Dzejnieka piesaukšana. Kā mūsdienās uztveram Ojāra Vācieša dzeju un personību?  (6)

Publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Par Ojāru Vācieti (13.11.1933.—28.11.1983.), viņa dzeju, mantojumu un aktualitāti sarunājas literatūrzinātnieks un kritiķis Viesturs Vecgrāvis, dzejniece Elīna Vendija Rībena un valodnieks un dzejnieks, žurnāla "Domuzīme" literatūras nodaļas redaktors Jānis Vādons.

Novembris ir miglaini sadugušu, drēgnu gaisu laiks; kails un sasprindzis laiks, kad Latvijā cilvēks, mētelī galvu ierāvis, pārslēdzas izdzīvošanas režīmā. Varbūt arī tas zemslāņos ietekmējis Vācieti un viņa dzeja kosmosu. Varbūt ne velti, jautāts par to, kas viņu iedvesmo, viņš atbild īsi: rudens. Un mēs saprotam. Tomēr, kad septembra beigās tiekamies runāt par dzejnieku, aiz Nacionālās bibliotēkas logiem septembris pārliecinoši izliekas par jūliju. Telpā viegls vasaras gaiss, un mūsu saruna uzmutuļo bez latviešiem parasti vajadzīgās ieskrējiena zonas.

Elīna Vendija Rībena. Man ar Vācieša dzeju ir ārkārtīgi tuvas attiecības. Viņa dzeja bija pirmais, ko es lasīju. Mātei bija viņa zaļie Kopotie raksti. Sāku lasīt agri, kādos trīs gados, un tieši ar Vācieša tekstiem iemācījos lasīt, iemācījos valodu, iemīlēju dzeju, sāku rakstīt. Dzejoļi man šķita pārlaicīgi un cilvēcīgi; zināmā mērā es no tiem apguvu pat morāles principus. Pieaugšanas vecumā ir svarīga nevis idealizējoša dzeja, kurā cilvēks ir utopiski heroisks, bet atklātība, arī par cilvēka ciešanām un trūkumiem. Esmu dzirdējusi, ka Vācieša tekstus dēvē par naiviem, bet man tā nešķiet, ja nu vienīgi tikai tādā nozīmē, ka tie ir cilvēcīgi kaili. Tāpēc jūtu patiesu tuvību ar viņa dzejoļiem, kurus lasu ikreiz, kad ir grūti un vajag atspaidu.

Viesturs Vecgrāvis. Mana pieredze ir atšķirīga. 70. gados es Vācieti gandrīz nelasīju. Manā topā bija Egils Plaudis, Laima Līvena, Māris Čaklais. Alerģiju pret Vācieti bija izraisījusi viņa pirmo krājumu populārāko tekstu, piemēram, "Meitenei no manas klases", skaitīšana priekšā, augšā un vēlreiz. Godīgi sakot, tas šķebināja. Tikai septiņdesmito beigās manās rokās nonāca Vācieša krājums "Melnās ogas"¹, kur vairs nebija raitās atskaņošanas, toties bija asonanses, rindu lauzumi, negaidītas atskaņas, cits saturs. Pēc tam es atklāju viņa poēmu "Balsij bez pavadījuma"², un var teikt, ka Vācieti es sāku lasīt.

Tagad viņš ir viens no man vistuvākajiem latviešu pēckara dzejniekiem, kuru regulāri pārlasu, arvien vairāk cienot viņa uzticību humānisma vērtībām un cilvēka pašizaugsmes prasīgumam.

Jāpiemin kāds paradokss. 90. gadu sākumā Literatūras institūts man uzticēja sagatavot rakstu par Vācieti. Es to uzrakstīju, bet pēc tam Verai Vāverei, kas veidoja iecerēto izdevumu par latviešu rakstniekiem, lūdzu rakstu nepublicēt, jo nebiju Vācieti "sagremojis" un joprojām izjutu savu virspusējību viņa uztverē. Lai cik dīvaini tas būtu, pa īstam es viņu atklāju tikai aptuveni 50 gadu vecumā. Toties tad gan apjautu, ka viņš ir viens no spontānākajiem un emocionāli vistiešākajiem latviešu dzejniekiem, kas, starp citu, ir viens no Vācieša dzejas šķietamā naivuma skaidrojumiem.

