Sziget 2003 – dzīvie uz salas

Lai izvairītos no pārmetumiem par lasītājam nevajadzīgi lielu, nogurdinošu un pat kaitinošu privātu refleksiju devu (bet par šo tematu citādi nevar!), lietosim draudzīgu stāstījuma formu – otrās personas vienskaitli “tu”.

Pērnā gada dalībnieku sarakstā tu ieraugi “Cure”, “Mission”, “Pulp” un Igiju Popu, un saproti, ka kaut ko tādu (!) vienkopus var savākt tikai reizi mūžā. Tu gribi tur doties, pat, ja tevi ievīstīs trakokreklā un ieslēgs kandalās, bet tu to nevari ģimenes apsvērumu dēļ. Tāpēc tu sāc gaidīt nākamo vasaru, lai beidzot taču pamēģinātu... Nākamvasar tu ieraugi dalībnieku sarakstu, kas arī ir pilns ar augstākā kaluma večiem, taču tie nav tik trāpīgi tavā gaumē. Tomēr tu esi cieši izlēmis braukt.

Tu ierodies Budapeštā četros naktī, tu izkāp no autobusa, ir drēgns, un tu nesaproti, kur tad izslavētās Viduseiropas svelmes problēmas. Paies dažas dienas un tu sapratīsi, cik ļoti esi maldījies.

Tu apātiski dodies pakaļ tiem, kas te jau bijuši iepriekšējos gados, ticēdams uz vārda, ka viņi zina, kur vislabāk celt teltis. Bars ļaužu iet pāri tiltiņam, un nu jau tu esi uz salas. Tu esi vietā, kur pavadīsi veselu nedēļu un beigās līdz mielēm skaidri sapratīsi, ka pasaules ģeogrāfija dalās “uz salas” un “ārpusē”. Smidzina lietus.

Latviešu teltis tiek uzceltas lielu Latvijā neaugošu koku (visticamāk, skābaržu) paēnā starp dušām, policijas ēku, “Radio Roxy” skatuvi un baseinu. Vēlāk, kad tu ieraudzīsi, kādos krūmājos, dubļājos, tualešu tiešā tuvumā un citādās draņķībās teltis uzcēluši citi (uz salas ir apmēram 40 tūkstoši cilvēku), tu pārliecināsies, ka latviešu grupa patiešām ir izvēlējusies visburvīgāko vietu, un tu nolemsi – kad nākamgad vedīšu “jauniņos”, mēs iesim turpat.

Tu ieej aukstā dušā un dodies meklēt ēdamo. Lai gan sala ir liela, ir cilvēki, kurus nevar nesatikt. Nepaiet ne dažas stundas, kad tu pļaviņas vidū ieraugi pazīstamu latviešu žurnālistu, kas Szigetā ieradies no Prāgas, kur noskatījies “Rolling Stones” koncertu. Tālāk jau jūs turaties kopā.

Joprojām pieturas nemīlīgs laiks un daudzi salinieki joprojām vēl nav ieradušies, tāpēc baseins ir pieejams bez rindas un neierobežotā ilgumā.

Lietus pārvērš salu dubļos, tu pamazām pierodi, ka tīrām drēbēm un apaviem nav dzīvē noteicošā loma. Pēdējās dienās tu jau ar izbrīnu domāsi – vai tiešām es kādreiz rūpējos, lai nenotašķītu bikses? Tu dzer vīnu ar pepsi, ēd nāvīgi piparotu girosu maizītē un gaidi, kad sāksies. Uz Lielās skatuves (http://www.diaksziget.com/english/s5.php?stage=250) viss sākas (un turpmāk vēl piecas dienas) 16.30 – pirmajā dienā ar “Bjorn Again”.

Visu veidu īpatņi – pīrsingoti, tetovēti, hennoti, garmataini, skūtgalvaini, grebeņoti, Čegevaras krekliņos, “Exploited” krekliņos, “Metallica” krekliņos, “Nirvana” krekliņos, “Nightwish” krekliņos, visādos citādos krekliņos, dīvainos zirnekļtīkla veida kankaros a`la “Cure”, puspliki – bez mazākās kautrības sapulcējas pie skatuves un lēkā līdzi ABBA atdarinātāju dziedātajam “if you change your mind / i`m the first in line”. Tobrīd ir pirmā diena un tev vēl tas šķiet neparasti. Beigās tevi neizbrīnīs vairs nekas.

