Kas ir pats galvenais secinājums? Tas, kā izskatās un kādu dzīvi dzīvo Pīters, apgāž visus mūsu iemīļotos mītus par to, ka, atdaloties no Savienības, Baltijas valstis tālu aiz sevis atstājušas neizglītoto, slinko, atpalikušo un mazattīstīto Krieviju. Nekā nebija – Pēterburga attīstās tikpat strauji kā Rīga, ja ne straujāk. Ceļas neskaitāmi daudzdzīvokļu namu rajoni, pēc kuriem acīmredzot ir pieprasījums. Tātad ir vidusslānis, kas to var atļauties.
Arī cenu līmenis pilsētā jums izrādīsies pārsteidzošs, ja esat nolēmuši turp doties ar mazumiņu naudas “padzīvot kā baltie cilvēki”. Visas preces vidēji maksā pusotras līdz divas reizes vairāk nekā Rīgā. Uzzinājuši, ka Latvijā vidējā alga ir apmēram 200 lati, paziņas, pie kuriem viesojamies, līdzjūtīgi nogroza galvu – kā ar to iespējams izdzīvot!? Un tie nebūt nav naftas magnāti, bet ap 25 gadu veci cilvēki, kas strādā pat ne vadošos amatos IT un finansu kompānijas, zinātniskos institūtos, utml.
Par spīti tam, ka “AvtoVAZ” lobējošās ievedmuitas mazlietotām un lietotām ārzemju automašīnām padara to cenas līdz pat četrām reizēm dārgākas nekā Latvijā, tomēr autoparka vidējais vecums uz ielām ir adekvāts mūsējam. Vēl viens pierādījums vidusslāņa esamībai.
Nedaudz ne par pamattēmu: Meitenei, pie kuras dzīvojam ceļojuma laikā, ir savākti pilnīgi visi “Prāta vētras” albumi latviešu un angļu valodā, ieskaitot singlus un “Reiganu” ierakstus. Kaut ko tādu nebija nācies redzēt latviešu mūzikas mīļu fonotēkās. Samērā iespaidīgi...
Nu ko. No vienas puses, necentīšos noslēpt nelielu saīgumu, ka tomēr krievi (vismaz lielpilsētās) dzīvo tikpat labi kā mēs, ja ne labāk. No otras puses, gandarī tas, ka pie šāda vidējā komforta līmeņa vidējam krievu vēlētājam visticamāk ne prātā nenāks balsot par komunistiem, Žirinovski vai tamlīdzīgiem murgiem. Un tas jau ir arī mūsu interesēs.
Protams, tas nenozīmē, ka no “civilizētās Eiropas” iebraukušajam cilvēkam daudz kas nerada ironisku vīpsnu. Uzraksts datordrukā uz A4 lapas Ermitāžā ar uzrakstu “Vitrina v rabotje”, tante Puškina muzejā, kas 45 minūtes pirms darba dienas beigām atcērt “Ņe viģeķe, čto mi zakrivajemsja?”, oficiantes gaumīgi iekārtotās pilsētas centra kafejnīcās, kas uzbrēc klientam – tikai daži no iespaidiem, kas pirmie nāk atmiņā.
Lielā mērā šī labklājība, protams, tāpat kā mūsu valstī, radīta uz tā rēķina, ka ar valsti tās pilsoņi nelabprāt dalās savos ienākumos. Kad kopā ar mūsu Pēterburgas paziņām vakariņojam kādā suši bārā (jaunā mode – tur to ir gandrīz pa vienam katrā kvartālā), viens no mūsu draugiem izvelk norēķinu karti, uz kuras skaidrā latviešu valodā rakstīts “Rietumu banka”. Uz šo kontu tiek pārskaitīta lielākā daļa viņa algas. Šis serviss esot ļoti izplatīts...
