Autori nemirst, māksla nedzimst
„Valkīrā" mēs sastopam Votānu, galveno dievu, klīstam pa Zemi. Viņam ir divi ārlaulības bērni no kādas mirstīgās - Zīgmunds un Zīglinde. Bērni pēc piedzimšanas tiek izšķirti. Un Zīglinde apprecas ar jokainu vīru, vārdā Hundings. Kādā jaukā dienā uzrodas Zīgmunds. Viņš neprātīgi iemīlas Zīglindē, kaut viņa ir precējusies ar Hundingu (tātad Zīgmunda rīcība ir amorāla) un ir viņa māsa (tātad Zīgmunda rīcība ir arī pretlikumīga). Bet tas arī ir „grand" operas skaistums - iespējams ir viss, ja vien tas tiek izdziedāts. *
Filmas atslēga slēpjas noslēpumainā Hansa Makarta gleznā "Zīgmunda nāve" (tāds bija arī viens no iespējamajiem filmas nosaukumiem). Atlētisks varonis mirst, attēlots glorificētā pozā, skaistām, atsegtām ķermeņa daļām. Vai tiešām šīs gleznas stinga pētīšana sniegtu filmas varonim - režisoram (turpmāk režisors-varonis1), kādu vēl neapjaustu atklāsmi viņa bezcerīgajā inscenējumā?
Vai nu viss notiekošais ir fikcija, vai tiek apšaubīta pati mākslas pastāvēšanas iespēja kā tāda. Tā kā viss notiekošais jau tāpat ir fikcija, tad diez vai tik triviāls filmas koncepts vispār ir iespējams. Tātad neiespējama ir māksla. Vai nu neiespējama režisoram-varonim, vai nepieejama režisoram - filmas autoram (turpmāk režisors-autors2), vai neiespējama vispār.
Tas, ka tā nav iespējama režisoram-varonim, ir pārāk acīmredzams filmā, lai par to vēl taisītu pašu šo filmu. Ar režisoru-autoru jau ir daudz komplicētāk, jo filma principā liecina par talanta, gaumes un asprātības klātbūtni; pat par režisoram-autoram agrāk ne tik raksturīgo prasmi savu intelektuālo daudzspēju pārvērst skatītāja acij satveramā radošā enerģijā.
Paliek mākslas neiespējamība. Bet kas ir tā dīvainā kopsajūta, kas rodas, apziņā komponējot dokumentālos un it kā dokumentālos kadrus no Riharda Vāgnera "Valkīras" inscenēšanas Latvijas Nacionālajā operā un ekstrēmā kinematogrāfiskā manierē risinātās mēmā kino ainas a la Aleksandrs Rusteiķis, Fricis Langs, Gajs Madins? Nelīdz vienkāršotais triks, kas naratīvā līmenī izskaidro, ka melnbaltās mēmā kino ainas ilustrē Annas Raselas operas sižeta atstāstu, kuru klausās režisors-varonis, lai saprastu, kas ir tas, ko pats iestudē (un ļautu arī filmas skatītājam to saprast). Īstenībā naratīvie risinājumi, kas atvieglo filmas uztveri, ir tāda pati fikcija, jo - tikko tu esi sācis saprast režisora-autora uzdotos spēles noteikumus, kļūst skaidrs, ka apziņā veidojas pavisam citi noteikumi. Melnbaltie kadri ilustrē kaut ko dziļāku, brīžiem šķiet, ka tie ilustrē pašu mākslu. Un jaukums ir tajā, ka tu saproti - tā ir tikai ilustrācija, jo filmas dokumentālā daļa konsekventi rāda, ka māksla nav iespējama, tātad nav parādāma vai atveidojama. Bet ilustrējama tā ir.
