Ļauties iztēlei nepavisam nav tizli. Recenzija par filmu 'Tizlenes'  (14)

Marta Elīna Martinsone ir ne tikai šīs filmas režisore, bet arī scenārija autore, un "Tizlenes" apkopo vairākas režisores intereses un darbu iezīmes, kas jau pamanāmas viņas iepriekšējos darbos.

Martinsone ir strādājusi gan teātrī, gan kino, un šo divu mākslas formu sakausējums viņas darbos nav nejaušs. Viņa ir iestudējusi izrādes gan "Dirty Deal Teatro", gan Ģertrūdes ielas teātrī, savukārt viņas Latvijas Kultūras akadēmijā tapušās studiju filmas – gan "Smilšu kovbojs jeb Kantrī radies Smiltenē" (2017), gan "Viesturs Kairišs iznāk no meža" (2018) – studentu darbu vidū izceļas kā patiesi ambiciozi un pārsteidzoši darbi. Īpaši jāizceļ "Viesturs Kairišs iznāk no meža", kurā parādās vairākas tēmas, ko režisore turpina "Tizlenēs", piemēram, koris, kas paskaidro notiekošo, – "Viesturs Kairišs iznāk no meža" stāstu paskaidro stilizēts "grieķu koris", kas katrā ainā sastāv no dažādiem četriem cilvēkiem, kuri mutiski izskaidro kontekstu (jāpiebilst, ka man pašai bija brīnišķīga iespēja arī kļūt par vienu koristi kādā no ainām šajā filmā). Savukārt "Tizlenēs" redzams nēģu koris, kas jau izpelnījies īpašu skatītāju sajūsmu un vairākos filmas brīžos papildina skatītāja filmas pieredzi.

Atbilstoši autorkino tradīcijai Martinsones līdzšinējos darbus raksturo arī darbs ar konkrētiem aktieriem, kas atkārtoti redzami gan viņas izrādēs, gan filmās, piemēram, Ģirts Krūmiņš, Marija Linarte, Madara Botmane, Daiga Kažociņa. Jāpiebilst, ka par īsfilmu "Viesturs Kairišs iznāk no meža" Marta Elīna Martinsone 2018. gadā saņēma "Lielo Kristapu" kategorijā "Labākā studentu īsfilma", savukārt jau gadu vēlāk viņa bija nominēta "Lielajam Kristapam" kā divu pilnmetrāžas scenāriju līdzautore. Viņas vārds bija sastopams kategorijā "Labākais scenārijs" gan par filmu "1906" (kopā ar režisoru Gati Šmitu), gan par filmu "Blakus" (kopā ar režisori Alisi Zariņu), un galu galā "Blakus" tika apbalvots kā gada labākais scenārijs. Tāpat Marta Elīna Martinsone ir zināma kā publiciste, kuras interešu lokā ir dažādas tēmas (gan kino, gan vienlīdzība, gan politika u. c.), apvienības "Sieviešu stendaps" dalībniece, kā arī viena no "cepinātājām" pirmajos sarunu festivāla "Lampa" gados. Īsi sakot, Marta Elīna Martinsone ir režisore ar ārkārtīgi plašu zināšanu un interešu loku. Šīs intereses atspoguļojas viņas darbos, tostarp filmā "Tizlenes", kur stāstu par to, kā iepatikties klases džekiem, pēkšņi papildina negaidītas atsauces uz tā laika politisko vidi, piemēram, gan viegli, bet precīzi ieskicētajā Svetas ģimenes pilsonības statusa kontekstā, gan īstās Andra Šķēles Jaungada runas izmantojumā, gan atsaucē uz bijušo premjerministru Godmani.

