Vērtējums:
„Preliminaires” ir vektoru krustpunkts, kurā satiekas visas dižā Džeimsa Ņūela Osterberga, saukta par Igiju Popu, vērtīgās īpašības. Nosaukšu dažas no tām:
Pirmkārt: no skaudības brīva spēja ietekmēties no citām kultūras personībām. Atcerēsimies, ka Igija sadarbība ar Kusturicu / Bregoviču pasaulei deva „In The Deathcar”, pie Džarmuša Igijs spēlēja pašironisko sarunu ar Tomu Veitsu „Kafijā un cigaretēs” un bandītu sieviešu drēbēs „Mironī”. Manā rīcībā nav ziņu, vai Igijs ir personiski pazīstams ar Velbeku, bet pats fakts vien, ka „Varbūt ir sala” inspirējusi Igiju veselam albumam, ir garšīga oga kultūrkontekstus cienošam baudītājam.
Otrkārt: ārkārtīgi disciplinētā attieksme pret to, kā jāveido savs „portfolio”, ko atstāt mūzikas vēsturē. Atšķirībā no slavenā biedra Deivida Bovija, Igiju reti kad sauc par mākslas hameleonu, taču intīmākā ziņā tieši Igijs ir lielāks tūkštošveidis par Boviju. Uzdrošinos domāt, ka Igija daiļrades pazinēji ar muguras smadzenēm juta, ka pēc „Beat Them Up”, „Scull Ring” un „The Weirdness” sekos kaut kas tik apbrīnojami trausls un liegs kā „Preliminaires”. Jo Igijs jau nav kaut kāds pamuļķītis, kas sešdesmit gados atļausies uz ilgu laiku iestingt „kārtējā-tur” puberitātē un braukāt pa pasauli, imitējot dzimumaktus ar skatuves skaļruņiem. Viņš ir atpakaļ pie „Avenue B” noskaņām, tikai ar vēl izsmalcinātāku mūziku!
Albums sākas un noslēdzas ar Žozē Kosmā „Mirušajām lapām”. Un šis nav tas, gadījums, kad kāds vidēji stulbs jeņķis ir izlasījis mūžā vienu franču autora romānu un tāpēc nolēmis, ka jāiedzied viena no visu laiku slavenākajām franču estrādes dziesmām. Skudriņas pa muguru skrien no apziņas, ka pēc Īva Montāna, Edītes Piafas un visas pārējās plejādes pie „Les Feuilles Mortes” ķēries cilvēks – rokenrola dzīvnieks un dumpja ikona.
Igijam patīk dziedāt lēni un melodeklamēt. To visi zina jau kopš 1969.gada „The Stooges” debijas albūma, kurā – visticamāk kā nodeva producentam Džonam Keilam – tika iekļauta 10 minūtes garā mantriskā „We Will Fall”, kuru viens no Latvijas Igija daiļrades ekspertiem Kristaps Zālītis reiz nosauca par „dziesmu, kas sabojā to albumu”.
Tādu „Avenue B” albuma liego, lēno gabalu kā „Luxury” un „Motocycle” tradīciju šāgada albumā turpina Velbeka romāna sižetā inspirētie „I Want To Go To The Beach” un „Spanish Coast”, kā arī mūzikas pasaulē kārtējo versiju par Žobima „How Insensitive”. Savukārt „A Machine For Loving” ir aizkustinoša melodeklamācija, runājot precīzu Velbeka fragmentu angļu tulkojumā. Par kārtējās suņa reinkarnācijas nāvi un jaunas rašanos (romāna sižetu neatstāstīšu – tie, kas lasījuši, sapratīs...)
Un tomēr žanriski monolīts albums – tas būtu par prastu Igijam. Tāpēc mūzikas baudītājs „Preliminaires” atradīs tādu tipiski igijisku dziesmu kā „Nice To Be Dead” un svingu „King Of The Dogs”. Savukārt tiem, kam patīk iedziļināties tajā, kā kāds mākslinieks tver mūžīgos jautājumus dažādos savas daiļrades posmos, aizkustinoša varētu likties kompozīcija „Party Time”, ja tās fatālistisko noskaņu mēģina salīdzināt, piemēram, ar „Nightclubbing” vai „Lust For Life” pausto.
DELFI iesaka
Iggy Pop ‘Les Feuilles Mortes’
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/Iggy_pop-les_feuilles_mortes.mp3';include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc";?>
Iggy Pop ‘Party Time’
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/Iggy_pop-party_time.mp3';include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc";?>
Iggy Pop ‘Spanish Coast’
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/IggyPop-SpanishCoast.mp3';include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc";?>
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
