēdas latviešu literatūras vēsturē.