Фото: F64

21. augustā pulksten 14 Rēzeknē, Latgales vēstniecības "Gors" Mazajā zālē, skatītājus satiks režisora Elmāra Seņkova jaunā muzikālā izrāde "Otello". Tā iekļauta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) ikgadējā festivāla "LNSO vasarnīca" programmā. Šī notikuma tapšanā sastapušies un spēkus kopā likuši teātra apvienības "Esarte" aktieri un LNSO mūziķi. Kopā ar radošo komandu Elmārs Seņkovs šo muzikālā teātra notikumu radījis jauniešiem, kā arī izvēlējies Latvijas teātra videi netipisko objektu teātra valodu. Savas izvēles Viljama Šekspīra "Otello" un citās šā gada radošajās iecerēs viņš atklāja Edgaram Raginskim.

Intervija tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Sāksim sarunu, tiekot skaidrībā ar mākslas veida apzīmējumu. Kas ir objektu teātris?

Objektu teātris ir leļļu teātra tehnikas atvasinājums, bet no objekta netiek veidots atsevišķs tēls, lelle, tā vietā tiek izmantoti vai "atdzīvināti" objekti, ar kuriem mēs varam saskarties ikdienā. Mēs radoši interpretējam šos objektus un cenšamies no tiem radīt dzīvus tēlus un raksturus. Protams, šim žanram ir arī sava zinātniskā definīcija, bet es objektu teātri saprotu šādi.

Kas, tavuprāt, ir neparastākie objekti, kas būs redzami izrādē "Otello"?

Hmm, mums būs trekteris, auto mazgājamā švamme... Kopumā mēs izmantosim priekšmetus, kuri atrodami automašīnā un autoservisā. Otello būs automašīnas riepa, un, ja gribat redzēt, kā no riepas var radīt Šekspīra lugas galveno varoni, jānāk uz mūsu izrādi.

Un kas būs Dezdemona?

Dezdemona būs skaists, sarkans automašīnas kājas pumpis ar gaisa spiediena rādītāju. Kā redzi, Otello un Dezdemona ir kā radīti viens otram, jo Dezdemona piepilda mūsu izrādes galveno varoni ar gaisu, ar skābekli.

Kāds kritiķis pēc izrādes noskatīšanās uzrakstīs, ka jūs pārdefinējat dzimumlomas, jo Dezdemona piepilda Otello...

Mēs nevaram apiet faktu, ka šī Viljama Šekspīra luga ir uzrakstīta ārkārtīgi politnekorekti, ka konkrētajā vēstures posmā un vietā (17. gadsimta sākuma Venēcijā – aut.) galvenais sievietes tēls iemīl mori. Taču patiesībā šī luga sludina humānisma idejas – skaistuma saskatīšanu citādajā, pat ja sabiedrība vai šajā gadījumā tēvs to nespēj pieņemt, domājot, ka Dezdemona ir noburta vai citādi ietekmēta, ja reiz iemīlējusies citas rases cilvēkā. Manuprāt, tā ir daudziem jauniešiem aktuāla tēma arī 21. gadsimtā.

Tu jau daļēji atbildēji uz nākamo jautājumu, kuru vēlējos vaicāt, tādēļ turpini savu stāstījumu. Par ko ir "Otello"?

Pirmkārt, luga ir par to, cik asi, brīžiem līdz absurdam asi sabiedrība reaģē uz tēmām, par kurām vairs it kā nevajadzētu asi reaģēt. Otrkārt, stāsts ir par to, kā savas neizglītotības vai kritiskās domāšanas trūkuma dēļ mēs bieži ļaujamies emocijām un pieļaujam kļūdas. Otello, šis sava tiešuma un vienkāršības dēļ simpātiskais karavadonis, kurš cieš no rafinētās sabiedrības pārstāvja Jago maldiem, neizvērtē situāciju un ļaujas greizsirdībai, un iznākums ir traģisks. Mēs uz Otello stāstu cenšamies lūkoties ar vieglumu un humoru, taču domāju, ka daudziem tā būs iespēja vēlreiz izvērtēt, kā mēs ļaujamies pasaules manipulācijām un nespējam kontrolēt savas emocijas. Pusaudžu vecumā mēs bieži tām ļaujamies un sastrādājam muļķības, nespējot palūkoties uz sevi no malas.

