Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Šodien, 7. jūlijā, dižajam latviešu aktierim Eduardam Pāvulam apritētu 90 gadu, un, svinot viņa raženo mūžu, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu piedāvājam iepazīties ar vēsturiskām foto un video liecībām no Eduarda Pāvula dzīves un daiļrades mirkļiem.

Intervijā "Latvijas Vēstnesim" Eduards Pāvuls ir teicis: "Pasaulē esmu nācis pirtiņā. Mamma ar to ļoti lepojās un teica: "Mans dēliņš dienās būs liels vīrs. Visi lieli vīri dzimuši pirtiņā."". Atskatoties uz aktiera dzīves gājumu un radošo daiļradi, tam nevar nepiekrist.

Eduards Pāvuls piedzima 1929. gada 7. jūlijā Asaros, Jūrmalā, latvieša Kārļa Pāvula un viņa sievas – krievietes Annas ģimenē. Eidis, kā aktieri sauca draugi un tuvinieki, bērnību pavadīja diezgan lielā nabadzībā – tēvs strādāja par ugunsdzēsēju, gāja zvejā, bet pavisam grūtos laikos piepelnījās Dubultu kokzāģētavā. Un tieši no tēva Eduards Pāvuls iemācījās atbildību pret darbu, kas pēcāk bija viena no svarīgākajām viņa īpašībām aktiera karjerā. Savukārt no mātes viņš ieguvis aktiera dotības.

"No kurienes man aktiera talants? Ilgi par to domāju, un tad, kad pienāca vecums, beidzot arī sapratu, no kurienes man tas talants. No krieviem! No mammas. Tur, kur latvietis ir vēss, pieklājīgs, sauss un apdomīgs, tur krievs būs emocionāls, dvēselisks un karsts."
Eduards Pāvuls

1946. gadā iestājās Dailes teātra 2. studijā, kuru pabeidza 1949. gadā. Jau studiju laikā Eduards Pāvuls kādā jūrmalnieku ballē iepazinās ar Liliju Volfu, ar kuru 1951. gadā apprecējās. Laulībā dzima dēls Uģis un meita Ilze.

Pēc studijas beigām aktieris turpināja darbu Dailes teātrī, kurā ir nospēlējis vairāk nekā 90 lomu. Nozīmīgākās no tām ir Romeo ("Romeo un Džuljeta", 1953), Uģis ("Jaunākā brāļa vasara", 1955), Pjērs Bezuhovs ("Karš un miers", 1960), Pērs Gints ("Pērs Gints", 1964) Jedigejs Žangeldins ("Un garāka par mūžu diena ilgst", 1984).

Paralēli darbam teātrī filmējās arī Rīgas, Maskavas, Lietuvas, Baltkrievijas kinostudijās. Spēlējis lomas vairāk nekā 80 tautā iemīļotās kinofilmās tādās kā "Zvejnieka dēls", "Vella kalpi", "Melnā vēža spīlēs, "Ceplis", "Dāvana vientuļai sievietei", "Teātris" un daudzās citās.

"Latvijas Vēstnesim" atklāja pats aktieris, tad skaistākās viņa lomas bijušas tās, kuras nākušas grūti: "Es aktieri salīdzinu ar māti. Viņa bērnu izaudzē savās miesās un tad dzemdē radību mokās. Šajās radību sāpēs mainās sievietes raksturs, viņa kļūst māte, paceļas augstākā pakāpē. Tāpat notiek ar aktieri. Katru jaunu lomu viņš sāpēs audzē sevī, plosīdams dvēseli šaubās un meklējumos. Un skaistākās lomas ir tās, kas nāk visgrūtāk. Tev neiet. Tu mocies. Un tieši šīs mokas paceļ tevi augstāk. Kas padodas viegli, nāk pats no sevis, tam nekad nav īstas vērtības. Kā dzīvē, tāpat uz skatuves un arī dzejā, mākslā vispār viss īstais un paliekošais dzimst mokās. Aktiera spēks ir viņa sāpēs."

Eduards Pāvuls 1994. gadā tika ordinēts kā Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un 1998. gadā saņēma "Lielo Kristapu" par mūža ieguldījumu latviešu kinomākslā. Mūžībā aktieris devās 2006. gada 15. jūlijā, atstājot aiz sevis neizmērojamu kultūras bagātību.

"Teātris ir kā narkotika. Es ar' biju sarijies šīs narkotikas un četrdesmit gadu staigāju galīgi dulls."
Eduards Pāvuls

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!