Režisors Meikšāns saņēmis balvu par labāko režiju Novgorodas festivālā

Tāpat Meikšāns saņēmis jauno teātra kritiķu īpašo balvu – Krievijā ražotu degvīnu. Izrāde festivālā guva ievērību un izraisīja plašas diskusijas gan profesionāļu, gan skatītāju vidū.

Par Valmieras teātra izrādi interesi izrādīja festivāla pārstāvji no Somijas, Šveices un citām valstīm, kā arī Maskavas un Sanktpēterburgas speciālisti, kuri uzsvēra, ka tieši "Straumēni" ir iestudējums, kurš būtu interesants starptautiskai auditorijai Eiropā. Teātra kritiķi novērojuši, ka Valmieras teātra sniegums ir līdzvērtīgs jau zināmajam Alvja Hermaņa teātrim, jo spilgti un mūsdienīgi iemieso nacionālo savdabību unificētā pasaulē, vienlaikus atklājot latviešu nācijas dziļāko sakņu kopību ar visas pasaules mitoloģijas arhetipiem.

Festivāla laikā starptautiskā kritiķu laboratorija - "Jaunā kritika teātra nākotnei" analizēja "Straumēnus" visai asā diskusijā. To ierosināja Sanktpēterburgas jaunie teātra zinātnieki, kas bija diezgan kritiski noskaņoti pret režisora Viestura Meikšāna izrādi. Viņuprāt neattaisnotas šķiet skatuviskā iemiesojuma pretrunas: dabas materiāli scenogrāfijā mijas ar alumīnija folijas sauli; "dzīvā" muzicēšana ar mākslīgu skaņu pastiprinājumu, kā arī uzveduma vienveidīgā un monotonā shēma bez dramaturģiskās kulminācijas un likumu ievērošanas. Savukārt Maskavas kritiķes atzīmēja, ka vienīgo analoģiju ar "Straumēniem" saskata ar režisora Eimunta Nekrošus "Gadalaiku" inscenējumu. Šie viedokļi izsauca asu reakciju no Lietuvas, Polijas un Somijas pārstāvju puses.

Kā uzsvēra Lietuvas kritiķis Vilmants Juškens, "Straumēni" ir apbrīnojama izrāde, kas, meklējot kopējas arhetipiskas saknes, atradusi tās tajā slānī, ko postdramatiskā teātra teorijas autors H.T.Lemans nosaucis par skaņainu (soundscape), radot vienlaikus pārsteidzošu un dziļi saprotamu darbu. Viņš tāpat kā citi, tostarp arī izrādes kritizētāji, izteica apbrīnu par Valmieras teātra aktieru spēli, muzicēšanu un dziļo aktiermeistarības prieku, ar kādu iestudējums tiek spēlēts, ieraujot izrādes noskaņu sajutās arī skatītājus.

Somijas kritiķe Aino Salonena uzsvēra, ka parasti mūsdienu teātris runā par cilvēka un dabas konfliktu, bet šajā izrādē daudz svarīgāka ir cilvēka un dabas dziļā vienotība un simbioze, ko simbolizējis kentaurs, kurš kļuva par visa festivāla galveno tēlu. Kā piebilda Polijas doktorante Alicja Moravska-Rubčaka, šī bijusi reize, kad gribējies un izdevies aizmirst par profesiju un ļauties pārdzīvojumam, kas vainagojies ar tādu retu izjūtu kā katarse. Diskusija iesaistījās arī klausītāji, tostarp čehu dejas teātra režisors sacīja, ka izrāde viņam pierādījusi, ka ir iespējams mūsdienīgi izmantot un attīstīt folkloru, neturot to tikai kā senu un dārgu mantu skapī, bet savienojot ar moderniem skatuves izteiksmes līdzekļiem veido spēcīgu pēcgaršu par Latvijas mentalitāti.

"Straumēni" guva ievērību arī Novgorodas medijos, līdz kuriem bija nonākusi ziņa par akmens zābakiem (tos izrādē kājas velk Veļu māte), kuru dēļ uz robežas tika izkrauta dekorāciju mašīna.