Izrādes apskats: Džilindžeriskās spēles ar Lukrēciju  (23)

Vērtējums:

Tas šodien atgādina kaut kādu teātrī sen piemirstu vērtību atdzimšanu un gribētos viņiem novēlēt tās saglabāt pēc iespējas ilgāk. Vēl viens spilgts apliecinājums tam, ko iespēj šis teātra kolektīvs, ir Džilindžera jaunākais iestudējums, kurā līdz sižetiskam karkasam vienkāršotu lugu aktieriem izdodas padarīt par baudāmu skatuves priekšnesumu.

Lukrēcija Bordžija ir viena no Renesanses skaistākajām sievietēm, kuras vārdu apvij neskaitāmas intrigas un mīklainas slepkavības, kurai piedēvē visus nāves grēkus un kura savu pili Ferrārā pārvērta par vienu no spožākajiem tā laika mākslas un intelektuālās dzīves centriem. Kuram gan negribētos pacelt viņas noslēpumu plīvuru vai vismaz ļauties fantāzijām, ko raisa neskaidrās laikabiedru liecības?

Viktors Igo to, atbilstoši visām romantisma tradīcijām, darīja 1833. gadā, uzrakstot lugu par Lukrēcijas un viņas dēla Džennaro traģiskajiem likteņiem. Būdams jaunākā brāļa un māsas mīlestības auglis, Džennaro savu māti vaigā nepazina, jo Lukrēcija, baidīdamās no vecākā brāļa greizsirdības, viņa eksistenci slēpa. Vēlāk jaunekļa gados atplaiksnījušās attiecības ar Lukrēciju Džennaro pārprata un rūgtās patiesības atklāsme abus noveda pie bojā ejas.

Džilindžers to pašu saskaņā ar postmodernisma kanonu mēģina darīt šodien, pārvēršot Lukrēcijas attieksmi publikai īsti neizprotamā kaislībā pret jaunu vīrieti Džennaro, kas it kā apliecina viņas vēlmi pievērsties savas dvēseles labākajai daļai. Eleganti un izaicinoši tērpta Lukrēcija izrādē parādās uz skatuves ar kalašņikovu rokās, lai savam uzticamajam draugam Gubetam un pie viena arī mums pavēstītu, ka viņa vairs negrib dzīvot tēlā, kuru viņai pielaikojuši citi, ka viņai ir apnicis slepkavot, ka tagad viņa gribētu mīlēt. Protams, no tā visa nekas jēdzīgs Lukrēcijai nesanāk, jo pagātne vienmēr nāk līdzi, pārraut nežēlīgo slepkavību un atriebību virkni bez upura nav iespējams un mākslas nerakstītie likumi saka, ka šim upurim ir jābūt viņai pašai.

Īsti mūsdienīga skarbā romantika mafijas stilā, kas ļauj Džilindžeram izvērst savas režisoriskās prasmes, virtuozi savienojot nežēlību ar sentimentu estētiski pievilcīgos skatuves tēlos un darbībā. Par to, kas notiek Lukrēcijas dvēselē jeb Džennaro sirdī izrāde klusē, jo tēli ir veidoti ar citu mērķi un pēc citiem principiem. Lukrēcija ir lietišķa, pašpietiekama sieviete ar izteiktu savas varas apziņu, kas bezkaislīgi kārto ģimenes asiņainā biznesa darījumus un rūpējas par savu seksuālo imidžu. Pasaules glancēto žurnālu ikona, kuras stilistiskajai perfekcijai izrādē trūkst vien tāds sīkums kā apzeltīts kalašņikovs, jo plastiku, mīmiku un pozas, atbilstoši nepieciešamajam stereotipam, Signe Ruicēna uz skatuves iemieso ideāli. Kaut ko mainīt savā dzīvē šī Lukrēcija nemaz nav spējīga, jo to nepieļauj tās spēles noteikumi, kurā viņa ir iesaistījusies, taču ļauties sirds apskaidrības mirklim, kaut vai tāpēc, lai sagādātu sev kādu jaunu izjūtu, viņa var un samaksāt par to visaugstāko cenu arī.

Otrs plaši tiražēts stereotips, ko izrādē izmanto Džilindžers, ir Džennaro un draugu veidotā algotņu banda – raupjš spēks, cinisms, iekšējai lietošanai pielāgots goda kodekss un attiecīga anturāža, ar vārdu sakot, mūsdienu vīrišķības simbols, kurā jaunie aktieri ar rafinētas horeogrāfijas, plastikas un azartiskas spēles palīdzību atklāj šodienas kolektīvās apziņas "neierobežotos" apvāršņus. Džennaro gan tā kā gribētu no šī loka izrauties, taču arī viņam liktens šādu iespēju nepiedāvā.

Savienojot šos abus stereotipus uz sižetiskās bāzes, kas izrādē ir palikusi pāri no V. Igo lugas, režisors veido savu, pagalam vienkāršotu, bet krāšņi vizualizētu un spēcīgi dinamizētu stāstiņu par cilvēku mūžīgajām alkām pēc mīlestības. Publikai vienmēr ir paticis just līdzi ciešanām, kuras it kā raisa par varoņiem spēcīgāks apstākļu kopums, un tai ir pilnīgi vienalga, kāpēc šie varoņi šajos apstākļos ir nonākuši.

To izmanto visi autori un Džilindžers nav izņēmums, vienīgi savās izrādēs viņš šīs "ciešanas" pasniedz krāšņi iesaiņotas un savai teātra estētikai īpaši pielāgotas. Viņa varoņi ir režisoriski grebtas figūras ar smalki kalkulētiem žestiem, kas izrādē tiek bīdītas no vienas epizodes uz otru, lai aizpildītu tās ar tā saucamajiem "džilindžeriskajiem priekšnesumiem". Reizēm tās ir visai izsmalcinātas spēles ar popkultūras un kontrkultūras klišejām, un, ja režisoram tajās izdodas sabalansēt izklaidi ar vēlmi kaut ko pateikt, ja aktieri tās izpilda stilistiski precīzi, kā to dara liepājnieki "Lukrēcijā Bordžijā", tad arī rezultāts neizpaliek. Galu galā mēs uz teātri ejam arī tādēļ, lai baudītu labu aktierspēli, un, ja tā tāda ir, tad kāpēc, lai mēs par to nepriecātos?

Starp citu, izrādes asociatīvais lauks man piedevām vēl atsauca atmiņā kādu ierakstu Albēra Kamī dienasgrāmatā. "Jautājums, kas plosa pasauli pamazām ir noskaidrojies: kā dzīvot bez žēlastības un taisnīguma? Neprātībā! Šo vēsturisko neprātu sauc par varu."