Pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā tev ir pāris brīvu nedēļu. Ar ko nodarbojies, esot atvaļinājumā?
Jā, beidzot! Nesen noslēdzām mūsu Apvienotās Karalistes tūri, un tagad varu izbaudīt jaukos Londonas laikapstākļus un nedaudz atvilkt elpu. Man patīk braukt ar riteni, cenšos to darīt tik bieži, cik vien ir iespējams, tāpēc esmu izveidojis savu maršrutu pa Ričmondas parku, lai varētu kārtīgi izbaudīt braucienu. Tā ir vienīgā lieta, ko daru pietiekami regulāri, viss pārējais notiek tādā kā pašplūsmā. Es mīlu šo pilsētu un cenšos visu laiku kaut kur doties, lai varētu izbaudīt sajūtu, kad esmu puisis no kaimiņu mājas. (Smejas.)
Tad jau nevaru nepajautāt, kur tev labāk patīk spēlēt - Londonā, kur bieži vien esi puisis no kaimiņu mājas, citur Apvienotajā Karalistē vai arī ārzemēs?
Par laimi, Londona ir ļoti liela pilsēta, ir diezgan grūti visur būt šajā lomā - ir arī tādi rajoni, kuros vēl paviesoties nav sanācis ne reizi, tā ka tur diez vai būšu savējais. [smejas] Bet ja runājam nopietni - es patiešām izbaudu spēlēšanu ārzemēs, kopā ar grupu jau ir sanācis paveikt dažas lielas lietas arī tur. Tūliņ sāksim nelielu tūri pa Skandināviju, kas noteikti būs ļoti patīkams piedzīvojums. Viesosimies Kopenhāgenā, Oslo, Stokholmā un citur.Kopumā man ļoti patīk Skandināvija.
Papētot jūsu šīs vasaras grafiku, ievēroju, ka grupu gaida ļoti darbīga vasara. Kuru šovu visvairāk gaidi tu pats?
Laikam jau visus koncertus Apvienotajā Karalistē, jo īpaši - Glastonberiju, kam līdzīga pasākuma nav nekur. Vēl mēs būsim hedlaineri "Wilderness" festivālā, kurā ir fantastiska programma. Tā kā praktiski visi, kas tur uzstāsies, ir mani draugi, tam ir ļoti lielas iespējas kļūt par šīs vasaras patīkamāko mirkli.
Vai arī trešā atgriešanās Glastonberijā joprojām šķiet kaut kas īpašs?
Jā, noteikti. Esam tur bijuši jau divas reizes, un katra no tām ir bijusi vienreizēja pieredze, kādu neesam izjutuši nekur citur. Priecājos, ka esam auguši, katru reizi tiekot uzaicināti uz arvien lielāku un lielāku skatuvi, ka mums ir iespēja dalīt to ar arvien lielākām zvaigznēm. Ja godīgi, es pats neesmu nekāds cītīgais festivālu apmeklētājs, tāpēc ir forši, ka tiekam aicināti uz tiem.Vismaz tādā veidā rodas iespēja kaut kur aiziet.
Kāpēc neesi aktīvs festivālu apmeklētājs, pārāk lielās noslogotības dēļ?
Tieši tā. Ja vien pats nespēlēju kādā festivālā, man visdrīzāk ir jāstrādā kādā citā vietā, un kam tādam vienkārši neatliek laiks.
Pēdējo pāris gadu laikā no grupas, kuru zina daudzi, kurai ir dažas populāras dziesmas, bet kura nav zvaigznes, esat kļuvuši par mūziķiem, kuri mierīgi spēj piepildīt pusotras stundas koncertu ar skaņdarbiem, kuriem ikviens dzied līdzi un zina vārdus. Kādā veidā tu izjuti šīs pārmaiņas?
Pirmkārt, ir neticami patīkami, ka daudzi ir lietas kursā par mūsu tekstiem - reizēm man pašam tie joprojām sagādā grūtības. Bet man liekas, ka mainījies nav nekas- mēs joprojām cenšamies radīt mūziku, ko uzskatām par gana labu, cerot,ka tā patiks arī publikai. Tādā veidā mēs esam sarakstījuši jau četrus albumus, un cerams, ka kādam tās atziņas, ko izdziedam, liekas saprātīgas. Bet atbildot uz jautājumu, patiesībā par to aizdomājos gandrīz katru dienu. Mums ir četri albumi septiņos grupas pastāvēšanas gados, un ar to tiešām lepojos. Tiesa, jāatzīst, ka to mirkli, kurām kļuvām par to lielo grupu, es gan palaidu garām un nemaz nepamanīju, vien vēlāk atskārstot, ka nu jau Noah And The Whale vārds ir pietiekami pazīstams.
Mūsdienās nav nemaz tik daudz grupu, kuras strādātu tikpat ražīgi kā jūs. Kā parasti notiek dziesmu rakstīšana?