Šajā skatītāja apziņas sadaļā režisors-autors vēl piecieš autorus - gan Vāgneru, gan režisoru-varoni, bet sāk ar respektējamu pašnāvniecisku degsmi remdēt savu autorību un ļauj filmai raisīties jau pēc saviem (no radītāja autonomiem) noteikumiem. Filma sāk apskaužamu mākslinieka dumpi, kas sākotnēji varbūt bija paša režisora-autora iecere par šo filmu.
Varoņi mirst, māksla nedzimst
Hundinga istabā aug osis, kurā iesprūdis zobens. Iedevuši Hundingam kokteili, lai viņš ciešāk gulētu, visi, protams, uzdzied. Zīgmunds izvelk zobenu, un viņi abi kopā aizbēg. Protams, kad Hundings to atklāj, viņš saniknojas un dzenas tiem pakaļ. Un sākas milzīga cīņa, kurā tiek iesaistīts ikviens. Misters un misis Votāni sastrīdas. Hundings mirst. Zīgmunds mirst.*
Ka autors filmas gaitā tiks galināts, un ne vienu reizi vien, liecina viens no filmas pirmajiem kadriem - tiek līmēta "Valkīras" afiša, uz kuras attēlots Rihards Vāgners. Līmēšana ļoti konkrēti rādīta kā autora Riharda Vāgnera aizmālēšana. Tātad nogalināšana. Protams, šī slaktēšana atkal ir absolūta fikcija, jo tas nav nedz konkrētā operas iestudējuma, nedz arī konkrētās filmas plakāts.
Šķetinot šo režisora-autora domu tālāk, gribas ticēt, ka arī filmas dokumentālā daļa nav īsta, bet ir mākslīgi uzkonstruēta. Īpaši dažas acīmredzami ne pārāk „dokumentālas" ainas. Rodas arī loģisks jautājums, ko tad režisors - varonis taisa. Jo tas, kā viņš iztēlē ierauga operu - mēmo, melnbalti ekspresionistisko kino -, un tas, ko viņš taisa uz skatuves, ir ne tikai divas ļoti atšķirīgas lietas, bet savā ziņā pat izslēdz viena otru. Jo vairāk filmu skaties, jo vairāk nāk apskaidrība, ka īstenībā inscenētā filmas daļa notiek Latvijas Nacionālajā operā, bet dokumentālā - mēmā un melnbaltā - režisora-varoņa galvā. Ja režisors-varonis savā iztēlē skatītu tik mākslīgus tēlus, kāpēc viņš necenšas tieši tādus pašus realizēt dzīvē - uz operas skatuves? Atbilde izlaužas pati no sevis - tāpēc, ka režisors-varonis to redz kā pilnīgi īstu, dokumentālu sapni, ko nav iespējams mākslīgi reproducēt. Bet šis dokumentālais sapnis viņu vajā (īpaši spoža mēness pielietās naktīs uz vientuļiem lauku ceļiem), radot skaudru izpratni par viņa paša veikuma bezjēdzīgumu. Jo tālāk dokumentālā daļa risinās uz priekšu, jo vairāk komisku pārpratumu savijas ap režisoru-varoni filmas inscenētajā daļā, jo vairāk kļūst skaidrs, ka filmai beigās jāiznīcina jebkura sevis uztveres banāla interpretācija. Filma totāli grib izlauzties no režisora-autora pārraudzības un uzsākt savu personīgo ceļu uz skatītāja apziņu.
Galvenais, kas režisoram-autoram ir izdevies - ne tikai filmas varoņu precīza nomērdēšana, bet arī aukstasinīgs sevis iznīcināšanas akts, kas paceļ mākslas darbu pāri jebkurai paša autora tam iedotajai jēgai. Šī sajūta, izrādās, var nebūt mokoša, bet ir pat pārsteidzoši svaiga un spirdzinoša. Un baisi jēgpilna.