Kur tu smēlies drosmi un pārliecību iedomai, ka vari izstāstīt tik komplicētu stāstu kā "Otello" četrdesmit minūtēs?

Šim festivālam mēs izrādi attīstījām un paplašinājām, bet sākotnēji objektu teātra veidā izstāstījām vēl divas Šekspīra lugas jeb, kā es to saucu, "mazo Šekspīra komplektu" – "Romeo un Džuljetu" un "Makbetu". Šī cikla izrādīšanu skolās programmā "Latvijas skolas soma" divreiz apturēja Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi, tādēļ, kad mūs uzrunāja LNSO, ļoti nopriecājāmies par iespēju savu "Otello" paplašināt un iesaistīt tajā arī orķestra mūziķus. Pielikām klāt trīsdesmit minūtes un ieguvām stundu un desmit minūtes ilgu pilnvērtīgu izrādi. Jā, tā ir drosme – izstāstīt visu Šekspīra stāstu arī šādā laika nogrieznī, tādēļ mums bija svarīgi koncentrēties uz fabulu. No otras puses, objektu teātris "neiztur" vārdu plūdus, tas pieprasa īsus tekstus, koncentrētu virzību un, protams, arī humoru. Šis teātra veids skatītājiem bieži galvenokārt asociējas ar humoristisku ievirzi un kariķētu klišeju apspēli, un Šekspīra lugas šiem paņēmieniem ir pateicīgs materiāls, jo ir balstītas spēles teātra principos.

Tā kā tu viltīgi izvairījies no atbildes par drosmi un pārliecību, tad pārfrāzēšu jautājumu. Kas, tavuprāt, ir 21. gadsimta cilvēkam aktuālie Šekspīra dramaturģijas un pasaulredzējuma aspekti? Kāpēc mūsu līdzaudžiem pievērsties Šekspīram, nevis meklēt atbildes uz viņus interesējošajiem jautājumiem mūsdienu lugās? Vai darbojas ideja "Un nav nekā jauna šajā pasaulē"?

Ļoti labs un arī man aktuāls jautājums. Es nesen pedagogu kursos runāju par to, kā bērnus un jauniešus rosināt lasīt klasiku un kas varētu būt viņus interesējošās tēmas. Parasti atbildu, ka pusaudžus pārsvarā interesē tikai dažas tēmas – tās ir attiecības, sekss un ģimene, jo viņi savu dzīvi aizvada skolā, mājās un pagalmā, kaut gan pagalmu pašreizējā situācijā aizvieto interneta vide, un pusaudži var satikties tiklab pagalmā, kā arī internetā. Lielākoties pusaudži risina attiecību problēmas, un arī Šekspīra lugās ir plaši risināta attiecību tēma, mīlestība, cīņa ar nesaprotošu sabiedrību. Šajās lugās ir savdabīgs "pusaudža kods" – protests pret sabiedrību, kas viņos ir spēcīgi izteikts. Protams, mēs varam rakstīt un runāt, nomainot formu, jo saturs taču saglabājas. Bet kādēļ meklēt jaunu formu, ja Šekspīra oriģinālmateriāls ir elastīgs un viegli pārveidojams atbilstoši šodienas kontekstam? Svarīgi ir saprast, vai un cik daudz tiek mainīts teksts, un šoreiz mēs izvēlējāmies veidot saspēli starp Šekspīra un mūsdienu izteiksmes formu. Vai mēs drīkstam mainīt klasikas daiļdarbu tekstu? Protams! Mēs teātrī drīkstam darīt visu, galvenais, lai nepazūd saturs un autora vēstījums. Galu galā, ja Šekspīrs vai Rūdolfs Blaumanis šobrīd ierastos mūsu pasaulē, viņi būtu pirmie, kas lūgtu, lai izmainām valodas stilu, jo mūsdienu cilvēki runā citādi. Savukārt tēmas, kuras mūs nodarbina, paliek tās pašas. Reperis ansis runā par to pašu, par ko runā Eduards Veidenbaums, tikai citiem vārdiem.

