Vēl 1914.gada sākumā Grosvalds ir Parīzē un turpina apgūt glezniecību, vērojot un vērtējot mākslas dzīves aktualitātes. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ceļš uz Parīzi kļūst neiespējams, ir jāpaliek dzimtenē. Pirmajos kara mēnešos dzīve Rīgā rit vairāk vai mazāk ierastajā kārtībā: fronte ir tālu, valda cerības uz drīzu uzvaru. Jau rudenī jaunais mākslinieks cenšas iekļauties vietējā sabiedriskajā un mākslas dzīvē, viņa darbi eksponēti ceturtajā latviešu mākslas izstādē.
Vēlēšanās redzēt ap sevi domubiedrus piepildās, iepazīstoties ar Rīgas mākslas skolas audzēkņiem Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni, Kārli Johansonu, Aleksandru Drēviņu. Jaunie paziņas Grosvaldam ir interesanti gan kā cilvēki, gan kā mākslinieki, turklāt viņam nākas atzīt, ka amata prasmē rīdzinieki viņu ir krietni apsteiguši. Drīz tiek pieņemts lēmums par kopīgu gleznošanu, kas uzsākta 1915.gada janvārī.
Biedru pulciņš paplašinās, un rodas iecere dibināt apvienību "Zaļā puķe", kas radošai darbībai apvienotu māksliniekus, literātus, mūziķus ar mērķi kopīgi darboties un propagandēt jauno mākslu. Oficiāli šī apvienība tomēr netiek nodibināta. Grosvalda "franciskais" gleznošanas veids rīdziniekiem sākotnēji šķitis vieglprātīgs, tomēr laika gaitā viņi to ne tikai atzina, bet arī lielā mērā izmantoja. Piemēram, viņi visi vairāk vai mazāk strādāja ar "Grosvalda smagi pelēki mēļo kolorītu". Savukārt Grosvalds, neatsakoties no savas pārliecības par laikmetīgās mākslas uzdevumiem, jauno draugu lokā varēja pilnveidot meistarību, piemēram, gleznošanā no dabas.
Kopā strādājot, draugi bija arī modeļi cits citam. Triju mākslinieku portrets ir kā piemiņas zīme jauno mākslinieku draudzībai un savstarpējai sapratnei. Modeļi tverti reāli un raksturoti precīzi – skeptiskais Tone, romantiskais Ubāns, domīgais Drēviņš. Stāstījumu paplašina izvēlētie aksesuāri (vijole Tonem, cepure Ubānam, tabakmaks un pīpe Drēviņam). Gleznā nav sižeta, trīs jaunekļi vienkārši stāv ap galdiņu, kas varētu simbolizēt viņu kopību.
Akcentēta katra mākslinieka koncentrētā ieklausīšanās sevī un atšķirīgā atvērtība apkārtējai pasaulei. Sejas tvertas samērā detalizēti, kamēr figūru apveidi, kostīmi ir nosacītāki. Nosacīta ir arī dominējošā tumšo toņu gamma, kādu kara gados vairāk vai mazāk individualizēti no Grosvalda pārņēmuši un izmantojuši daudzi jaunie latviešu mākslinieki.
Jāzeps Grosvalds šo gleznu vērtējis kā panākumu, norādot, ka jauno gleznotāju grupa ".. ir pirmais izdevušais mēģinājums lielā formātā, ar līdzībām utt. pēc visiem agrākiem mēģinājumiem un nepabeigtām kompozīcijām. Bez tam šī pēdējā glezna ir pierādījums, ka šogad esmu daudz godīgi strādājis".
Grosvalda biogrāfs prof. Eduards Kļaviņš rakstījis: "Šis darbs uzskatāms ne tikai par glezniecisku pieminekli "Zaļajai puķei", bet arī par savveida rezumējumu īsajam posmam Pirmā pasaules kara sākumā, kad Grosvalds mēģināja sevi realizēt tieši portreta laukā, tiecoties sakausēt dabas studiju pieredzi ar iecerēto formāli un koloristiski lakonisko sintēzi, ko balstīja gan Parīzes modernistu (Derēna, kubistu) paraugi, gan neskaidri priekšstati par "ķīnisko vienkāršību".
Darbs pašlaik ir apskatāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Visus iepriekš aprakstītos muzeja dārgumus var apskatīt portāla "Delfi" īpaši izveidotajā tematiskajā arhīva sadaļā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