"Tizlenes" ir daudzslāņaina, daudzšķautņaina filma, kas izdara teju neiespējamo: precīzi un pamatoti ieskicē vidi, kurā tā notiek, dodot skatītājam pietiekami daudz atsauču uz tā laika realitāti, ko daudzi no mums, kas pieder mileniāļu paaudzei, piedzīvoja, bet vienlaikus šīs atsauces ir gana brīvas un vispārīgas, nekļūstot pārlieku pašmērķīgas un ļaujot skatītājiem grimt atmiņās pēc saviem, nevis filmas noteikumiem. Pasaule, ko filma ataino, ir 90. gadu uzlabota (vai papildināta) versija, kurā redzamas parādības, kuru, iespējams, mums tolaik pašiem pietrūka, piemēram, drosmīgā un pašpārliecinātā popzvaigzne Mendija Leina, kuras galvenais vēstījums, kas tiek atkārtots visas filmas garumā, ir par ķēžu salaušanu, nevis pielāgošanos citu ekspektācijām par sevi. Iespējams, dažiem, kas 90. gadu beigas piedzīvoja citādi, jāatgādina, ka šajā periodā pār pusaugu meitenēm gāzās jauns, atšķirīgs ekspektāciju un skaistuma izpratnes vilnis. Šo vilni radīja vairāki apstākļi, piemēram, PSRS sabrukuma atrautie vārti uz Rietumu pasauli, kas savukārt tajā laikā piedzīvoja popmūzikas pasaules transformāciju, ko iezīmēja tādas zvaigznes kā Britnija Spīrsa, kā arī dažādas gan meiteņu, gan zēnu popgrupas. Nevar noliegt arī ekonomiskos apstākļus, kas Latvijā iezīmēja skarbu plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, – kaut arī "Tizlenēs" tā perioda nabadzīgo cilvēku pieredze nav īpaši uzsvērta, vairākkārtīgās atsauces uz humpalām, skolotāja Drukšņa profesionālais liktenis un nicīgi rezignētais komentārs "oligarhu atvases" īpaši riebīgu, nesodāmu skolnieču virzienā, kā arī Sarmītes mammas komentāri par drēbju cenām ir precīzas laikmeta zīmes, kas paplašina filmas tiešo vēstījumu ar atsaucēm uz jau pieminēto tā laika politisko klimatu, kas, nenoliedzami, ietekmē arī galveno varoņu dzīvi.

Starp filmas daudzajām šķautnēm var atrast arī vienlīdzības tēmu, ko pamatā piemin pati Sarmīte, vairākas reizes ieskicējot dažādās prasības pret meitenēm un zēniem, jo skolas soli vismaz šajā pasaulē ir daudz piedodošāki pret zēnu izdarītām muļķībām, par ko meitenes savukārt tiek sūtītas pie direktora. Varbūt citās skolās skolēni, it īpaši skolnieces, iebilda pret šādu attieksmi, bet mana personīgā pieredze liecina, ka vismaz tolaik mēs pasīvi samierinājāmies, ka, jā, tā ir, no meitenēm prasa daudz vairāk nekā no zēniem un tur neko nevar darīt. Tāpēc vēl jo patīkamāk redzēt šādu realitāti "Tizlenēs", kas nodarbojas ar šādu, atļaušos teikt, netaisnību labošanu, vēršot uzmanību uz netaisnīgām, nevienlīdzīgām praksēm, kas dzīvē nekad nenotika.

Kā vēl vienu īpašu filmas šķautni gribu izcelt jau citās publikācijās pieminēto režisores iztēles vērienu, papildinot vēsturisko, atpazīstamo realitāti ar krietni plašāku, iztēlotu pasauli. Spilgtākais piemērs ir Marijas Linartes atveidotā popzvaigzne Mendija Leina, kuras izcelsme nav zināma un kuras tēls ir radīts tieši šai filmai. Turklāt viņa ir redzama ne tikai uz plakātiem un žurnālu vākiem, lai parādītu, ka viņa ir tiešām labi zināma, bet viņas tēlam ir radīta dziesma "Break Your Chains", ko papildina arī mūzikas videoklips, kurā redzam Mendiju Leinu patiešām saraujam viņu ierobežojošās ķēdes, ko uzliek kontrolējošs un pakļaujošs draugs. Dziesmas autore ir mūziķe Sniedze Prauliņa, savukārt dziesmas tekstu radīja pati režisore, sakausējot kopā galvenās 90. gadu nogales popmūzikas tēmas. Iespējams, citi režisori nebūtu uzstājuši uz tik pamatīgas popzvaigznes tēla izstrādi, kas, nenoliedzami, ir mākslinieciski riskanta izvēle, jo skatītājiem ir jānotic, ka Mendija Leina ir pasaulslavena un iedvesmas avots tā vecuma meitenēm. Taču jāpriecājas, ka Marta Elīna Martinsone nav citi režisori un ka viņas ambīcijas un pietāte pret darbu izpaužas arī šādu pamatīgu detaļu izstrādē, kas patiešām būtiski paplašina filmas telpu.

