Izstādē "Barotnes" aplūkojamas divas savstarpēji nesaistītas, bet viena otru papildinošas darbu sērijas. Fotogrāfiju kopa "Mirkļi" tapusi laika posmā no 2013. līdz 2017. gadam, un šī ir pirmā reize, kad tā tikusi eksponēta vienkopus. Katrā no 15 fotogrāfijām ir fiksēts viens mirklis no 15 performancēm, kurās māksliniece atraktīvi izaicinājusi rotaļlietu ražošanas nozari, pārveidojot tās spilgtos varoņus. Otrā sērija tapusi 2018. gadā un tajā turpināta digitālo attēlu pārmērīga patēriņa tēma. Tā nosaukta kā kalambūrs: "Iedomāta pozēšana kā iedomātas pozēšanas kā objekta pozēšanas objekts" jeb "Iedomāta pozēšana kā objekts, kas rada iedomātu pozēšanu, pozējot kā objektam" (2018), norādot uz apjukumu, kas rodas, ja pieredzam citus cilvēkus tikai ar interneta starpniecību, un vienlaikus arī uz veidu, kā darbi tapuši. Karra uzaicinājusi sešus kolēģus savā studijā viņai pozēt objekta "mezgls" statusā un, lai radītu ciešāku saikni, ar rokām sašuvusi iegūtos attēlus. Rezultātā tapušas sešas pie sienas karināmas skulptūras.
Mūsu laika negausīgais attēlu patēriņš mākslinieci ir rosinājis vairākkārt no dažādiem skatpunktiem un dažādos vizuālos medijos pievērsties refleksijai par šo fenomenu. Vēl tikai dažas dienas, līdz 30. decembrim, izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" Intro zālē skatāma Anjas Karras personālizstāde "Barotnes", ar ko tiek noslēgta Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 programma. Intervijā ar "Delfi" māksliniece atklāj detaļas par izstādē redzamajiem darbiem un to tapšanas aizkulises.
Esat teikusi, ka jūsu darbi ietver sapņainu vai murgainu loģiku, kur nav robežu starp dzimumiem, cilvēkiem un dzīvniekiem, bērniem un pieaugušajiem. Vai varat, lūdzu, izskaidrot savu darbu loģisko pusi?
Ar sacīto es vēlējos paskaidrot, ka manos darbos loģika ir pielīdzināma tai, kādu varam piedzīvot sapņos vai murgos.
Viena no apspēlētajām tēmām jūsu darbos ir nebeidzamās attēlu straumes, kas ir kļuvušas par mūsu ikdienas sastāvdaļu. Vai jums nešķiet, ka pasaulē jau ir par daudz attēlu?
Dažkārt man tiešām šķiet, ka to ir par daudz, jā, bet uzskatu, ka ir liela atšķirība starp drukātu un eksponētu fotogrāfiju izstādē un fotogrāfijām, kas skatāmas internetā.
Kā jums šķiet, kur ir robeža starp mākslas fotogrāfiju un ikdienišķu attēlu?
Es nevaru apgalvot un definēt, kas ir vai nav māksla. Dažkārt arī ikdienišķas bildes var kļūt par mākslu. Iespējams, ka fotogrāfija kļūst par mākslu brīdī, kad to kāds nosauc par mākslu. Manā gadījumā katra fotogrāfija tiek rūpīgi un ilgi plānota.
Jūs savos mākslas darbos izmantojat spilgtas, intensīvas, gandrīz psihedēliskas krāsas. Vai tām ir kāda simboliska nozīme jūsu darbos?
Savos darbos bieži izmantoju gan gatavas rotaļlietas, gan veidoju objektus, kas tapuši no tām iedvesmojoties, tādēļ krāsu izvēli ir noteicis to piedāvājums. Mani darbi apvieno bērnu krāsaino fantāziju un pieaugušo pasaules uztveri.
Jūsu darbi ir ļoti vizuāli spilgti un pamanāmi, automātiski piesaistot uzmanību. Vai jums ir svarīgi, lai skatītājs zina arī darbu koncepciju?
Es neuzskatu, ka mani darbi ietilpst konceptuālās mākslas kategorijā. Darbu koncepcija un stāsts domāts tiem, kuri vēlas par darbiem uzzināt kaut ko vairāk, bet man ir svarīgi, lai darbi ir atvērti dažādām interpretācijām. Tiem ir vairākas nozīmes un iespējami skatpunkti. Liela nozīme ir darbu nosaukumiem, tie bieži vien nodod konkrētu vēstījumu par darba ideju.
Fotogrāfiju sērijā "Mirkļi" ir iemūžinātas performances, kurās esat izaicinājusi rotaļlietu industriju, pārveidojot to tēlus. Vai darbos esat izmantojusi un atspoguļojusi arī rotaļlietas no jūsu bērnības? Kāda bija jūsu mīļākā rotaļlieta bērnībā?
Jā, darbu sērija "Mirkļi" ir performanču dokumentācija. Katrai performancei ir viens attēls.
Man bērnībā nebija viena konkrēta mīļākā rotaļlieta, zinu, ka bija daudz mīksto rotaļlietu, bet savos darbos atsaucos un apspēlēju vairākus pasaku tēlus, kas bija populāri manā bērnībā, piemēram, "My Little Pony", "Miss Piggy", Pepiju Garzeķi, Donaldu un Deiziju Dakus, norvēģu pasakas tēlu "Blekkulf".