Mūsdienu jaunieši (un ne tikai jaunieši vien) ievērojamu savas dzīves daļu pavada, piekalti viedtālruņu un citu viedierīču ekrāniem, viņu reakcija ir ātra, bet uzmanība fragmentēta un grūti noturama ilgāk par noteiktu laika sprīdi. Kā pretdarbojies šo faktoru traucējošajai ietekmei uz skatītājiem tavas izrādes laikā?

Mēs nedrīkstam teikt, ka šīs viedierīces ir kāda sveša un šausmīga pasaule. Tā ir realitāte, kura jāpieņem. Parasti, ja jaunietis manas izrādes laikā izņem telefonu, es nedrīkstu viņu aizvainot, sakot, ka viņu neinteresē mana māksla. Manā skatījumā šāda uzvedība nozīmē, ka es neesmu gana labi izdarījis savu darbu. Kā konkurēt ar viedtālruņiem? Man ir divas atbildes uz šo jautājumu. Pirmā: ir svarīgi saglabāt dinamiku un kustību, tas palīdz noturēt jaunieša uzmanību, kas trenēta ātri patērēt informāciju. Netērē velti pusaudža dārgo laiku, jo viņam ir interesantākas lietas, ko skatīties! Tas nav viegli, un es pats par to daudz domāju. Otrā: ir jārunā par pusaudzim svarīgu tēmu, citādi viņa uzmanība tiks pazaudēta. Te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kādēļ ir tik maz izrāžu pusaudžiem. Tādēļ, ka mēs, režisori, baidāmies tās veidot. Tas prasa lielu drosmi, jo pusaudži un viņu aktualitātes mainās ik pēc trim gadiem. Ir jāapgūst mūžam mainīgā pusaudžu leksika. Piemēram, es nesen uzzināju, ka mūsdienu jaunieši džekus sauc par "fujakiem". Nu kā tu vari zināt šīs novitātes, neesot pusaudžu vidē?

Ir svarīgi runāt par mūžīgām tēmām, kuras uztrauc mūs visus, un tā ir nāve, ģimene, attiecības. Piemēram, kāda skolotāja ar mani dalījās pieredzē, kā pie viņas atnākusi skolniece, kura, kā izrādās, sākusi lasīt Austras Skujiņas dzeju. Uz jautājumu, kāpēc pusaudzes gados lasa Skujiņu, meitene atbildēja, ka ieinteresējusies par šo dzejnieci, kad atklājusi viņas traģisko likteni. Lūk, tātad sākotnēji ieinteresēja nevis Skujiņa vai viņas dzeja, bet pašnāvības tēma. Ne jau pašnāvības izdarīšana, bet pārdomas par nāvi, nāves apzināšanās šajā vecumposmā. Es mēdzu teikt, ka mēs nevaram pieprasīt jaunietim iemīlēt Raini, kamēr viņš neieraudzīs Rainī sev būtiskās tēmas, un Rainī atrast pusaudzim aktuālas tēmas nav viegli. Noteikti ir arī citas receptes, kā ieinteresēt pusaudžus teātra mākslā, taču šī ir mana atbilde, mana atslēga šai problēmai. Ā, un vēl ir nepieciešamas atsauces, kuras jaunietis atpazīst, jo tās viņam palīdz sajusties komfortabli un situēt sevi konkrētajā kontekstā. Tās var būt atsauces uz viņa autoritātēm mūzikā, sportā vai citā jomā. Un arī tad atkarībā no konkrētā jaunieša interešu jomas šī atsauce viņā var rezonēt, bet var aiziet secen. Tā kā mūsu interneta patērēšanas algoritmi aprēķina atšķirīgus rezultātus no tiem, kurus redz jaunieši, mēs, pieaugušie, viņu aktualitātēm līdz galam nemaz nepiekļūstam.