Interesanti pārsteigumi aizvien seko. Būtiski, ka vienā brīdī tu saproti - melnbaltie kadri veido ne tikai pārsteidzoši ekspresīvas reminiscences par "Valkīras" sižetu, bet arī sniedz pavisam nopietnus, oriģināli svaigus un dziļus pazīstamā sižeta risinājumus. Brunhilde pārgriež sev plaukstu ar nazi un apslaka ar savām asinīm Zīgmunda acis, kad atnāk viņam pakaļ, lai vestu viņu pretim nāvei. Risinājums ir vairāk nekā nopietns. Ar asinīm Zīgmundam tiek atklāta nāve, kas viņam ir jau nolemta. Brunhilde, pārgriežot sev plaukstu un izlejot savas asinis, vizionāri ierauga arī savu galu. Lieki piebilst, ka viņa tobrīd vēl ir nemirstīga un savu galīgumu var saskatīt tikai pārlaicīgi. Kur nu vēl kutelīgais jautājums, vai nemirstīgajiem vispār ir asinis... Un ko karavīram, kāda ir Brunhilde, nozīmē plaukstas pārgriešana, kurā ir jātur kaujas ierocis? Kārtējais rituālais harakiri.
Ļoti spēcīgs ir risinājums ar strautu, kurš atskalo Zīgmunda kailo ķermeni, ūdenim šļācoties pār nāvīgo ievainojumu Zīgmunda krūtīs. Ļoti izteiksmīga vide, un nenoliedzami augstvērtīgs operatora Andreja Rudzāta darbs, kurš askētiskām un skarbām kameras kustībām ļāvis Dāvja Sīmaņa ģenētiskajam estētismam iegūt jaunu, bagātu formu. Jāatzīmē aktieru Ingas Misānes, Gata Gāgas, Ģirta Rāviņa, Elīnas Vānes un Janusa Johansona sniegums sev neierastā estētikā. Ekspresīvais mēmā kino spēles veids rada ne tikai viegli komisku iespaidu, bet paģēr labu aktierspēles stilu pārzināšanu. Spēcīgs izdevies Misānes atveidotais Zīglindes ekstrēmais psihofiziskais kultūrvaroņa līgavas tēls, kas kulminē viņas neprātīgajā izteiksmīgo acu skatienā, klints pakājē vērojot sava iecerētā nāvi.
Režisors-autors tēlu spilgtina ar Zīglindes emocionālāko dziedājumu no operas trešā cēliena („O, hehrstes Wunder!"), kad viņa jau zina, ka savās miesās nes jaunu varoni Zīgfrīdu, parādot arhetipisko patiesību par nāves - dzimšanas hrestomātiskajām attiecībām, lieliskā Elizabetes Šīrantes klavieru izpildījumā. Režisora-autora vēlme filmas melnbaltajās daļās izmantot nevis pilnu orķestra skanējumu, bet gan klavierpavadījumu, protams, atsaucas uz mēmā kino vēsturisko kontekstu, taču galvenokārt kārtējo reizi risina mākslas neiespējamības ideju. Jo Vāgnera sarežģīto partitūru spēlēšana uz klavierēm ir nerealizējama utopija un daļēji Vāgnera mūzikas iznīcināšana (varbūt tieši tāpēc tā aizrāva izcilos pianistus Glenu Gūldu un Svjatoslavu Rihteru).
Gluži kā Lāčplēsis ar Melno bruņinieku, cīnās Zīgmunds ar Hundingu stāvas kraujas malā. Sākumā ar zobeniem, tad laužas rokām, bet nāvīgo dūrienu Hundings veic vēsturiski pareizi - ar šķēpu. Iznīcinoši smiedamies, režisors-autors rāda dažādas vēsturiskās patiesības interpretācijas iespējas, vienlaicīgi iznīcinot jebkuru to kanonizāciju. Zobenam filmā atvēlēta gluži tikpat liela loma kā Vāgnera operas sižetā, īpaši krāšņa ir režisora-varoņa cīņa ar operas ieroču meistaru, kurš spiests izgatavot speciālo zobenu, kam jāpārlūst izrādes laikā. Sākas iestudējuma saspīlējums, kas patīkami jauko izrādes veidošanas gaitu draud pārvērst katastrofā. Šeit slēpjas kārtējā filmas fikcija, kas īstenībā ir jēgas atklāšana. Fikcija ir tajā, ka filmā viss liecina - topošā izrāde ir izgāšanās (kas tomēr gluži neatbilst īstenībai). Bet jēga atklājas apstāklī, ka izrāde jau varbūt ir iespējama, bet vai ir iespējama mākslinieka sapņu un fantāzijas pārvēršana īstenībā? Vai ir iespējama māksla?