Vācieša dzejā nav nekāda falšuma. Viņa godīgums un jūtu maksimālistisks cildenums joprojām suģestē. Turklāt nāk prātā Ulža Bērziņa teiktais par Vācieša morālo principu milzīgo potenciālu. Es Vācieti ieraudzīja neoromantisma gaismā — zināmā mērā mesiānistisks dzejnieks, kurš pasaules ideālu cenšas iemiesot caur savu personību un dzeju, savā radošajā programmā priekšplānā izvirzīdams laikmeta un cilvēka humanizēšanas prasību. Manuprāt, Vācietis bija pārliecināts, ka dzejnieks dzimst, lai nerimtīgi uzturētu spēkā vispārcilvēciskas tikumiskas vērtības, nemitīgi par tām atgādinātu.

Jānis Vādons. Te var piebilst, ka Vācieša dzejas romantismu "izglābj" tas, ka atšķirībā no klasiska romantiķa, kuram reālā pasaule raisa vilšanos un kurš tāpēc no tās norobežojas, attālinās, Vācietis pasaulē pilnībā ir iekšā, klātesošs.

Rībena. Un Vācieša sāpīgumā, skumjās ir tuvums. Man kā Vācieti nekad nesatikušai viņš ir tāds cilvēks, kura priekšplānā ir personiskais un skumjais. Tiešām šķiet, ka satiekoties, kad idealizācijas plīvurs neizbēgami kristu, mēs tomēr noteikti saprastos. Arī lasīšanas laikā jūtu saslēgšanos aizvārdu līmenī.

Vādons. Manā dzīvē Vācieša faktoru ir grūti pārvērtēt. Līdz vidusskolai dzeja manā redzeslokā bija nonākusi tikai garāmejot, droši vien tik, cik skolā prasīja. Bet videnes laikā Vācieti izlasīju pavisam citādi. Atceros, ka vakarā nevarēju iemigt, domādams par viņa tekstiem; tolaik daudzus zināju no galvas. Šaubos, vai es būtu aizgājis filoloģijas virzienā un sācis rakstīt dzeju, ja ne Vācietis. Arī pašlaik zinu jauniešus, kurus viņa dzeja uzrunā.

Iespējams, viens no iemesliem ir bezkompromisu nepastarpinātība. Ne velti vienas izlases nosaukums ir "Tuvums". Tur nav konjunktūrisma, nav izdabāšanas, nav lasītāju virzienā vērstu kompromisu. Piemēram, Imants Ziedonis, iespējams, reizēm ne tikai pats, bet arī tekstos nedaudz strādāja uz publiku, tiesa, labā un meistarīgā veidā. Gan Ziedoņa tēlā, gan viņa tekstos tomēr ir, kā tagad teiktu, sabiedrisko attiecību elements. Vācieti šādā ampluā nevaru iedomāties.

Un pašreizējā kontekstā Vācietis ir arī vērtīgs atgādinājums, ka darbs literatūrā nav karjera; tas ir eksistences veids, kurā rakstnieks līdztekus visiem saviem cilvēcīgajiem "parametriem" īsteno savu specifisko redzējumu, pasaulainu. Un rodas tas, kas ir lielāks par dzīvē iespējamo kopsummu realitātes piezemētībā.

Rībena. Vācieša dzejā ir garīgie meklējumi, saruna par esības stāvokļiem, mēģinājumi saprast sevi apziņas līmeņos, kas iesniedzas pārlaicīguma dimensijā.

Vādons. Kamēr cilvēks nebūs kļuvis par pilnīgu robotu, Vācieša izvirzītie jautājumi būs spēkā. Tā kā nav cilvēka izdomāšanas un tēlošanas, sarunas īstums nodrošina aktualitātes saglabāšanos.

Vecgrāvis. Mani joprojām suģestē silta bezrobežu intimitāte. Vācieša dzejai tā piemīt, viņš sarunājas ar lasītāju un pārņem viņu savā varā. Jāpiebilst, ka Vācietis pretstatīja garīgo un materiālo, reizēm varbūt pārāk uzkrītoši. Viņš nelietoja vārdu "sakrāls", tomēr garīgumu uzskatīja par universālu svētumu. Tajā nozīme noteikti bija tam, ka viņa vecvecāki nāca no hernhūtiešiem. Arī viņa mātē ir jūtama šī ietekme. Viņa ir labsirdīga, turpretī Vācieša tēvs bijis ass, kategorisks.