Lūk, lūk! Nesen, ejot garām kādam Rīgas skeitparkam un redzot, kā padsmitgadīgi ļaudis tur izpilda dažādus akrobātiskus trikus, es nodomāju: "Man taču nav nekādas sajēgas, kādu informāciju viņi patērē!" Vai tu nebaidies no scenārija, ka jaunieši, kuri atnāks uz tavu izrādi un par kuriem tu būsi pārliecināts, ka esi viņus uzrunājis, reaģēs ar to jēdzieniski ietilpīgo attieksmi, ko sauc par "cringe"? Latviski to aptuveni varētu nosaukt par vīpsnīgi neveiklu smīnu, ko izraisījusi labi iecerēta, bet jauniešu izpratnē nestilīga darbība vai uzvedība.

(Smejas.) Nē, nu, ja es netrāpīšu uz viņiem aktuālajām tēmām, tad ceru, ka viņu "krindžs" vismaz mīsies ar domu, ka šis nu gan bija kaut kas nesaprotams, bet interesants. Sak, nesaprotu, ko viņi tur dara, bet tas ir interesanti. Tas, ka pieauguši cilvēki spēlējas ar objektiem, var būt "krindžīgi", taču, ja viņi to dara labi un profesionāli, tas potenciāli ir saistoši. Man šķiet, ka mēs pārāk bieži dzīvojam priekšstatu varā, šajā gadījumā par to, kas jauniešiem ir vai nav interesanti. Mēs nekad nezinām, kas viņus var aizraut.

Tikko pieminēji, ka tev ir pieauguši cilvēki, kuri labi darbojas objektu teātra apstākļos. Kas ir šie cilvēki, un kur tu viņus satiki?

Mēs esam teātra apvienība "Esarte", kurā darbojas aktieri Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis. Viņi ir kādreizējie Latvijas Kultūras akadēmijas kursabiedri, kuri ir apguvuši leļļu teātra tehniku, un arī objektu teātris viņiem nav svešs, Matīss pat studentiem pasniedz objektu teātra kursu. Manuprāt, viņiem bija vērtīgi pēc neliela pārtraukuma atsaukt atmiņā kustību teātra spēles paņēmienus, tā teikt – atkal "pavingrināt teātra muskuļus". Arī aktieri atzina, ka viņiem šķitis vērtīgi atkārtot šķietami zināmas lietas, neskatoties uz neapstrīdamo profesionāļu statusu. Šobrīd manī briest pārliecība, ka pie šīs izrādes mēs neapstāsimies un izveidosim vēl kādu līdzīgā tehnikā ieturētu teātra darbu.

Ārpus tevis jau pieminētā "mazā Šekspīra komplekta"?

Jā, taču mēs būsim vērīgi. Kompānijā "Esarte" mēs cenšamies pa galvu pa kaklu neskriet, bet tā vietā jutīgi sekot līdzi situācijai sabiedrībā. Protams, nedrīkst apstāties un gaidīt, taču mēs esam ļoti akurāti pret to, ko darām, lai vēlāk nepiedzīvotu vilšanos par pavirši paveiktu darbu. Ja mums kaut kas ļoti iepatīkas, tad īsā laika posmā paveicam ievērojamu darba apjomu. Redzi, man nepatīk gari darba maratoni, līdzīgi bija ar tiešsaistes iestudējumu "Irānas konference", kad saproti – šis darbs ir jāizdara šeit un tagad – un četrās nedēļās top izrāde.

Labi, var četrās nedēļās kolektīvi izveidot teātra izrādi, bet, ja komponistam tādā pašā laika posmā jāuzraksta mūzika teātrim, tas ir diezgan apjomīgs un sarežģīts darbs. Kā tu sastapi sitaminstrumentālistu un komponistu Ernestu Mediņu un kā ar viņu mijiedarbojies?

