Mīlestība un nauda pēc pandēmijas. Saruna ar Sergeju Timofejevu

"Es dzīvoju pārsteidzošā pasaulē, kur cilvēki distancējas viens no otra un apmetas uz dzīvi tālāk viens no otra." Dzejnieks un viens no tekstgrupas "Orbīta" dibinātājiem Sergejs Timofejevs ir uzrakstījis libretu kameroperai Ģertrūdes ielas teātrī – fantāziju par to, kur mēs varam nonākt ierobežojumu, distancēšanās, digitalizācijas un visaptverošas informācijas vākšanas rezultātā. Kādas cilvēcīgas īpašības mēs saglabāsim?

Operas "Kontakts" notikumi risinās nākotnē, ko no šī brīža šķir aptuveni desmit gadi. Tās galvenais varonis Gustavs dzīvo komfortablā mājā, no kuras tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā, toties viņam ir piekļuve pasaules tīklam, kur norisinās jaunā dzīve. Visu izdara roboti, bet par pasaules valūtu kļuvis "kontakts", vienība, kas uzskaita jebkura cilvēka mijiedarbību ar jebkādu saturu. Visi dzenas pēc "kontaktiem", tikmēr fiziskā distancēšanās – pandēmijas un vispārējās digitalizācijas mantojums – ir valdošais dzīvesstils.

Mākslīgais intelekts DIA (digitālā asistente), apveltīts ar patīkamu sievietes balsi, mīt Gustava mājā un sapņo par ķermeņa iegūšanu, lai varētu stāties pilnvērtīgās attiecībās ar savu saimnieku, par kuru zina burtiski visu. Jauns papildinājums piešķir asistentei simpātijas pret savu saimnieku – DIA sāk kalkulēt variantus un viņa vietā izlemt, kas ir pareizāk un svarīgāk. Gustavs sāk zaudēt kontroli pār savu personību...

Operas mūzikas autors ir Edgars Mākens, režisore – Ināra Slucka, mākslinieks – Krišs Salmanis. Stīgu kvarteta "Juno" pavadījumā galvenās partijas izpilda jaunās operas zvaigznes Kalvis Kalniņš un Kitija Minate. Latviešu valodā libretu tulkojis Arvis Viguls.

Sergejam Timofejevam šis nav pirmais darbs šajā žanrā: 2014. gadā Nacionālajā operā norisinājās citas pēc viņa libreta radītas operas pirmizrāde – "Mihails un Mihails spēlē šahu" –, kuras pamatā bija leģendāra padomju periodā notikusi šaha partija – Botviņņiks pret rīdzinieku Tālu. Šoreiz Timofejevs mēģina ielūkoties nākotnē.

Es centos atrast vēl kādu mākslas darbu par nākotnes Rīgu un Latviju. Atradu tikai trīs – Jāņa Baloža lugu "Latvijas plānošanas institūts", miniseriālu "Rīga-2041" un Džeinas Šteinbergas romānu "Lasītāja". Galvenokārt visi raksta par pagātni un tagadni...

Manuprāt, tas ir raksturīgi ne tikai Latvijai. Visā pasaulē cilvēki baidās prognozēt pat piecus līdz desmit gadus tuvu nākotni – viss notiek tik strauji, un to ietekmē tik liels skaits faktoru, ka nākotni tik tiešām grūti paredzēt. Taču zināmas tendences iezīmējas. Piemēram, Kadzuo Išiguro romānā "Neatlaid mani" tika aplūkotas attiecības starp cilvēkiem un androīdiem, kurus audzē kā orgānu donorus. Vai arī līdzīga nākotnes redzējuma priekštecis – slavenā filma "Pa asmeni skrejošais", kuras pamatā ir Filipa K. Dika stāsts, – arī vēsta par mākslīgās dzīvības un cilvēku rases attiecībām.