Rībena. Garīgā un materiālā nošķīrumam varētu būt saistība arī ar laiku, kurā Vācietis dzīvoja un kurš visādā ziņā bija postošs.

Vādons. Dzīvot ļaunā laikā — tas prasīja skaidru skatījumu uz labā un ļaunā šķīrumu. Vācieša muzejā esmu skatījies uz viņa zīmējumiem, kuros, šķiet, šo to var nolasīt: tas ir meklējumu cilvēks, viņam ir jautājumi un cīņas, izejas īsti nav. Tam, visticamāk, bija vairāki iemesli, bet viens no tiem noteikti bija telpa, kurā nācās eksistēt. Vācietim ar viņa cilvēcisko trauslumu disonanse ar apkārtējo pasauli bija diezgan šausmīga. Turklāt vēl sadzīvošana ar sevi tajā visā. Tāpēc viņa tiešums savā ziņā bija arī izejas meklējumu rezultāts. Pašam nācās sev atgādināt, ka tas, kur tu eksistē, joprojām nav vienīgais variants.

Rībena. Vācietis noteikti ietekmējās arī no eksistenciālisma filozofijas. Viņa dzejā to var nomanīt.

Vādons. Ja nedaudz pievēršamies Vācieša mantojuma aspektam, te lasītājam var rasties divas problēmas — ja sāk ar pašiem pirmajiem krājumiem vai ja vispirms lasa nepublicētos dzejoļus, kas nekritiski tika padarīti publiski pieejami. Iespējams, viņam negribot ir izdarīts lāča pakalpojums, jo diezin vai bija vērts publicēt visu. Daļa dzejoļu varēja palikt arhīvā literatūzinātniskiem mērķiem. Nedomāju, ka Vācietis pats visus šos tekstus būtu publicējis.

Vecgrāvis. Zināms, ka Vācietis publicēja tikai vienu no desmit uzrakstītajiem dzejoļiem. Biju šokēts, cik daudz Kopotajos rakstos ir dzejoļu, kurus autors pats nebūtu atļāvies publicēt. Viņa kritēriji bija augsti. Piemēram, fantastiski, kā poēmā "Klavierkoncerts" viņš rada jaunu cilvēciskuma veidolu, mākslinieku, kurš gluži burtiski paceļas no pelniem un izraisa katarsi. Tur ir radīšanas akts arī vispārinājuma nozīmē.

Vādons. Visu dzejoļu publicēšana būtu attaisnojama tikai tad, ja tas atbilstu Vācieša pieejai. Bet, ja tā būtu bijis, viņa stāsts un vieta latviešu literatūrā būtu jāskata pavisam citādi.

Vācieša mantojuma cita dimensija ir viņa mainīgums, izaugšana ir viena no centrālajām asīm viņa izpratnē. Manās acīs tā ir viņa papildu vērtība. Turklāt tā ir pieaugšana ne tikai parastajā brieduma sasniegšanas nozīmē, tā ir arī izaugšana no saviem maldiem un ilūzijām, izaugšana no tālaika melu pasaules. Vācietim vēlāk, visticamāk, ne pārāk viegli nācās sadzīvot ar pirmajiem krājumiem, kas bija publicēti un kurus par nebijušiem vairs padarīt nevarēja. Tomēr to dēļ kāds viņu var nodēvēt par padomju dzejnieku.

Piemēram, kad mūsu trimdas dzejniecei Astrīdei Ivaskai stāstīju, ka man patīk Vācietis, viņa uz mani skatījās diezgan rezervēti, turklāt reiz ar visnotaļ lielu nepatiku atsaucās uz faktu, ka viņš bija apprecējis krievieti, lai gan, kā zināms, Ludmila Azarova, cienīja latviešu valodu un kultūru. Es Astrīdei aiznesu dažus Vācieša krājumus, un vēlāk viņa atzina, ka Vācieša dzeja ir spēcīga.