Tāpat arī vēlos izcelt to, ka tad, kad filmā 9.b klase iet uz teātri, viņi patiešām iet uz teātri, lai skatītos visnotaļ savādu, bet iespaidīgu izrādi par Seno Romu, un arī šajā gadījumā skatītājiem aiz ekrāniem tiek piedāvāta visa bilde, nevis tikai īss atstāsts, kas noticis teātrī, proti, arī filmas skatītāji var iepazīties ar izrādi, kas tiek uzvesta pa īstam, nevis tikai ieskicēta sarunās. Jau atkal – iespējams, citi režisori būtu to vienkārši atstāstījuši, iespējams, šī Sarmītes teātrī piedzīvotā katarse būtu atainota citādi, bet, par laimi, tas nav šis gadījums. Par laimi, jo kino ir viegli zaudēt ticamību, ja tikai atstāsti, nevis parādi, kāpēc kaut kas ir katarsi radoša pieredze. "Parādi, nevis pastāsti" (show, don't tell) ir tāda vispārpieņemta stāstniecības prakse, un "Tizlenes" pamatīgi iegūst no tā, ka filmas veidotāji tiešām arī parāda, ne tikai pastāsta.

Viena no filmas pamattēmām ir iztēle, kas ļauj ne tikai pārdzīvot sarežģītos pusaugu gadus, piedāvājot iespēju patverties no ikdienas pazemojumiem skolas solā, bet arī dod iedvesmu tālākajā dzīvē, palīdzot savu mērķu un sapņu īstenošanā. "Tizlenēs" iztēles tēma tiek attīstīta vairākos veidos, piemēram, Sarmīte mēdz patverties iztēlē, rodot tur iespēju pārvarēt ikdienas izaicinājumus.

Filmu papildina vairākas spēcīgas ainas, kas notiek tikai Sarmītes iztēlē, tostarp mūzikla aina "Vissliktākā" (mūzikas un vārdu autors – Edgars Šubrovskis) un aina, kurā Sarmīte iztēlojas tikšanos ar faniem uz teātra kāpnēm. Šīs abas ainas ir ārkārtīgi pārspīlētas, kas vēl jo vairāk palīdz nošķirt filmas realitāti no Sarmītes iztēles, savukārt skatītājiem tas dod iespēju iztēloties un atcerēties visas tās reizes, kad esam patvērušies uzburtās iztēles ainās, kas palīdz mazināt ikdienas nogurdinošo tizlumu. Iztēles loma kopumā gan nav tikai nodrošināt iespēju aizbēgt no realitātes, kas pašam konkrētā brīdī liekas nepatīkama, bet tas ir arī nebeidzams iedvesmas avots, kas ļauj uzlabot savas dzīves kvalitāti – jo galu galā ir ļoti grūti īstenot to, ko nevari iztēloties vai nevari iedomāties, tāpēc spējai dot iztēlei lielu vaļu ir nozīmīga loma. Iztēles loma "Tizlenēs" ir manāma arī Sarmītes nākotnes sapņos un plānos, proti, lugā, ko viņa raksta, un viņas interesē par teātri. Un, protams, iztēles spējas nozīmi atklāj arī filmas uzbūve, ko pilnībā šobrīd neatklāšu, jo filmas uzbūvei ir liela nozīme filmas emocionālajā atrisinājumā, bet jau minētās iztēles ainas, iespaidīgie filmas pasauli papildinošie tēli, performances un vēl citi, manis neapskatīti, elementi filmu "Tizlenes" padara par vienu no iztēles bagātākajām un pārsteidzošākajām filmām pēdējo gadu latviešu kino vēsturē, ko ir vērts noskatīties ne vienu reizi vien.

Šķiet banāli aicināt iet uz kino un skatīties filmu uz lielā ekrāna, bet tas ir tieši tas, ko es no sirds gribu darīt, jo, pirmkārt, "Tizlenes" ir ārkārtīgi interesanta filma, kurai ir potenciāls uzrunāt gan mileniāļus, gan viņu vecākus, kas ar viņiem kopā pārdzīvoja 90. gadus, gan arī šodienas pusaudžus.

Otrkārt, mēs joprojām dzīvojam neparastos laikos, un šobrīd reāls atbalsts kinoteātra apmeklēšanas veidā var ļoti nākt par labu gan kino veidotājiem, gan kinoteātru īpašniekiem. Un, treškārt, māksla un kultūra izdzīvos, kamēr par to runās, to analizēs un par to diskutēs, un "Tizlenes" ir tik daudzslāņaina un daudzšķautņaina filma, ka tēmu, par ko pēc filmas diskutēt, noteikti netrūks, piemēram, var skaitīt, cik daudz kino – gan latviešu, gan pasaules – atsauču katrs ir saskatījis, ieskaitot dažādus latviešu kino cilvēkus negaidītās lomās. Bet, lai diskutētu, vispirms jānoskatās pati filma, un lielais kinoteātra ekrāns tam noteikti ir ļoti piemērota vieta.