Tas mainās laiku pa laikam. Čārlijs (Finks, grupas solists - aut.) ir mūsu galvenais autors, un grupas sākumposmā viņš pie pārējiem ieradās jau ar principā pilnīgi gatavām dziesmām, kuras tikai atlika iemūžināt. Pēdējā laikā, jo īpaši svaigākajā albumā, viss ir pamainījies, mēs pārējie tiekam vairāk iesaistīti jau no paša sākuma. Viņš joprojām ir galvenais tekstu autors, tomēr visādi citādi tas, ko izdodam šobrīd, ir "Noah And the Whale" skaņdarbi, nevis Čārlija dziesmas grupas izpildījumā.
"Heart Of Nowhere", manuprāt, daudz lielāka nozīme kā iepriekšējos darbos ir atvēlēta ģitārām. Kāpēc šāda izvēle?
Jā, noteikti. Piekrītu, ka šis ieraksts ir ļoti lielā mērā balstīts uz ģitārām un tas galvenokārt ir noticis tāpēc, ka grupā ir Freds, kurš ir fantastisks ģitārists. Viņam nereti tiek iedots ļoti negatavs dziesmas materiāls, un uz jautājumu "Ko no šī visa var izveidot?" mums tiek atbildēts ar lieliskām melodijām. Viņš ar savu instrumentu māk uzburt neticamas sajūtu gleznas. Man liekas, ka tas arī ir labākais veids, kā rakstīt dziesmas - tiek pajautāts katra viedoklis, un, ja ir kāda forša ideja, tā tiek izmantota, dodot iespēju viņam izpausties.
Muzikāli albumā ir ļoti daudzas atsauces uz astoņdesmitajiem, kas esot par godu jūsu muzikālajām saknēm. Kādas ir tavas saknes?
Zini, es pastāvīgi mainos, transformējos, un tā patiesībā ir tāda kā "Noah And The Whale" vienojošā lieta - mēs nekad nestāvam mierā, vienmēr meklējam jaunu materiālu un iespējas izpausties. Mani ļoti ir iedvesmojis daudz kas no astoņdesmitajiem. Tu zini Artūru Raselu? Tas ir čellists no Ņujorkas, kas astoņdesmitajos radīja arī patiešām lieliskas popdziesmas. Ja neesi par viņu dzirdējis, noteikti paklausies, tas pavisam noteikti ir tā vērts. Protams, manā kartotēkā netrūka arī agrīno "Talking Heads" un Deivida Bairnsa. Tie ir galvenie vārdi, ar ko man viss sākās.
Starp citu, kā ir būt galvenokārt vijolniekam grupā, kas regulāri uzstājas lielākajos festivālos un izpārdotos stadionos? Tas tomēr nav pats ierastākais instruments.
Laikam jau tas būtu diezgan forši neatkarīgi no tā, ko es spēlēju, vai ne? Bet es par to pārāk daudz nedomāju. Man liekas, ka ir diezgan interesanti, jo vijole dod iespēju radīt lietas, ko citi parasti neizpilda. Turklāt ar to ir iespējams pamatīgi uzkurināt pūli, kas nenoliedzami ir patīkami.
Čārlijs ir atzinis, ka "Heart Of Nowhere" esot daudz personiskāks par iepriekšējiem ierakstiem. Tev ir tāda pati sajūta?
Jā. Es esmu dažus gadus jaunāks par viņu, bet kopumā mēs piedzīvojam vienus un tos pašus notikumus un jūtamies gana līdzīgi. Esam lielāko daļu no savas divdesmitgadnieku dzīves pavadījuši ceļojot, palaižot garām nozīmīgas lietas mājās. Tas viss noved pie tā, ka pat tagad, kad pēc albuma izdošanas varu dažas nedēļas atpūsties savā teritorijā, ir dīvaini šeit atrasties! Ir jāatjauno saikne ar draugiem, mierīgi jāpadzīvo pa mājām un jādara lietas, kas galīgi nav rokenrola dzīves stilam piederīgas! (Smejas.) Ir dīvaini, jo, apskatoties uz draugiem, redzi, ka visi ir izauguši, visi ir nostabilizējušies un dzīvo kārtīgā pieaugušo pasaulē, kamēr es ceļoju apkārt un muzicēju.
No tā, ko esmu dzirdējis līdz šim, man šķiet, ka esi ļoti piezemēts un patīkams sarunu biedrs. Kā tev izdodas saglabāt šīs īpašības, tūrējot 18 mēnešus pēc kārtas? Manuprāt, tādos apstākļos ir ļoti viegli pazaudēt saikni ar realitāti.
Man liekas, ka ir svarīgi, ka ap tevi ir labu cilvēku grupa. Ne tikai grupas biedri, bet vispār, viss pavadošais personāls. Pēdējās tūrēs uz to esam ļoti daudz fokusējušies, lai savāktu ļaužu kopu, starp kuriem nekad nav nekāda veida spriedzes, visi ir draudzīgi un jauki viens pret otru. Kad vienas un tās pašas sejas redzi 24 stundas dienā, ir viegli sanaidoties, tāpēc grupas kopējā mentalitāte un gars ir neizsakāmi svarīgs aspekts. Tāpat svarīgi ir arī pašam strādāt pie tā, lai nekļūtu par personu, kāda nevēlies būt. Ir nozīmīgi satikt jaunus cilvēkus, komunicēt ar tiem un gūt jaunus iespaidus.
Kā atradāt tik labu pavadošo personālu?
Uzgājām vienu ļoti labu olu - mūsu tūres menedžeri, kas nu ir visa centrā, ap ko mūsu ligzdā ir saliktas visas pārējās olas. (Smejas.) Tas ir tas, kā tas notika. Tagad esam gana spēcīga vienība, kārtīgs kolektīvs. Ceļojam mēs pieci un vēl astoņi apkalpojošā personāla darbinieki. Šādā sastāvā dzīvos priekšnesumus varam uztaisīt tieši tādus, kādi tie ir, ir jāsaka milzīgs paldies viņiem visiem, un bez šiem cilvēkiem mēs nespētu gandrīz neko.
Iepriekš ieminējies, ka tev patīk staigāt apkārt un iepazīt jaunus cilvēkus. Kur tie ir visdraudzīgākie?
Ja godīgi, lielākā daļa cilvēku ārpus Apvienotās Karalistes ir diezgan jauki. Man liekas, ka tas, ka esmu ārzemnieks un runāju angliski, cilvēkus padara atvērtākus, tā ka īpaši daudz negatīvu pieredžu man nav. Es nezinu, kāpēc, bet man ļoti patika Lisabonā, visi bija patiešām draudzīgi. Atceros, ka, pat vienkārši sēžot kafejnīcā, vietējie pienāk un parunājas, mani nemaz nepazīstot un neatpazīstot. Tas man bija kas jauns un pārsteidzošs salīdzinot ar to, ko iznāk piedzīvot ikdienā. Gan jau arī Latvijā visi ir tieši tikpat draudzīgi! (Smejas.)
Pret tevi noteikti būs! Vai mēdz staigāt apkārt un runāties ar cilvēkiem arī festivālos, kuros uzstājies?
Jā, ja vien to atļauj organizatori, man patīk doties nelielā pastaigā. Ir grupas, kuras vēlos redzēt, un, ja sanāk uzstāties vienā festivālā, parasti cenšos tās apskatīt, stāvot pūlī, nevis aizkulisēs. Ir svarīgi iziet tautās, būt pieejamam. Tāpēc noteikti vari pabrīdināt arī visus Latvijā - gan jau kaut kur klīdīšu apkārt, un ja nu kādam ir vēlme parunāties - droši pienāciet!
Man liekas, ka jūsu dziesmas ir ļoti piemērotas koncertiem, kur tās izskan citādi nekā ierakstos. Kā pašam šķiet, atšķir jūsu skanējumu koncertos no ierakstiem?
Jā, man liekas, ka tā ir laba piezīme, jo tiešām mēdzam skanēt citādi. Mums ir četri diezgan atšķirīgi skanoši albumi, tāpēc koncertos vienmēr ir jācenšas atrast vienots risinājums, kā to visu izpildīt ar vienu un to pašu instrumentu skaņojumu. Tas savukārt nozīmē, ka dziesmas pakoriģējam. Domāju, ka šāda jaunu vēsmu došana vecākām kompozīcijām cilvēkiem liekas interesanta. Mūsu fani ir dažādi - vieniem labāk patīk pirmais, citiem - pēdējais albums, tāpēc cenšamies atrast veidu, kā izcelt tos visus vienlīdz daudz. Protams, setliste festivālos ir citāda - tur cenšamies spēlēt visu to, ko fani vislabāk pazīst un visvairāk gaida, papildinot programmu ar dažiem aktīvākiem skaņdarbiem, kas varbūt nav tik bieži dzirdēti.
Kuru dziesmu tev pašam vislabāk patīk spēlēt dzīvajā?
Grūts jautājums, bet laikam jau "Waiting For My Chance To Come", kas dziesmas laikā progresē un piedziedājumā kļūst ļoti episka. Mana partija tajā ir nenoliedzami izaicinoša. Tāpat arī jaunā "Heart Of Nowhere" ir diezgan interesanta.
Tā kā mūsu saruna strauji tuvojas noslēgumam, kas ir tā lieta, ko vēlies pateikt saviem Latvijas faniem?
Visupirms, tā būs pirmā reize, kad viesošos Latvijā, un tas man ir liels notikums. Mūsu basists Mets pirms dažiem gadiem jau ir viesojies Rīgā ar savu draudzeni, un teica, ka tur esot fantastiski un viņš vēloties atgriezties. Tā ka es ļoti gaidu šo koncertu, lai pārliecinātos, vai viņš nav man samelojis! (Smejas.) Tiekamies "Positivus"!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