Vecgrāvis. Vācieša mainīgumā svarīgākais ir tas, ka viņš mainījās nevis vienkārši formā, bet vispirms — pasaules izjūtā un skatījumā uz cilvēku, sabiedrību, idejām. Turklāt ir dzejnieki, kas, kritiski vērtējot cilvēku vai laikmetu, kļūst drūmi, skeptiski, pesimistiski. Bet Vācietī paliek optimisms un gaišums. Viņš apjauta, ka būtiskākās ir tieši pārlaicīgās idejas, pārlaicīgā cilvēcei kopējā izpratne par cilvēkā un cilvēcībai svarīgo. Dzejnieks šīs idejas aizstāv un stiprina. Psihostruktūras ziņā Vācietis man šķiet līdzīgs Voltam Vitmenam saistībā ar optimisma vektoru, ar humānisma apliecināšanu.

Rībena. Mainīgais Vācietī ir saistīts arī ar viņa paša padziļināšanos un iedziļināšanos saistībā ar to, kā viņš apstrādā apkārt notiekošo un eksistenciālos jautājumus. Turklāt viņam izdodas saglabāt gaišumu.

Vādons. Ņemot vērā Vācieša eksistences veidu, mani nepārsteidz viņa aizrautīgums attiecībā uz komunisma ideju, no kuras jaunietis varēja paņemt tieši ideālās pasaules apsolījumu, iespēju kāpt augšup. Manī lielu cieņu raisa Vācieša spēja vēl tās pašas sistēmas darbības laikā tomēr pāraugt šai sistēmai pāri un tikt laukā no ideoloģiskajiem maldiem, lai gan pārlauzt savu uzskatu sistēmu, kas personībā jau ieaugusi arī izjūtu līmenī, nekad nav viegli.

Pēc 1968. gada Prāgas pavasara viņš atvilktnei raksta itin atklātus dzejoļus par meliem, aizliegumiem, netaisnību. Viņš apjauta savas ilūzijas. Tā ir Vācieša cilvēka un Vācieša dzejnieka izšķirošā uzvara, kas līdz ar to nozīmē, ka viņš laikmeta kontekstā jāvērtē atšķirīgi.

Vecgrāvis. Vēl, runājot par Vācieti, vērts pieskarties jautājumam par viņa attiecībām ar latviešu valodu. Viņš bija rūpīgi pētījis Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas sējumus, tomēr specifisko leksiku, piemēram, arhaismus, viņš dzejā lietoja diezgan maz. Toties liels viņa ieguldījums un arī talanta izpausme ir sarunvalodas ieplūdināšanā tekstā, padarot to par pilnvērtīgu poētikas elementu. Var pieminēt arī viņa valodas spēles un ampelēšanos privātās vēstulēs.

Vādons. Vācieša valoda sader ar viņa temperamentu dzejā. Spontanitāte un darbs ar vārdnīcu vai noteiktu leksikas slāņu vētīšana un aktualizēšana nesader kopā. Vizmu Belševicu, kas tekstā ir mazāk spontāna, tā varam iedomāties, it īpaši atdzejošanas kontekstā ir zināms, ka viņas galds bijis nokrauts ar vārdnīcām.

Rībena. Vācieša spēja izmantot sarunvalodu droši vien ir saistīta ar viņa metodi, ar to, ka viņš domā caur tekstu; būšana tekstā ir nepārtraukta, tā ir Vācieša galvenā saziņas forma, tāpēc arī uzrakstīto tekstu apjoms ir tik milzīgs. Arī es pati rakstot pārslēdzos citā domāšanas veidā, itin kā ieslēgtos otras smadzenes. Visticamāk, Vācieša teksti nav rezultāts apzinātam darbam ar valodu; tie ir gluži dabisks Vācieša eksistences iemiesojums.

Vādons. Un tās ir labas zāles pret manierīgumu. Piemēram, Ziedonis, kura valoda droši vien ir spilgtāka un savdabīgāka, izteiksmes savādošanā reizēm kļūst pārāk mērķtiecīgs.

Rībena. Ienāca prātā Ivara Šteinberga dzeja, kas arī savā ziņā ir apzināti veidota un līdz ar to pieder pie citas, ja tā var teikt, kategorijas. Gan spontānajā, gan šajā veidotajā dzejā ir iespējams tiekties uz izcilību, tomēr atšķirības ir lielas.

