Katra mākslinieks ir individualitāte, un ir saprotams, ka vienotam darbam tās spēj pulcēt tikai un vienīgi spēcīga, interesanta un ne mazāk talantīga personība. Ja 1914.gadā "Zaļās puķes" kopa pulcējās ap Jāzepu Grosvaldu, tad 1919.gadā, kad veidojās Rīgas mākslinieku grupa (pirms tam - "Ekspresionistu grupa"), par centrālo figūru izvirzījās Jēkabs Kazaks.
Patstāvīgam radošam darbam viņam bija atvēlēti tikai pieci gadi. Kopš 1917.gada, kad Jēkabs Kazaks Maskavā iepazinās ar moderno franču glezniecību, viņa daiļradē par noteicošo kļuva jēdziens "sintezējošā vienkāršība". Tas nozīmēja – vienkāršot formu, atbrīvoties no nejaušā un liekā, strādāt tikai ar raksturīgo. Lai kāpinātu izteiksmību un pārliecinošāk atklātu ideju, dabas formas tiek pārveidotas, gaismēnu attiecības – saasinātas. Šie principi izmantoti gan traģiskajās kompozīcijās par bēgļu tēmām, gan pašportretos, kas veido nozīmīgu Kazaka mākslinieciskā mantojuma daļu.
"Pašportretu ar sarkano kaklautu" daudzi vērtētāji uzskata par Kazaka izcilāko darbu šajā žanrā, par radošas personības simbolu, kur vienlaikus atklājas cilvēka gara spēks un fiziskais trauslums. Bālā, skarbā seja ar asajām gaismas un ēnu robežām veido kompozīcijas centru, spilgti izceļoties pret tumšo fonu. Kalsnajā sejā grūti definējama izteiksme – neizpratne, kluss jautājums, vai varbūt izmisīga apņēmība? Māksliniekam aiz muguras uz molberta – tukšs audekls. Pirksti šķiet izmisīgi satvēruši paleti. Vai radošās krīzes brīdis? Vai otu apturējusi neziņa par latviešu tautas, par savu un savu tuvinieku likteni kara nežēlīgajās un neprognozējamās norisēs?
Pašportretā Kazakam ir 23 gadi, bet divdesmit sesto dzimšanas dienu viņš tā arī nesagaidīs…
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
