Izrādes apskats: Spēle, fantāzija un jautājuma zīmīte. Projekta 'Tests' iestudējums 'Dzin'  (5)

Spēles baudījums būs garantēts teju vai katram, jo ansambļa saspēles nosacījumi neatstāj vietu aktieriskai paslinkošanai, bet ne tas vien, ja dziļāk palūkosimies, kas slēpjas aiz šīm visnotaļ komiskajām, rotaļīgajām un provokatīvajām aktieru izdarībām, atradīsim pietiekoši daudz iemeslu arī nopietnākām pārdomām un pat emocionālam saviļņojumam.

J. Haritonova lugas sižetiskais kodols ir pagalam vienkāršs un ņemts no V. Odojevska pasakas "Ciems mūzikas lādītē". Aktieri jau pašā sākumā ne tikai atzīstas, bet arī uzskatāmi nodemonstrē, ka to var nospēlēt piecpadsmit minūtēs, pat desmit, ja labi saņemas, taču izrādei ir jāilgst divas stundas un skatuves laiks tajā ar kaut ko ir jāaizpilda. Ko darīt? Aktieri saka, pavilksim mazliet laiku ar aizritošo sekunžu aprēķiniem, varbūt kādam kaut kas ienāk prātā, nekā, būs laikam tomēr publika jālaiž mājās. Sanāks blamāža, un, nezin, kā uz to vēl skatīsies Nacionālā teātra direktors? Jā, tas var "godam kantes rīvēt", bet direktors to pieļaut nevar, un tādēļ, lai sapurinātu savējos, O. Rubenis reproduktorā nolasa nelielu priekšlasījumu par badmintona spēles lietderību Krievijas bruņotajos spēkos. Izrādās tas palīdz. Aktieri no zvaniņa, āmurīša, veltnīša un atsperītes vienveidīgo darbību atainošanas tagad var pāriet uz abstraktāku pasakas vēstījuma apspēli un pavisam nemanot iegrimt gluži metafizisku dzīves jautājumu pārcilāšanā.

Tēvs, dāvinot dēlam lādīti, piesaka, lai viņš to vaļā never, jo citādi tā neskanēs. Protams, ka zēns tēva padomam neklausīs un ziņkārības dzīts paurķēsies mūzikas lādītē, tā tas ir bijis un būs, jo zinātkāre pati par sevi taču nav nekas slikts. Galu galā tā virza uz priekšu visu pasaules attīstību. Tomēr trauslais mehānisms salūzīs un skaistā melodija apklusīs. Ne vien lādītei kopumā, bet arī katrai detaļai tās būs beigas, un tas būs skumji, jo kaut kas skaists šajā pasaulē būs beidzis pastāvēt. Lādītes liktenis nav grozāms, taču tas neliedz palūkoties uz to no dažādiem skatu punktiem un atzīt, ka neatgriezeniskās norises nemaz nav tik viennozīmīgas, kā mums gribētos. Dzīvē viss notiekošais diemžēl ir jāskaidro, nereti pat jāsaprot pavisam ačgārni un pašiem vien ar grūtībām jāatšifrē. Arī mūsu likteņus taču lielā mērā nosaka indivīda saites ar viņa vietu kāda sabiedriska mehānisma iekšienē, pie tam ne viena vien, un par to ir vērts padomāt.

Izrādē aktieri atraktīvā un pievilcīgā veidā to atgādina mums vairākkārt – gan ļaujot uz dažām, teiksim, bēdīgi tēlainām norisēm paskatīties pretējā secībā, gan meklējot šķietamu izeju no nenovēršamās zēna ierašanās, gan kopā ar viņiem liekot paskumt un pasmaidīt par lādītes un visas ar to saistītās spēles galu. Ja beigas ir tik skumjas, ka gribas par to dziesmā pavēstīt nākamajām paaudzēm, tad mums vēl atliek iespēja šo spēli ātri "attīt" atpakaļ un atgriezties pie jautrās sākuma noskaņas, jo laiks ir un paliek relatīvs.

Ārēji vienkāršotā spēle izrādē šoreiz neliek aktieriem iegrimt padziļinātos tēla meklējumos, tieši otrādi – tā visu laiku spiež viņus uzturēt nosacīti tiešu kontaktu ar publiku, bet aiz tā slēpjas diezgan sarežģītas režisoriskās manipulācijas. Straujajās pārejās no īstenības loģikas uz teātra loģiku parādās dažādu realitāšu krustpunkti un tajos ieskicējas patiesības ar mazām jautājuma zīmītēm. Tiklīdz mēs vienu patiesību pie sevis izkristalizējam, blakus atplaukst nākamā, un nebūt ne sliktāka par iepriekšējo. Aktieri ar tām paspēlējas, piemēro vienai situācijai, otrai, pagriež pret publiku ar komisko šķautni un priecājas "cik ātri skrien laiks", drīz mēs visi varēsim doties mājās. Bet jautājuma zīmītes vienalga paliek, un, ja mēs vēl kopā ar aktieriem ielūkojamies lielajā spoguļa metaforā, lai "pārvērstos par zilajiem zvaniņiem", tad tās mūsu domas aizvelk pavisam neizprotamos virzienos.

Viens no tiem šoreiz ir jautājums par spēlējošo cilvēku un spēles dabu, ar kuru patreiz samērā intensīvi nodarbojas jaunākās un vidējās paaudzes režisori visos teātros. Ir pienācis tas laiks, kad publika vairs negrib (un nespēj) ņemt pretī daudzpakāpju asociētībā un metaforu pārbagātībā bāzētu spēli, bet pateikt par dzīvi un cilvēku kaut ko vairāk, nekā tikai acīmredzamo, vienalga ir nepieciešams, jo tā tomēr ir teātra mākslas sūtība. Ir jāmeklē izeja un teātris to arī dara. Viens pēc otra dienasgaismā tiek izvilkti dažādi spēles noteikumi un atklāti piedāvāti publiskai aplūkošanai, jo skatītājam jau tāpat kā puikam interesē, kā tie "aktierzobratiņi" tur darbojas. Izrādās, ka viss ir ļoti vienkārši – nostiepjam gabalu auduma un mums ir tunelis, kurā pazūd vairāki izrādes varoņi, lai pārietu citā realitātē. To pat uz skatuves nevajag atainot, daži pavedinoši apzīmējumi un pārējo paveiks jūsu iztēle, priecājoties, ka nebija tikai pasīvi jāskatās. Un tieši iztēle arī ir tas lauciņš, uz kuru jūtami mērķē izrāde un arī šodienas teātris. Fantāzijā var savienot absolūti visu, pat neiespējamo, lai nonāktu pie sakarībām, kas citādi nav satveramas, bet galvenais, ka skatītājs izrādes laikā to dara pats. Režisoram vienīgi ir jāatrod veids, kā formēt aktieriskos spēles impulsus un piešķirt tiem virziendarbību izvēlētā materiāla ietvaros, lai izrāde mūs aizvestu tur, kur viņš ir gribējis nonākt. V. Nastavševs (tāpat kā E. Seņkovs savā iestudējumā "Izrāde "Gals"") ļoti precīzi ir apsvēris vai arī intuitīvi uztaustījis visus tā saucamos "spēka pielikšanas punktus", kas liek smalkajam aktieru mehānismam darboties tā, lai mēs varbūt aptvertu, ka bez katra reizēm apnicīgās darbošanās savā vietā brīnumainais "dzin" neatskanēs un vienlaikus aizdomātos par šīs pasaules kārtības pretrunīgi cilvēciskajiem aspektiem.