Starp citu, ja gatavojaties braukt uz Pēterburgu, ņemiet vērā, ka ap Trīssimtgadi ir kļuvis moderni publiski polemizēt, kā tad īsti būtu ieteicams šo pilsētu dēvēt. Daži uzskata, ka nevajadzētu lietot vārdu Pīters. Lai gan tā pilsētu nereti sauc arī inteliģences pārstāvji, piemēram, mūziķis Boriss Grebenščikovs uzskata, ka tikai “vsjakaja čerņ” saka “Pīters”. Tai pat laikā aktieris Sergejs Jurskis saka, ka vismīļāk skan tieši apzīmējums “mi – piterskije”, kamēr režisore Genrieta Janovska apelē, ka vārds Sanktpēterburga ir auksts un svešs pretstatā Ļeņingradai, kurā veselīgi domājošs pīterietis nemaz nedzirdot vārdu “Ļeņins”.
To apliecina arī mūsu paziņas, pie kuriem ciemojāmies – visi ir diezgan pārliecināti antikomunisti, kamēr, piemēram, joprojām oficiāli pastāvošo ģeogrāfisko reāliju “Ļeņingradas apgabals” pieņem kā pašsaprotamu.
Latvijā gan nevienu aizkrauklieti neesmu dzirdējis lepni sakām, ka viņš nāk no Stučkas. Bet – ja tā labi padomā, tas salīdzinājums ir nevietā. Starp citu, man šķiet, ka latviski visjaukāk skan Pēterpils kā jaunlatviešu laikos, taču pēc taisnības Pēterpils tomēr apzīmē Pēterhofu, kurā bijām ceļojuma pirmajā dienā.
Par pašu Pēterhofu gan neko īpašu pastāstīt nav jēgas - strūklakas darbojas, pilis smuki restaurētas, viss tā, kā tam jābūt. Braucot ar kuģīti pa Somu līci no Pēterburgas uz Pēterhofu noteikti nevajadzētu aizmirst paskatīties pa labi uz iespaidīgo jauno termoelektrostaciju, kuras gigantiskais Krievijas karoga krāsās izkrāsotais skurstenis paceļas pāri mežiem kā spocīgi varena, nedabiska sopka.
Nenozagtais Čižiks
Nepagāja ne nedēļa, kopš ieradāmies mājās, kad uzzinājām, ka kārtējo reizi nozagts Čižiks. Nezinātājiem skaidroju sīkāk. Par godu slavenajai dziesmiņai par Čižiku Pižiku, kas pie Fontankas dzēra ūdeni (atceraties taču vismaz šīs dziesmas latino versiju Neretnieces klasiskajā grāvējā “Uzticamais draugs Sančo”!), zem tilta Fontankas un Moikas satekā ir izvietota maza putniņa figūriņa – tas arī ir slavenais Čižiks. Vedot mūs apraudzīt Čižiku, tiekam brīdināti, ka visticamāk viņš būs nozagts, bet nekā – mums paveicas. Pie tam novērojam skatu, kas atgādina bezmaz Tolstoja (Alekseja) “Pēterī I” aprakstīto mežonīgo Krievzemi. Vesels bars apmierinātu, skaļi rēcošu tūristu met no tilta ar monētām, cenšoties trāpīt Čižikam pa galvu, bet zem skulptūriņas – ar visām drēbēm līdz krūtīm aukstajā Fontankas ūdenī – desmitgadīgs puišelis-bezpajumtnieks, kas ik pa laikam ienirst un salasa sasviesto naudu, izraisot vēl skaļākus smieklus.
Čižika zagšanas tradīcijas esot tikpat leģendāras kā Kopenhāgenas Nāriņas dekapitācija. Tiešām žēl, ka Rīgā nav izveidojies neviens līdzīgs pasaulē plaši pazīstams pusanarhistisks rituāls. Piemēram, pērnā gada notikumi rosināja domāt, ka varētu par tradīciju pārvērst rāpšanos Vanšu tiltā, ko ideālā gadījumā vairākas reizes gadā mēģinātu iekarot trakie no visas pasaules. Pagaidām nekā...
