Barikāžu laika brālība un 'latvietības koda' meklējumi. Saruna ar Dzintru Geku  (358)

Viņa atceras, ka Juris Podnieks, izvēloties Gvido Zvaigzni par operatoru dokumentālajai lielfilmai "Mēs", redzēja jauna cilvēka dedzību, darba spējas. "Gvido pirmā un pēdējā lielfilma "Mēs" iegājusi kino vēsturē, bet Andra Slapiņa, Jura Podnieka un Zvaigznes pāragrā aiziešana mūžībā radījusi latviešu dokumentālajam kino milzīgu zaudējumu - mēs nezinām, kādas filmas viņi uzņemtu, taču mūsu kino būtu citādāks."

Pirmā un pēdējā filma

Par Gvido Zvaigzni cilvēki zina maz - lielākoties zināms viņa traģiskais liktenis. "Anrijs Krenbergs filmā stāstīja, ka Jura Podnieka filmas veidojot, cilvēki nepiederēja ģimenēm, bet filmai. Tas bija svarīgākais. Kino cilvēki droši vien visi apliecinās, ka tā ir. Gvido dzīve, filmējot, tika izdzēsta. Sieva Daiga viena ir izaudzinājusi bērnus... Man svarīgi likās Gvido meitas teiktais, ka viņai nav svarīgi, cik izcils operators bija viņas tēvs, bet tas, cik ļoti tēvs un māte viens otru mīlēja," stāsta Geka.

Viņa atzīst: "Manai paaudzei barikāžu laiks palicis atmiņā ar tautas vienotības sajūtu... ,ka mēs visi kopā varam stāvēt pretim nāvei, nezināmām briesmām. Kad nošāva Slapiņu, pēc divām nedēļām aizgāja Gvido Zvaigzne - tās bija nereālas sajūtas. Kaut kas bija beidzies.

Svarīgi par to runāt, lai saglabātu mūsu paaudzei un nodotu nākamajām barikāžu atmosfēru un traģiskos notikumus, kuri sekoja... Diemžēl, nekas nav atklāts, par šāvējiem ir tikai nojausmas. Kāpēc? Kā varēja tik cietsirdīgi to izdarīt? - Lai šie jautājumi nekad nepāriet."

'Latvietības koda' meklējumos

Jautāta, vai viņai, veidojot filmas arī par latviešiem Sibīrijā, izdevies atklāt "latvietības kodu" un izprast kā cilvēki savu latvietību saglabā, esot tālu prom no savas un senču dzimtenes, Geka stāsta: "Latvieši saglabā latvietību, ja tas ir iespējams, bet Sibīrijā daudzviet arī nesaglabāja. Cilvēki tika izsūtīti ,lai viņus asimilētu vai iznīcinātu un tas ir jūtams. Pagājušajā gadsimtā mēs esam zaudējuši fizisko un garīgo spēku. No 1936. Līdz 1937.gadam Krievijā latvieši tika iznīcināti pēc nacionālā sastāva apmēram 50-60 tūkstoši,1941.gada deportācija, karš, 1944.gada bēgšana uz rietumiem,1949.gada izsūtīšanas...

Intervējot vairāk kā 700 cilvēkus, kuri kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, varu vien citēt, ka būtu jāuzceļ pieminekļi Latvijas mātēm, kuras spēja savus bērnus glābt briesmīgākajos apstākļos, atdot pēdējo maizes kumosu, mirt badā ,lai bērni izdzīvotu. Stiprās latviešu sievietes - varbūt tas ir mūsu "latvietības kods". Joprojām visur pasaulē dzīvi "velk" latviešu sievas."

Komentējot mūsdienās vērojamo ainu, kad mātes nereti vairs savu bērnu dēļ neziedo dzīvību, bet savus mazuļus pamet vai pienācīgi nepieskata, Geka pauž uzskatu, ka "šodien,20 gadus pēc neatkarības atgūšanas sievietes dzer vai pamet bērnus, tās ir sekas tam, kas ar tautu izdarīts. Okupācija, deportācijas, emigrācija nebeidzas vienā dienā, droši vien 40 gadus pa tuksnesi būtu jāiet".

Cerības toreiz un cerības pašlaik

Jautāta, vai cerības, kas bija aktuālas pirms 21 gada, ir piepildījušās, viņa atzīst: "Barikāžu laika cerības  piepildījušās tādā ziņā, ka Latvija ir brīva. Tas ir vislielākais guvums, mēs ģimenē vienmēr par to runājam, stāstām bērniem, kā bija padomju laikos un viņi netic - tas ir lielākais prieks." Tiesa, Geka arī atzīst, ka šodienas cerības ir citas.

"Es ļoti daudz ko atdotu, ja varētu Latvijas tautu vienot. Ko darīt? Barikādes, cerams, nekad neatkārtosies ,uz Sibīriju nevedīs, cilvēki paši aizbrauc... Varbūt tas izklausās naivi, bet es ticu, ka "latvietības kods" palīdzēs, cilvēki atgriezīsies un mūsu tēvu zeme ziedu laikus piedzīvos," viņa teic.

Dzintras Gekas un scenārija autora Agra Redoviča 2011.gadā uzņemtā filma "Gvido Zvaigzne", kas vēsta par  1991. gada 20. janvāra traģiskajiem notikumiem, kuros nošāva Andri Slapiņu un nāvīgi ievainoja Gvido Zvaigzni, kurš divas nedēļas vēlāk mira slimnīcā, televīzijas pirmizrādi piedzīvos 27.janvārī, pulksten 19.40 Latvijas Televīzijā. Īpašu noskaņu filmai piešķir Arvo Pērta un Pētera Vaska mūzika. Savukārt 25. janvārī, plkst.17:30 filmu varēs noskatīties Okupācijas muzejā.