Jūsuprāt, rotaļlietu industrija ir mainījusies?
Lai arī daudz tiek runāts par šo tēmu un ir arī iniciatīvas, kas vērstas pret to, novēroju, ka veikalos šobrīd vēl izteiktāk tiek dalītas meiteņu un puišu rotaļlietu zonas, kas, manuprāt, ir diezgan skumji.
Vai jūs katram performances tēlam un dalībniekam veidojat savu stāstu, lai viņi var iejusties lomā? Piemēram, tiek veidots scenārijs, kur minēta viņu pagātne, raksturs un personības šķautnes.
Nē, galvenā uzmanība vērsta uz konkrētu darbību vai darbībām, kuras veicu es vai personas, kuras piedalās performancē. Piemēram, performancē "Mans mazais ponijs" viens no dalībniekiem piedzemdēja "My Little Pony" rotaļlietu. Citā performancē es pārvietojos četrāpus, bet lielu lomu spēlē arī improvizācija.
Vai viena fotogrāfija spēj atspoguļot un sniegt performances sajūtu? Vai tā tomēr jāuztver kā atsevišķs mākslas darbs?
Es neesmu pārliecināta, ka fotogrāfija spēj sniegt performances sajūtu, jo tas ir tikai viens nofiksēts brīdis, tāpēc arī sērijas nosaukums ir "Mirkļi", bet, jā, es šīs fotogrāfijas uztveru kā atsevišķu darbu.
Jūs esat teikusi: "Savā ziņā mēs visas esam kā meitenes, kas redzamas plakātos un tiešsaitē reklamē savu dzīvi". Turpinot šo domu, izstādē "Barotnes" izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" Intro zālē skatāma vairāku objektu sērija ar nosaukumu "Iedomāta pozēšana kā iedomātas pozēšanas kā objekta pozēšanas objekts" jeb "Iedomāta pozēšana kā objekts, kas rada iedomātu pozēšanu, pozējot kā objektam". Turklāt skulptūras ir iekārtas gaļas āķos, kas savukārt raisa asociācijas ar patēriņa precēm, ar produktiem, no kuriem citi barojas. Kas, jūsuprāt, rada šo neremdināmo un nenogurstošo vēlmi pēc savas dzīves izrādīšanas?
Manuprāt, mūsdienu sabiedrība ir ļoti fokusēta uz vizuālu komunikāciju un tā viegli rada atkarību.
Kur tiek iegūti priekšmeti un fotogrāfijas, kas tiek izmantotas jūsu skulpturālajos objektos?
Fotogrāfijas uzņēmu savā darbnīcā. Sešās pie sienas piekārtajās skulptūrās, kas skatāmas izstādē "Barotnes", ir redzamas sešu manu kolēģu fotogrāfijas. Katra skulptūra sastāv no trīs fotogrāfijām, kur kolēģi fotogrāfēti no dažādiem rakursiem. Tās ir drukātas uz polivinilhlorīda materiāla audekliem, kurus ar roku sašuvu pēc tam kopā. Katra skulptūra papildināta ar priekšmetiem, kas asociatīvi saistīti ar katru no darbā redzamajiem cilvēkiem.
Vai jūs darbiem veidojat skices vai tie top impulsīvi procesa laikā?
Tas izriet no katra darba specifikas. Piemēram, man ir lielizmēra piepūstu skulptūru sērija, kur objekti aplieti ar ģipsi un epoksīda sveķiem, tās ir balstītas uz 3D modelīšiem. Darbs "My Little Pony" bija ponija reālā izmērā. Izstādes "Barotnes" fotogrāfiju sērijai un skulptūrām netika veidotas skices, bet tās tika rūpīgi veidotas un izvēlēti pareizie toņi. Savukārt skulptūru papildinošie elementi darba procesa laikā tika mainīti, atrasti jauni vai papildināti. Piemēram, vienā darbā redzams portrets ar mākslinieku, kurš savos darbos izmanto neona gaismas. Man bija no neona stieples veidots priekšmets, kas izskatījās pēc stilizēta saldējuma, pēc tam atradu vēl dažādus saldējuma formas atveidojumus un tā parafrāzes.
Jūs darbos apvienojat dažādus medijus un tehnikas – fotogrāfijas, performances, instalācijas... Vai tas ir attīstījies un apaudzis laika gaitā? Kas bija pirmais mākslas virziens, ar kuru sākāt?
18 gadu vecumā, pirms sāku studēt mākslas skolā, es nodarbojos ar melnbalto fotogrāfiju, bet nezinu, vai tas ir pieminēšanas vērts, jo tās fotogrāfijas nekur nav bijušas eksponētas. Jau pirmajā mācību gadā es izmēģināju un miksēju daudz un dažādus mākslas medijus, pamanīju, ka man darbošanās ar dažādiem mākslas medijiem sniedza brīvības sajūtu.
Ar kādu sajūtu, jautājumiem vai atbildēm jūs gribētu, lai skatītājs aiziet no jūsu izstādes?
To es nespēju un arī nevēlos ietekmēt, bet gribētu, lai viņi no izstādes neaizietu uzreiz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