Varoņi mirst, autori nedzimst, māksla nemirst
Zīgmunds ir miris, un Votāns ir dusmīgs uz Brunhildi, jo nebija tai ļāvis nostāties Zīgmunda pusē. Tomēr viņa to izdarīja. Par sodu Votāns nogulda viņu uz klints un apkārt iededz necaurejamas liesmas.*
Glezna, ar kuru filma sākas un pie kuras režisors-varonis nonāk, atrodoties galējā frustrācijā filmas beigās, kad muzejā to pēta, uzkāpis uz sola, arī slēpj sevī dubultjēgu. Guļ miris Zīgmunds, kura kailajās krūtīs rēgojas iedurta zobena spals (kaut skaidri zināmajā stāstā Zīgmunds tiek nokauts ar šķēpu). Varbūt gleznas autors gribējis sižetiski apvienot divus būtiskus stāsta elementus - nogalēto varoni un Notungu, zobenu, kas simbolizē šī varoņa pārākumu? Vai arī gleznas autors tādā veidā traktē maģiskā zobena nozīmi varoņa dzīvē (tas neizbēgami noved pie viņa nāves)?
Režisors-autors kodē vienus vienīgus noslēpumus un tīklus, kurus šķetināt ir ārkārtīgi interesanti, un galvenais, ka šie jēgas kalambūri veido stāstu par mākslas dziļāku nozīmi. Tie beidzas saturā, kas pārvar intelektuālismu un konceptuālismu. Skatītājs gluži kā apjukušais režisors-varonis šķirsta gleznu reprodukciju albumu, lai meklētu kādu argumentu cīņā ar neiespējamo operas un kino mākslas pārvaramības mehānismu. Režisors-varonis filmas beigās klīst pa skatuvi, neredzamam sarunas biedram teikdams: „Es zinu, ka jūs vēlaties manu nāvi. Tas būtu loģiski." Diriģents Andris Nelsons operas gaitenī saka: „Tiekamies pēc izrādes, ja es tās laikā nenomiršu."
Beigās filma pārtrūkst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, apraudama Valkīras inscenējumu un neparādot, ar ko tas īsti beidzās. Interpretāciju karš ap Zīgmunda nāvi beidzas. Režisors-autors simboliski nogalina režisoru-varoni, pats sev piešķirdams varoņa zīmolu. Bet māksla bezgalīgās variācijās un nozīmēs turpinās, turpinās, turpinās.
* Anna Rasela (1911-2006, operdziedātāja un komediante), Nībelungu gredzena analīze Karnegihollā 1948. gadā.
1 Viesturs Kairišs
2 Dāvis Sīmanis juniors
Valkyrie Limited (Dokumentālā filma, Latvija, 2009, 52')
Režija Dāvis Sīmanis jr.
Kamera Andrejs Rudzāts
Māksliniece Kristīne Plūksna
Grims Sarmīte Balode
Skaņa Ernests Ansons, Normunds Kļaviņš
Montāža Andra Lejniece
Izpildproducente Līga Gaisa
Producents Roberts Vinovskis
Studija "Lokomotīve"
Lomās Viesturs Kairišs, Ilmārs Blumbergs, Andris Nelsons, Inga Misāne, Ģirts Rāviņš, Gatis Gāga, Elīna Vāne, Januss Johansons un citi
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
