Jānis Daugavietis: Mans pirmais 'Prāta Vētras' koncerts jeb stāsts par vidējo latvieti  (18)

... bet no sākuma īsi par manām attiecībām ar PV. Atceros viņus no 90. sākuma, kad grupa debitēja LTV tīņu raidījumos. Arī tad viņi labi izskatījās, bija jauni, smaidoši un pozitīvi. Tomēr dziesmas mani neuzrunāja, ne muzikāli, ne jo īpaši vārdu ziņā. Kaut kad 90. vidū mana pagrīdes 'garāžroka' grupa piedalījās koncertā, kurā bija aicināta spēlēt arī PV, acīmredzot koncerta rīkotāji ar to cerēja piesaistīt lielāku publiku. Neliekas, ka viņiem tas izdevās, laikam PV toreiz ne tuvu nebija tas, par ko tā kļuva jau dažus gadus vēlāk. Nākamais, ko vakar atcerējos, bija toreiz jaunais PV disks ar dziesmām par kaķēnu un spogulīti, ko mani studiju biedri (kas pārsvarā bija meitenes) konstanti spēlēja mājas ballītēs šīs desmitgades pašā sākumā.

Pirmā lieta, ko vēlējos Arēnā izdarīt, bija satikt kādu draugu vai paziņu, lai parunātu ar viņu par koncertu un PV, par viņa interpretāciju, motivāciju un emocijām. Kā par brīnumu no tāluma redzēju tikai darba kolēģi, ja neskaita virtuāli zināmas personības, tādas kā Mārtiņu Rītiņu vai vienu roka žurnālistu. Kad eju pa Rīgu, parasti gadās sastapt vairāk paziņu...

Tas arī bija mans pirmais pieņēmums par publiku – tā ir kaut kāda cita sabiedrības daļa. "Kāda?" es uzreiz sev jautāju.

Koncertos es parasti esmu pieradis redzēt frīkus un tīneidžerus. Vakar es praktiski tādus neredzēju, ja neskaita sievietes pēc 30, kas saposušās 'jauniešu stilā'. Pēc brīža sapratu, ka tur ir daudz tīneidžeru, bet šie pamatskolēni un vidusskolēni ir tādi paši, kā viņu vecāki vai vecākie brāļi-un-māsas-studenti, kas bija ar viņiem. Tāpat ģērbti un tikpat pieklājīgi.

Tas kārtējo reizi bija uzskatāms piemērs 60-70. gados dzimušai muzikālo subkultūru koncepcijas kritikai, kas norāda uz to, ka popmūzika sen vairs nav tikai jauniešu lieta, un, ka protests vai sociāla kritika tajā ir ekstrareta parādība. PV institūts un arī šis koncerts to lieliski apliecina: tā ir dominējošās Latvijas sabiedrības daļas mūzika un kultūra. Tā pārstāv slāņus sākot ar vidusšķiru un uz augšu, kas ir samērā labi izglītota, ar apmierinošiem ienākumiem vai pat pārtikusi. Un tā joprojām ir izteikti latviska, lai arī pateicoties galvenokārt dažām dziesmām krievu valodā un zināmai atpazīstamībai Krievijas masu medijos, PV izdevies kļūt atpazītai arī Latvijas krievvalodīgajā daļā.

Tāpēc es apgalvoju, ka šis varētu būt stāsts par 'vidējo latvieti', izmantojot Ilmāra Šlāpina mitoloģiju. Kāds viņš bija PV koncertā? Pirmkārt, tā drīzāk bija viņa, to var pateikt pēc publikas balss, kas bija vēl daudz sievišķīgāka (meitenīgāka?) nekā Dziesmu Svētku kopkorim. Un nedomāju, ka PV puišu zēniski-vīriškais pievilcējfaktors ir vienīgais iemesls. Sievietes Latvijā visu dara vairāk un intensīvāk, gan organizē, gan iesaistās. Otrkārt, vidējā latviete (-is) ir mērena visos veidos: apģērbā un izskatā (nu varbūt dažas sievietes bija pārspīlējušas ar mākslīgo vai dabīgo apdegumu), alkohola patēriņā, fanošanā (ja kāda iespiedzās laiku pa laikam, tad krišanu histērijā vai ģībšanu nevarēja redzēt).

Beidzamais lielas jautājums, kas mani nodarbināja, bija tās vērtības un attieksmes, ko pauž PV un ko acīmredzami atbalsta vidējais latvietis. PV ir viens no lielajiem Latvijas (latvieša) institūtiem jeb vispāratzītiem simboliem un vērtībām, kas ir iesakņojušās un laiku pa laikam materializējas tādos taustāmos pasākumos kā lielkoncertā (otrajā izpārdotajā) vakar. To apliecina, piemēram, arī socioloģiskas aptaujas, kurās PV pēdējos desmit gadus ir pārliecinoši populārākā Latvijas grupa un (pop)kultūras zīmols, ar kuru var sacensties tikai Raimonds Pauls.

Tiesa, "draugiem.lv" mūzikas sadaļā joprojām visvairāk klausītie izpildītāji ir "Tranzīts" un "Apvedceļš", tomēr neesmu dzirdējis, ka viņi vai citi daudzklausītie mākslinieki, tādi kā Ēriks Gruzniņš, "Kantoris 04", "Klaidonis" vai Inese spēj savākt stadionus. Atšķirībā no šiem un citiem populārākajiem Latvijas izpildītājiem PV ir izdevies 'paņemt' visplašāko auditoriju - tie nav tikai pilsētnieki vai laucinieki, tikai latvieši vai krievi, tikai meitenes vai zēni, tikai bērni vai pieaugušie.

Tas ir noticis tāpēc, ka PV tēls labi sader ar vidējo latvieti. PV puiši joprojām labi izskatās, tas ir vajadzīgs meitenēm un sievietēm, un zēniem vai vīriem, jo viņi kā parasti pievienojās vai seko; viņi nedzied neko tādu, kā dēļ šī mūzika būtu kaitīga bērniem, tāpēc tā noteikti ir laba dāvana gan Ziemassvētkos, gan dzimšanas dienās (disks vai biļete uz lielkoncertu); PV ir derīga arī valsts politiskajai un ekonomiskajai elitei, viņi slavina Latviju arī ārpus tās robežām, viņiem nav nekādu kontraversālu viedokļu un viņi vienmēr ir pozitīvi un apmierināti, lai arī kas notiktu. Valdošajai šķirai un kapitālismam tieši tas ir vajadzīgs – esošā status quo saglabāšana un iedzīvotāju uzmanības novēršana no sociālām problēmām un to risināšanas, kā pirms vairākiem gadu desmitiem rakstīja vācu filozofs un sociologs Adorno, analizējot Rietumu popkultūru, kultūras industriju un mūsdienu mākslu vispār.