Ināras Sluckas iestudējums "Zudušo laiku citējot" Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir estētiski skaistākais un viens no profesionāli pilnīgākajiem šā rudens piedzīvojumiem teātrī. Vērojot film noir stilistikā veidoto darbu, radās ķecerīga doma, ka režisore Ināra Slucka ar šo iestudējumu droši varētu pretendēt uz kādu grādu kino vēsturē.
Vērtējums:
Pusotrā stundā režisorei kopā ar radošo komandu izdodas nevainojami izstāstīt stāstu, smalki sabalansēt spēli un saspēli starp kino un teātri, kā arī jaunā gaismā atklāt aktierus (pat tos, kas pavīd tikai video epizodēs). Īpašs stāsts droši vien varētu būt par minētajām video jeb drīzāk kino epizodēm. Domāju, ka mūsu aktierus un izrādes kontekstu nezinošs safilmētā materiāla skatītājs, nešauboties uzskatītu, ka redz autentisku film noir "produktu". Gaismēnas, tuvplāni, skaņa, aktierspēle, atmosfēra un daudzas citas komponentes šķiet kā no film noir elementu vārdnīcas.
Teātra mājas lapā var uzzināt, ka vienas izrādē izmantotas kino epizodes uzņemšana prasījusi veselu darbadienu teātrī. Un tas ir vainagojies ar brīnišķīgu rezultātu. Izrāde simtprocentīgi pārliecina, ka režisore šo darbu ir ļoti mīlējusi un auklējusi, skaidri zinot un jūtot, ko vēlas parādīt. Lai arī sižeta pavediens ir ar izteiktu kriminālintrigu un vienu otru līķi tostarp, cilvēcīgi izrāde ir ārkārtīgi gaiša un vizuāli skaista. Vērot to, kā izrādes reālais laiks saslēdzas ar kino laiku, kā režisore spēlējas ar realitāti un ilūziju, kā aktieri vienlaikus kopē film noir stilistiku un realizē psiholoģiski smalku tēla zīmējumu, ir tīrā bauda.
Lieliski, ka spēlējot un arī uzsverot spēlēšanu, nepazūd ne nopietni izstāstītais stāsts, ne humors. Pirmoreiz tik spoži aktrises potenciālu atklāj Zane Domrovska jauniņās, smukiņās un naivās meitenītes Agneses lomā. Jaunā aktrise gaumīgi izspēlē visnotaļ dramatiskas ainas, neaizmirstot ne mīļu pašironiju, ne sievišķīgu koķetēriju. Negaidīts pārsteigums ir Ērika Vilsona parādīšanās producenta Alana lomā – it kā maza, rezonējoša lomiņa, bet tik skaidri un stilistiski precīzi izspēlēts tips: ar savu daļu nekaunības, bet ne pārlieku izdevīgumu (naudu) vien meklējošs, naivs un gudrs, jauks un mērķtiecīgs. Tāpat perfekti izrādes stilistikā iekomponējas Evijas Skultes atveidotās epizodes Jūlijas lomā un Annas Klēveres Frensisa. Mazmazlietiņ film noir manierīguma varbūt vēl pietrūkst Ģirta Liuzinika (Bernards) aktierdarbā spēles laukumā (kaut kino epizodēs ar to atkal ir viss kārtībā).
Bet patiesībā sajūsmina viss aktieransamblis, kura centrā, protams, Līga Zeļģe femme fatale Džildas Raitas tēlā un Kaspars Zvīgulis noslēpumainā mākslinieka – kinoscenārista Marka Veilera lomā.
Dažkārt, apzīmējot skatuves stāstu "dubultdibenu", mēdz izmantot vārdu salikumu "teātris teātrī". Ināras Sluckas izrādē tas ir daudzkārt sarežģītāk. Ar galvenā varoņa – laimīgi nelaimīgā kinoscenārista Veilera starpniecību rodas kaut kas līdzīgs harmoniskai "sērfošanai" no teātra uz kino un atpakaļ, no scenārija teksta (ko sacer Velmers) uz vizualizāciju kino vai teātra valodā, no šķietami reālām dzīves norisēm teātra spēles laukumā uz mākslas formātu ekrānā. Bet var būt tas viss vispār notiek tikai un vienīgi mākslinieka galvā? Katra mazākā aina izstrādāta savu noteikumu robežās līdz pilnībai un ir stilistiski izturēta, saslēdzot izrādi vienotā mākslas veselumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