Ārzemnieku cenas
Pirmkārt, jau jārēķinās, ka maksu prasīs par visu. Piemēram, par tiltiņa šķērsošanu, lai nokļūtu “Jelagin ostrov” – Centrālajā atpūtas un kultūras parkā. Šis tikai par samaksu aplūkojamais objekts sastāv no pusmežonīga, nekopta parka, kurā pa skaļruņiem skan “Boney M”, ne visai labi koptiem tenisa kortiem, piesmakušiem dīķīšiem, nepļauta klajumiņa ar uzrakstiem malās “Pļava ir pils kompleksa galvenā sastāvdaļa. Staigāt pa to kategoriski aizliegts”, kā arī no pašas pils, kuru tajā dienā iespējams skatīt tikai no tāluma, jo pusi salas ielenkusi apsardzes ķēde – acīmredzot pilī rīkoja pieņemšanu augsti valsts vai privātā sektora figuranti.
Otrkārt – ārzemniekiem par visu jāmaksā dārgāk. Cenu starpība svārstās no 2-3 reizēm līdz 20 reizēm Ermitāžā (15 rubļi Krievijas un NVS pilsoņiem, 320 rubļi – ārvalstniekiem). Aizkustinoši, ka visur cenrāžos šī atšķirība tiek mārketēta šādi: “Ieejas maksa – tik un tik naudiņas. Speciālā atlaide Krievijas un NVS pilsoņiem – tik un tik naudiņas” Vārdu sakot, tev – ārzemniekam – nebūs justies apčakarētam, bet Krievijas pilsonim būs justies aprūpētam. Visnotaļ gudri.
Kristus Augšāmcelšanās katedrāles kase ir vienīgā vieta, kur vai nu akcenta vai apģērba dēļ tiekam pieķerti, ka pērkam biļetes, kuras mums nepienākas. Biļešu pārdevējiem nekur īpaši neinteresē dokumentāls apliecinājums mūsu tiesībām uz Krievijas pilsoņu izmaksām. Galvenais – lai mēs prastu runāt krieviski, tātad, lai kontrolieri pie ieejas nevarētu piesieties, ka kasieri veikuši pārkāpumu. Pārliecinājusies, ka krieviski mēs sazināmies brīvi, Katedrāles kasiere paņem no mums 100 rubļus par divām Krievijas pilsoņu biļetēm, taču iedod vienu no tām – studenta. Tādējādi viņa patur 30 rubļus par to, ka palīdzējusi mums blēdīties.
Klaiņojam no viena gida pie otra un uzzinām, ka pirmajās desmitgadēs pēc boļševiku apvēruma Katedrāle, kas celta vietā pie Gribojedova kanāla, kur anarhistu spridzeklis nāvīgi ievainoja lāga caru reformatoru Aleksandru II, izmantota noliktavu saimniecībai, vienbrīd pat tur glabāti kāposti. Savukārt vēlāk baznīcā iekārtojusies juvelieru darbnīca, kuras strādnieki izejmateriālus vienkārši urbinājuši nost no mozaīkām, kurām izklāta visas baznīcas iekšpuse. Ēku paredzēts uzspridzināt trīs reizes, taču tas nav noticis. Turpretī septiņdesmitajos gados – interesanti, ka tieši stagnācijas ziedu laikos – sākusies baznīcas restaurācija.
Ermitāža
320 rubļi jeb seši lati, protams, nav nekas īpaši pretenciozs par iespēju redzēt plašu pasaules mākslas mantojuma kolekciju, taču tomēr izvēlamies maksāt Krievijas pilsoņu cenu – 30 santīmus - tāpat vien, principa pēc. Rinda pie ieejas varētu tikt izstāvēta trīs stundu laikā, kas sakristu ar muzeja darba laika beigām. Mēs izvēlāmies korumpēt federatīvos orgānus. Tas darāms šādi – jāpieiet Ziemas pilij nevis no Pils laukuma, bet no Krastmalas puses, kur notiek apmeklētāju ārā laišana. Jāpagrozās īsu brīdi. Tad pie jums pienāk blēdīga izskata jauneklis, savāc pa 50 rubļiem no cilvēka, pamirkšķina milicim, kas dežūrē pie pils izejas, un ieved jūs iekšā pretēji vispārējam kustības virzienam.