Ernests Mediņš vispār ir baigais "frukts"! (Smejas.) Es teiktu, ka mēs esam teju vai viena pagalma bērni, abi esam no Āgenskalna un gadu gadiem esam bijuši pazīstami caur draugu draugiem. Ik pa laikam satikāmies dažādos neformālos kontekstos, un allaž es pa jokam Ernestam izmetu frāzi, ka derētu kaut kad sadarboties. Pagāja četri pieci gadi, līdz šovasar sapratu, ka jāpiezvana viņam un jāpiedāvā šāds radoši profesionāls izaicinājums. Komponējot izrādei, viņš pamatīgi aizrāvās, un man likās, ka viņā sēž tāds pusaudža "Aiziet, pamēģinām, darbojamies!" gēns, ka Ernests nav tas stereotipiski dziļdomīgais komponists, kurš gadiem raksta vienu simfoniju. Viņā ir forša nekaunība, brīvība un radoša drosme. Starp citu, kā mūziķi Ernestu zināju jau kopš "Trīnes" (Elmāra Seņkova 2017. gada iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī – aut.), kad sadarbojos ar komponistu Jēkabu Nīmani.

Un ko Ernests izdarīja? Ko tu vari atklāt par gaidāmajā izrādē dzirdamo mūziku?

Tā būs diezgan atraktīva mūzika, izmantojot atsauces un apspēlējot klišejas. Manuprāt, Ernests ir devis iespēju nopietnajiem LNSO mūziķiem noņemt tauriņus, novilkt frakas un nebūt tik akadēmiskiem, cik viņu ikdienas darbs paģēr. Beidzot viņiem ir iespēja apkrāmēties ar dažādiem instrumentiem un pa īstam izdauzīties, būt kopā ar aktieriem uz skatuves un labā nozīmē darīt muļķības. Nevis ar nopietnu rievu pierē, bet ar Ernestam piemītošu nekaunību spēlēt ksilofonu, klavieres vai visvisādas perkusijas. Un teikšu godīgi – ir ļoti patīkami strādāt ar profesionāliem mūziķiem, kuri tik ātri visu aptver, saprot un nospēlē! Tas ir ļoti forši.

Vai mūzika tapa ciešā sazobē ar to, kas tavā iztēlē veidojās šī iestudējuma tapšanas gaitā, vai šķirti no tā?

Ernests izlasīja scenāriju un primāri strādāja pēc tā, nevis mūsu mēģinājumiem, kaut gan dažos viņš bija klāt un uzmeta aci. Pēc scenārija iepazīšanas tika radīti motīvi, un no motīviem veidojās un attīstījās gatavas kompozīcijas.

Mūziķi spēlēs tradicionālos instrumentus vai liks lietā arī šķietami "nemuzikālos" priekšmetus?

Katrā mēģinājumā palaikam parādās kāds jauns instruments. Pamatā mums ir vijole, kontrabass un elektriskā ģitāra. Gluži akadēmisku ceļu neejam, taču man patīk kontrasts, kas veidojas starp autoservisu apdzīvojošiem cilvēkiem, kuri eļļainām rokām darbojas ar dažādiem objektiem, un profesionālajiem mūziķiem viņu šķietami ierastajā veidolā.

Vai tad viņi spēlēs tauriņos un frakās?

Nē, nē, mēs arī viņiem piešķīrām darba kombinezonus, kuri, neslēpšu, izskatās ļoti labi.

Tas būs servisa orķestris!

Jā, mēs pat sākumā bijām iecerējuši spēlēt izrādi autoservisā, bet dažādu apstākļu ietekmē galu galā spēlēsim Latgales vēstniecības "Gors" Mazajā zālē.

Un kuri LNSO mūziķi piedalās izrādē?

Sitaminstrumentus spēlēs pats Ernests, un kopā ar viņu muzicēs vijolnieks Aleksejs Bahirs un kontrabasists, šajā gadījumā basģitārists Ivars Ozols.