Vecgrāvis. Gan Belševica, gan Ziedonis, abi būdami lieliski dzejnieki, lielu nozīmi piešķir prātam. Vācietim svarīgāks ir emocionālais impulss, kas nosaka arī morālās vērtības un humāno pozīciju, bet tieši impulss nodrošina tiešumu, nepastarpinātību, es pat teiktu — bezrobežu mīļuma cauraustu intīmu uzticēšanos lasītājam.

Rībena. Un teksts nekļūst banāls. Jo banālajam ir raksturīga apzināta cenšanās uzrakstīt skaisti. Virspusējā tvērumā arī kāds Vācieša teksts var šķist banāls, jo viņš nevairās izmantot, piemēram, vārdu "mīlestība", tomēr tas nenoslīd banalitātē arī pašas Vācieša metodes dēļ — pierakstīt sajūtu bez pielāgošanas.

Vecgrāvis. Mīlestība, mīļums Vācieša dzejā ir svarīgi un pavisam ne banāli jēdzieni. Mūsdienu dzejā šīs Vācieša izjūtas un vēl tādā sirsnīgumā grūti atrast.

Vādons. Reizēm, lasot Vācieša dzejoļus, man, kā saka, iet caur kauliem — jūties samulsis un labā nozīmē neērti par to, ka var uzrakstīt tik tieši un atkailināti.

Savukārt, runājot par kontekstu, kurā dzīvo Vācietis, var piebilst, ka viņa, Belševicas, Ziedoņa un Māra Čaklā paaudze bija tik stipra ne tikai laikmeta ietekmē un ne tikai viņu talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka viņi cits citam kļuva par nemitīgu atspēriena un atbalsta punktu.

Vecgrāvis. Un varu teikt, ka, piemēram, Čaklais pret Vācieti izturējās ar vislielāko cieņu. Vācietis viņam bija dzejnieka ideāls. Neesmu dzirdējis, ka Čaklais būtu teicis: es gribētu būt kā Vācietis, bet viņā bija tāda labvēlīga tiecība paša rakstīto izprast caur Vācieša rakstīto.

Rībena. Un Ziedonis ar Vācieti taču bija arī visstilīgākie savā paaudzē. Vācieša berete un saulesbrilles un Ziedoņa mati — tēli, kurus nevar nepamanīt un nevar aizmirst. Daži jaunieši Vācieša ikonisko tēlu atdarina pat tagad. Iespējams, daudziem dzejnieka tēls vispārinājumā saistās tieši ar Vācieti. Vai Vācietis un Māras dīķis — daudzu uztverē arī patstāvīga, nesaraujama divvienība un tēls.

Vādons. Vēl viens Vācieša dzejas spēka un mēroga aspekts ir tās daudzveidība tematiskajā, intonatīvajā un attieksmes ziņā.

Rībena. Vācieša jutīgumā ir ieinteresētība pasaulē, kas ir tuva un skar personīgi. Viņš apzinājās, cik dauzslāņains ir laiks, kurā viņš dzīvoja, un laida to caur sevi nešķirojot, bez filtra.

Vādons. Tādu daudzveidību grūti iedomāties izteikti intelektuālā dzejā, kurā saruna ar lasītāju vienmēr paliek prāta, aktīvas domāšanas līmenī.

Vecgrāvis. Vācieša dzejā apvienojas globālais skatījums un uzmanības pievēršana vismazākajai pasaules izpausmei. Tādā veidā un saturā, kā to dara Vācietis, mūsu pēckara lirikā nedara neviens cits dzejnieks. Nedaudz līdzīga ir Velga Krile, tomēr viņai tas sanāca saraustīti, arī kvalitāte ir svārstīga.

Vādons. Tas viss kopā nozīmē, ka, piemēram, mēģinājumos Vācieša dzejai piedēvēt naivumu jārīkojas uzmanīgi. Piemēram, dzejolī par cepures noņemšanu pie beigtā putna³ vai dzejolī par aklo⁴ būtu viegli ieslīdēt žēlīgā sentimentā, tomēr Vācietim tajos izdodas radīt nesamākslotu, spēcīgu himnu humānismam. Atsaucoties uz Viestura minēto globālā redzējuma aspektu, var teikt, ka Vācietis beigto putnu ieliek pasaules centrā. Tā nav viņa mazā personīgā sāpīte, bet gan pārlaicīgas eksistenciālas pieredzes mazais, konkrētais mirklis.

Rībena. Vācietis spēj paņemt visvienkāršāko, novalkātāko tēmu un uzrakstīt tā, ka teksts burtiski ietriecas lasītājā.

Vecgrāvis. Vācietis necenšas iežēlināt, bet ir patiesi sirsnīgs.

Domājot par Vācieša laikmetīgumu un iespēju viņu uzlūkot tieši kā padomju dzejnieku, kurš pašlaik zaudējis aktualitāti, jāuzsver, ka padomiskais viņa dzejas pasaulē noteikti nav galvenais un attiecas tikai uz visagrīnāko daiļrades posmu. Vācietis dzīvoja padomju laikā, bet šaubos, vai viņu var saukt par padomju dzejnieku. Padomju maldus viņš sākumā bija pieņēmis, pēc tam tos noraidīja.

Viņa redzeslokā ir cilvēks un universālās vispārcilvēciskās vērtības. Piemēram, raksturīgs tēls ir uguns, kas līdztekus citām nozīmēm simbolizē aktīvu klātbūtni un iesaisti pasaules un laikmeta procesos. Vācieša dzeja izpleš uzmanības fokusa robežas, pat mazo Vācietis ieliek lielajā kopainā, un tas iegūst citu jēgu. Un svarīgi, ka jau 1972. gadā Vācietis uzsvēris, ka dzejai jākalpo cilvēces progresam, cilvēka tikumiskās evolūcijas prasībām.

Vādons. Vācietis dzejā ienāk kā padomju laika jaunietis, citādi nemaz nevarēja notikt. Bet viņš ieraudzīja, saprata, atteicās un pārdzima. Vācietis raksta: "muļķi ir saraustījuši manu secību, es dzīvoju kapātas sliekas dzīvi."⁵

Piemēram, Azarova atceras, ka dzejoli "Potjomkina sādža" Vācietis uzrakstīja 1963. gadā, bet autora dzīves laikā tas neparādījās nevienā krājumā, lai gan viņš to bija iekļāvis katras jaunās grāmatas manuskriptā. Zīmīgi, ka 1971. gadā dzejolis atdzejojumā igauņu valodā bija iekļauts krājumā "Veneras rokas", bet Latvijā to publicēja tikai 1988. gadā krājumā "Ex libris".

Savukārt slavenais "Pūt, vējiņi" uzrakstīts 1968. gadā, bet iekļauts tikai krājumā "Antracīts" 1978. gadā, turklāt svītrota nodaļa par Staļina represijām. Arhīvā ir saglabājušies arī 17 Ojāra Vācieša dzejoļi, kas izņemti kā nepublicējami no krājuma "Melnās ogas".⁶

Rībena. Gan jau viņš labi apzinājās, ka ir zināmā mērā iezīmēts savā laikā un piederībā. Zīmīgi ir šie Vācieša vārdi par savu laiku: "Ja kādam tas kaut ko izsaka (..), es varu pateikt pusteikumā: bērnība, pamatskola, vidusskola, komjaunatnes un žurnālista darbs. Manuprāt, tas neizsaka neko. Svarīgi, kādā laikā, cik laiks cilvēku skāris. Vēsture var aizšvīkstēt gar ausīm, viegli pieskarties, var nobrāzt līdz asinīm."⁷

Vecgrāvis. 60. gadu beigās Vācietis uzņēmās galveno darba daļu trimdas antoloģijas sagatavošanā⁸ un mēģināja "izsist" tās izdošanu, taču neizdevās. Un palika Vācieša sagatavots Linarda Tauna izlases manuskripts.⁹ Grāmatu Vācieša sakārtojumā un ar viņa priekšvārdu izdeva tikai 1988. gadā. Katrā ziņā viņam nebija padomju latviešu tautas, tauta viņam bija gan tā, kas dzīvoja pāri okeānam vai Zviedrijā, gan tā, kas bija Latvijā. Kad 1967. gadā Aleksandrs Solžeņicins uzrakstīja vēstuli Vissavienības padomju rakstnieku kongresam un tajā vērsās pret cenzūru, vienīgais vēstules adresāts Latvijā bija Vācietis. Pēc tam viņš nosūtīja telegrammu Solžeņicina atbalstam. Toties vēlāk Stūra māja pieprasīja rakstisku Vācieša paskaidrojumu, kurā viņš iepazīstināšanu ar vēstules saturu norādījis kā savu pienākumu.¹⁰ Jāuzsver, ka Vācietis kā dzejnieks bija pilnīgi godīgs un rakstīja, ko domāja, reizēm pat ļoti atklāti un asi. Cita lieta, ka ne visu viņš varēja iekļaut krājumos. Azarova ir precīzi aprakstījusi, kā Vācietis pārdzīvoja, ka ne visi dzejoļi varēja nonākt pie lasītāja. Jāpiebilst, ka Ziedonim atvilktnes dzejoļu nav gandrīz nemaz.

Savulaik Zenta Mauriņa rakstījusi, ka ironijā ir vienaldzība un tā ir neauglīga, līdzīgi rakstījis arī Vācietis, lai gan šaubos, vai viņš bija lasījis Mauriņu. Bet Mārtiņš Lasmanis ir apgalvojis, ka vilšanos un rūgtumu Vācietis nav pārvērtis cinismā un pesimismā. Es piebilstu, ka Vācietim galvenais bija uzturēt dzīvu un aktuālu cilvēka jābūtības prasību, cilvēka domāšanas un jūtu evolūciju. Ar ironiju un iznīcinošu sarkasmu viņš vērsās tikai pret liekulību, varmācību, garīguma trūkumu, padomisko divkosību un melīgumu. 1972. gadā rakstītā vēstulē Vācietis pat raksta par fašistiem pie mums, no kuriem dažs labs saucoties par komunistu¹¹, tā diezgan nepārprotami uzsvērdams padomiskā pseidosociālisma agresīvo būtību.

Vādons. Arī Vācieša privātajā saraksē un veltījumdzejoļos pārsvarā ir humoristiska vai sarkastiska intonācija, ironija — retāk.

Rībena. Uzrunā arī Vācieša tiešums, jutīgums kā pretstats atsvešinātībai un ironijai. Vācieša dzeja dod iespēju atkal būt kontaktā ar pasauli.

Katrā ziņā Vācieša dzeja turpina dzīvot un patīk arī jauniešiem. Viņus uzrunā forma, piemēram, verlibrs. Atskaņota dzeja reizēm mēdz saistīties ar skolmeistarīgu pieeju sliktā nozīmē. Bet Vācietī ir atbrīvotība un mazliet romantisms, kas var uzrunāt jaunu cilvēku, it īpaši pašreiz diezgan uzkrītoši ironiskajā pasaulē. Atklātība un sirsnīgums atsvaidzina, nomierina, iedvesmo.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023., 5. nr.

1. Izdots 1971. gadā.

² Poēma, kā norāda Azarova, sarakstīta 50. gadu beigās, bet ilgu laiku to neizdevās publicēt; tā iekļauta 1968. gadā izdotajā dzejkrājumā Dzegužlaiks.

³ Skat. krājumu Antracīts (1978); Kopoti raksti, 3. sējums, 1990. 277. lpp.

⁴ Skat. krājumu Antracīts (1978), Kopoti raksti, 3. sējums, 1990. 216. lpp.

⁵ Skat. dzejoli Ekskursija fon Vulfa muižā krājumā Visāda garuma stundas (1974); Kopoti raksti, 2. sējums, 1989. 376. lpp.

⁶ Skat. Saulcerītes Vieses rakstu Kas tā tāda — iekšējā recenzija (Grāmatas aizkulises, 2002. 67. lpp.).

⁷ Karogs, 1.11.1962. 121. lpp.

⁸ Par to pats Vācietis runā, piemēram, 1967. gada 10. decembra vēstulē Monikai Zariņai (Kopoti raksti, 10. sējums, 2003. 251. lpp.).

⁹ Darbu pie šīs izlases Vācietis piemin 1981. gada 27. septembra vēstulē Velgai Krilei (Kopoti raksti, 10. sējums, 2003. 466. lpp.).

⁰ Skat. Gundegas Repšes grāmatu Brālis (2005; 212.—213. lpp.).

¹ Skat. Kopoti raksti, 10. sējums, 2003. 322. lpp.