Muzejs ir iespaidīgs. Lai gan – līdzīgi kā Luvrā, Londonas Nacionālajā galerijā un citur – pamatsecinājums: tā, kā tu uzvedies, nedrīkst darīt! Nav jēgas no iekļaušanās vispārējā skrejošā-fotogrāfējošā tūristu pūlī ar mērķi trīs stundās redzēt visu. Ar šādiem muzejiem jāapietas pavisam citādi – jānāk, jāsēž visu dienu vienā zālē, pirms un pēc tam rūpīgi izlasot pieejamo literatūru par attiecīgo gadsimtu, skolu, žanru... Diemžēl, kārtējo reizi nākas secināt, ka to var atļauties vai nu dikti bagāti vai patērētāju sabiedrības rutīnu pilnīgi ignorējoši cilvēki. Mums nākas samierināties ar ātro skrējienu, kas, kā jau teicu, ne pie kā laba novest nevar.
Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nekā neatceramies. Protams, katram kaut cik pa virsu kultūras vēsturi apgrābstījušam cilvēkam, tostarp man, skrien skudriņas pa muguru, stāvot īsta Velaskesa, Brēgeļa, Rembranta, Gogēna, Matisa un citu priekšā. Ho! Vienīgi, salīdzinot kaut vai ar to pašu Nacionālo galeriju Londonā, šķiet, ka te ekspozīcijas veidošanā mazāk domāts par to, kā parādīt mākslas vēsturi un attīstību visā tās krāšņumā, bet vairāk tiek spiests uz to, lai izstādītu, ko tad šiem vispār izdevies savākt. Kā citādi lai izskaidro to, ka pa visu ēku redzams tikai viens Goija, Matisam veltītas divas zāles, kamēr Munka nav vispār, bet Pollaks, Rotko un citi no 20.gadsimta viduča vispār nebija atrodami. Vai varbūt es slikti meklēju....?
Divi Coji
Bogoslavskas kapsēta atrodas pilsētas Ziemeļaustrumos – Piskarjovkas rajonā. Bogoslavskas kapsētā guļ slavenais Cojs. Taču pa ceļam pie īstā Coja (Viktora) ir apjomīgs piemineklis citam Cojam – Vjačeslavam. Uz tā divkārt attēlots nelaiķis dabiskā augumā – džudo tērpā un uzvalkā. Uz pieminekļa – veltījuma uzraksts “Vjačeslavam Cojam no sērojošās Sanktpēterburgas pilsētas domes”. No vietējo smīkņāšanas izsecinām, ka šāds uzraksts būtu adekvāts, piemēram, veltījumam “Dārgajam Jānim Kaļvam no sērojošās Rīgas mērijas” vai “Mīļotajam Alam Kaponem. Jūsu Čikāgas pilsēta”.
Savukārt pie īstā Coja kapa guļ aptuveni tik daudz ziedu, cik pie Brīvības pieminekļa Dziesmu svētkos. Lai gan nekāda īpaša ar mākslinieka dzīvi vai nāvi saistīta datuma todien nav. Kad nonākam kapos, pulkstenis jau rāda vēlu vakara stundu, taču netālu dežūrē bariņš iereibušu jauniešu, kas agresīvi norāda, ka aizliegts fotografēties uz pieminekļa fona. Pret paša pieminekļa fotografēšanu viņiem pretenziju nav, taču mana nostāšanās tam blakus acīmredzot skaitītos dievības zaimošana. Paredzot lieku kašķi, paklausu šai prasībai. Lai jau bērni jūtas laimīgi, ka nosargājuši elka piemiņu...
Vēl dažas īpatnības
Dažas preces un pakalpojumi tur tomēr ir stipri lētāki nekā Latvijā. Pirmkārt, jāmin telekomunikāciju pakalpojumi, kur gan fiksētajā, gan mobilajā tīklā konkurē vesela virkne operatoru, piedāvājot cits par citu pievilcīgākas cenas. “Lattelekom” monopola izvarotajam latvietim atliek tikai skaudībā griezt zobus.
Otrkārt – audio un video ieraksti. Mūsu pretpirātisma cīņas korifeji, nonākot Pēterburgā, uz vietas nokristu ar trieku! Iedomājaties oficiālu, licencētu mūzikas veikalu pašā pilsētas centrā uz Ņevas prospekta, kurā jaunākais “Radiohead” maksā 1,50 latus! Mājup atgriežamies ar neskaitāmu krievu rokmūziķu ierakstu vezumu – starp tiem jaunā “Mumij Troll” izlase (oficiāli iekļauta diskogrāfijā), jaunā “Spļin” izlase (tā gan “kreisā”, bet ļoti gaumīgi atlasīta, jau nedēļu to vien klausos).
Un vēl kas – kontekstā ar pēdējā laika polemiku par jaunbūvēm Rīgas vēsturiskajā centrā ļoti zīmīgs šķita pēterburdziešu satraukums par Marijas teātra jauno ēku apmēram 100 miljonu dolāru vērtībā. Konkursā uzvarējis kāds rietumu arhitekts, kura piedāvātā projekta koncepcija ir pavisam vienkārša – milzonīgs, saņurcīts stikla klucis.
Pēdējais vakars – dzeram alu, ēdam garneles, skatāmies teju visas kulta multenes “Masjaņa” sērijas... Līdz šim nebiju sapratis, kas dažam labam kolēģim te Rīgā šķiet tik smieklīgs “Masjaņā”, taču zināmā Pēterburgas gaisotnē, vieglā reibumā humors kļūst tuvs un saprotams, bet zemtekstus, ko ārzemniekam patiešām grūti uztvert, izskaidro mūsu paziņas. Pēdējā laikā filmiņas esot gan kļuvušas bālākas, kopš Leonīds Parfjonovs savam raidījumam ik nedēļas pasūtījis pa jaunai sērijai. Nevar mākslu nolikt uz konveijera, vai ne?
Pa nakti drāžamies ar auto gar Ņevas malu no viena tilta uz otru, vērodami to pacelšanos. Neesam vienīgie, kas bauda šo atrakciju. Pie tiltiem dzirdamas dažādu tautu valodas. Tā kā dzīvojam upes ziemeļu pusē, iznāk braukt gar baisajiem “Krestiem”. Mašīnā tīri atbilstoši skan “eto strannoje mesto Kamčatka, eto sladkoje slovo Kamčatka”. Tomēr četru dienu uzturēšanās civilizētā, rietumnieciskā sabiedrībā, kura dzīvo acīmredzami modernā un darbīgā kapitālistiskā pilsētā, ir tik ļoti iespaidojusi manus uzskatus, ka traģisku eksistenciālo pārdomu vietā nāk neparasti optimistiskas. Skanēs muļķīgi patētiski, bet tai brīdī patiešām šķiet, ka nekad vairs neatgriezīsies Ahmatovas “ņenužnoj priveskoj boltalsja / tjurem svoih gorod Ļeņingrad”.
Pēdējā diena – Carskoje Selo. Dzintara istabā netiekam, jo tur tagad tiek kontrolēta apmeklētāju plūsma, tāpēc jāpiesakās mēnešiem iepriekš. Izrādās, jau sākusi bojāties līme un dzintara gabaliņi krīt nost. Te tev nu bija slavenā restaurācija... Toties turpat Carskoje Selo noskatāmies izstādi tikai pieaugušajiem, kurā eksponētas krietni daudz 18.gadsimta tabakdozītes ar tādiem attēliem vāciņu iekšpusēs, pret kuriem nobālētu daža laba hardcore pornolapa...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