Sarunas gaitā tevis atklātais vedinājis mani pieņemt, ka teātra apvienība "Esarte", kuras viens no centrālajiem ideju ģenerētājiem esi, ļāvusi arī tev pašam no cita skatpunkta palūkoties uz savu radošumu. Vai tā ir taisnība, vai arī tu jau labu laiku esi lolojis idejas, kuras nevarēji realizēt repertuāra teātros?

Jā, viens no iemesliem ir tas, ka atsevišķas ātri izlolotas idejas lielā sistēmā nespēju operatīvi realizēt, tādēļ ir forši, ja ir platforma, kurā varu brīvi īstenot ieceri, kura valsts iestādē prasītu ļoti ilgu laiku. Šeit man neviens nav jāpierunā – ja es kaut ko vēlos darīt, es to vienkārši daru. Te ir neatkarība un brīvība, kas man ļauj būt atbildīgam tikai pret sevi, nevis visu lielo teātri. Šī atbildības izjūta, kas lielā organizācijā mēdz traucēt, neatkarīgā teātra kontekstā tik ļoti nenospiež plecus. Es varu arī kļūdīties, un kļūdīties ir ļoti jēgpilni. No citas puses palūkojoties, ir jauki pēc lielu, apjomīgu izrāžu režisēšanas nolaisties uz zemes un uztaisīt kaut ko mazu, jauku, varbūt pat nepretenciozu. Es to salīdzinātu ar atbraukšanu uz laukiem, kad mēs te ierodamies un kaut ko mazliet kopā draudzīgi padarām.

Vai no tā varam secināt, ka ārpus teātra tu savu laiku vadi lauksaimniecības darbos?

Ir bijuši dažādi periodi, bet pašlaik es visu savu brīvo laiku veltu, gatavojoties jaunajam mācību gadam Latvijas Kultūras akadēmijā ar jaunu topošo aktieru iesaukumu. Mēģinu atsaukt atmiņā visu savu pedagoģisko pieredzi un uzdevumus, atcerēties, kā strādāt ar pirmo kursu, jo, kā allaž, paiet četri gadi un daudz kas aizmirstas. Paralēli noskaņojos arī jaunajai darba sezonai, kurā paredzēti dažādi projekti. Jā, laikam jau man miera nekad nav, kaut arī šā gada atelpas posmā centos dzīvot rāmāk un ar izteiktāku māju izjūtu iepretim pērnajam gadam, kad vairākus mēnešus pavadīju ārvalstīs. Šobrīd esmu ideju apdomāšanas posmā, kurā prātoju, ko radīt un kā radīt, izbrīvēju sev laiku izglītoties, lai varētu atkal kaut ko paveikt, jo pirmskovida periods mani ļoti izsmēla.

Mēs, 21. gadsimta ļaudis, tā vien šķiet, atrodamies nemitīgā amoka skrējienā, sevi izsmeļam un iztukšojam un nevienam, tostarp paši sev, neatzīstamies, ka mums nepieciešams apstāties un uzlādēt baterijas. Izskatās, ka tu varētu būt bijis viens no tiem, kas lietderīgi izmantojuši laiku, lai atjaunotu to, ko sevī iztērējuši.

Jā, tāpēc es centos neskriet kopā ar citiem kārtējā projektu pieteikšanas virpulī. Zini, nāk Valsts Kultūrkapitāla fona konkurss, jāraksta projekts... Bet par ko rakstīt to projektu? Pateicu sev: "Stop, Elmār! Pietiks pagaidām rakstīt projektus, ja acumirklī nav superlabu ideju!" Es lieliski saprotu, ka bieži vien ir jāraksta projekts kaut vai tāpēc, lai vienkārši izdzīvotu. Daudziem māksliniekiem tie ir pamatienākumi, un viņi ir spiesti rakstīt projektus. Es laikam esmu priviliģēts, ka varu atļauties pauzi, taču, ja man šāda iespēja ir, es to izmantoju.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !