Diemžēl jāatzīst, ka 'The Hardest Way To Make An Easy Living' satura un formas ziņā nestāv ne tuvu savam priekšgājējam, 'A Grand Don`t Come For Free', nemaz nerunājot par 'Original Pirate Material'. Turklāt pie vainas tā īsti nav ne jaunās plates teksti, kas joprojām ir atsperīgi, aktuāli un bieži smaidu izraisoši, ne arī melodija, kas gan spēcīgi atšķiras no "The Streets" iepriekš daudz maz ieturētās virzības mūzikas žanru kartē. Vienu reizi albumā – dziesmas 'Never Went To Church' laikā sejā pat ielavās smaids, saklausot dziesmas pavadījumā līdzības ar "bītlu" 'Let It Be', taču brīdī, kad prātā jau pavīd doma "viss patiesībā ir kārtībā!", ieskanas 'Hotel Expressionism' ar tā Dženiferas Lopesas bītiem un garlaicīgo skanējumu un sapņi pārtop ilūzijās.
Būtībā 'The Hardest Way To Make An Easy Living' centrālo problēmu iemieso ironiska, taču rūgta patiesība. Maiks Skiners ir dusmīgāks kā jebkad un runā par aktuālākajām problēmām, taču līdz ar to "The Streets" ir zaudējuši savu lielāko burvību – spēju ikvienam Skinera dzimtās Birmingemas vai arī vispār Anglijas jaunietim perfekti asociēties ar to, ko apdzied "The Streets". Lieta, kas piešķīra "The Streets" daiļradei nosaukumu "sociālais reps", nu ir zudusi bez pēdām un, citējot fanu sašutuma pilnos izteikumus interneta forumos, "šis vīrs mūs vairs nereprezentē". Es ceru, ka 'The Hardest Way To Make An Easy Living' vienkārši taps ierakstīts grupas diskogrāfijā kā visu laiku sliktākais "The Streets" albums, nekādi neiespaidojot grupas turpmāko gaitu. Jo, pretējā gadījumā, viens no daudzsološākajiem britu mūziķiem savu nenoliedzamo potenciālu bezjēdzīgi izniekos, kļūstot par "vienu no", kamēr visiem zināms, ka "The Streets" var un prot, un ir pelnījuši būt "vienīgie, kas".
Vērtējums: 
Iesaku:
'Pranging Out 
';
'Never Went To Church ';
'Two Nations '