21.30 uz Lielās skatuves (turpmāk tekstā Meinsteidžs) sākas tā sauktais hedalineru laiks. Pirmajā vakarā dzied pazīstamais mūziķis Shaggy, kurš tevi galīgi neinteresē, un tu, viegli iereibis, patīkamā noskaņojumā dodies uz Pasaules mūzikas skatuvi (http://www.diaksziget.com/english/s5.php?stage=251), kur tajā pašā laikā spēlē kubietis Ibrahims Ferers... Un tu sastingsti...

Ferers, kurš tiek afišā pieteikts, kā viens no leģendārā “Buena Vista Social Club”, ir cienījama vecuma melnādainais, kura orķestrī ietilpst ap 20 dalībniekiem, no kuriem lielākā daļa ir pūtēji. Ferera bolero rada skaņu jūru, kurā tu grimsti arvien dziļāk, dziļāk, un tu izjūti kolosālu baudījumu. Tu atceries šopavasar Ričarda Bonas un “King Crimson” koncertus Kongresu namā, un kārtējo reizi atskārsti mūžīgo patiesību, ka mūzika – tā ir instrumentu savstarpējā saruna, un ka klausītāja uzlidošanai mūzikas virpuļviesulī ar tai sekojošo katarsi reti kad pietiek ar ģitāra + basene + bungas. Tu atkal esi tapis uzrunāts!

Pēc koncerta tu to salīdzini ar tikko pirms dažām nedēļām Dzintaru koncertzālē dzirdēto vārgulīgo, uzspēlēto, bet muzikāli apātisko Eliades Očoa bolero, kuru organizētāji muļķa latvju publikai tika iesmērējuši kā izcilu kubiešu mūzikas paraugu... Tu runā ar pazīstamu mūzikas publicistu, jo abi esat bijuši arī Očoa koncertā. Jūs abi nonākat pie ciniska secinājuma: cilvēks, kas redzējis Fereru, saprot, ko tas Očoa “Buena Vistā” ir darījis – pienesis godājamākiem māksliniekiem dvieļus...

Visu cauru nakti darbojas neskaitāmas diskotēkas un reivi (http://www.diaksziget.com/english/s5.php?stage=253). Ņemot vērā, ka šā veida mūzika tevi neuzrunā, tu pieklājības pēc pavazājies līdzi citiem (jo uz salas iet agri gulēt būtu augstākā mērā neprātīgi!), bet pēc tam dodies uz telšu pusi. Tā tas būs katru nakti, izņemot vienu īpašo, bet par to vēlāk.

Visu dienu tu pavadi, laiskojoties, peldoties baseinā un dzerot pepsi ar vīnu. Puslitra glāzē ielieti apmēram 350 grami vīna un 150 grami pepša mūsu naudā maksā ap 70 santīmus. Salīdzinājumam – citā tradīcijām bagātā rokfestivālā “Liepājas dzintars” šogad 70 santīmus maksāja 100 grami vīna...

Vakarā tu sāc rituālu, kas vēlāk kļūs ikdienišķs – 21.oo tu skrien uz salas dienvidu galu – uz “Hammer World” (http://www.diaksziget.com/english/s5.php?stage=252), tā saukto mataiņu skatuvi, jo tur hedlaineri sāk spēlēt pusstundu agrāk, tāpēc var paskatīties pirmās trīs dziesmas un tad iet inspicēt pārējo skatuvju vakara monstrus. Tādējādi pirmie, ar ko sākt, šoreiz ir “My Dying Bride”.

Pēc trim nikno griezēju kompozīcijām tu dodies uz Meinsteidžu, kur dzied Petija Smita, kas tevi ļoti maz interesē, jo kopējā noskaņa nebūt nav vērsta uz septiņdesmito gadu vidus noskaņas ķeršanu. Blakusstāvētāji ironizē, ka vecā Petija izskatās pēc sieviešu dzimuma Igija un prātuļo, vai viņa guļ ar jauniešiem no pavadošā sastāva, taču ne jau izskats cilvēkā ir galvenais...

Pēc Petijas tu dodies uz Pasaules mūzikas skatuvi (turpmāk tekstā Vorldsteidžs) un noskaties jamaikiešu estrādes veterānus “Skatelites”. Lai kur tu sper kāju, visapkārt smaržo pēc marihuānas...

Nākamajā dienā saulīte ir klāt. Vakardienas un aizvakardienas dubļi dažu minūšu laikā pārvēršas biezā putekļu slāni – katrs tavs solis rada putekļu mākonīti, tavas kājas līdz pat puslielam krāsojas pelēkā krāsā.

Tu kāp metro un dodies uz Budapeštas centru. Karstums ir pretīgs un tu pilsētā pavadi ne vairāk kā trīs-četras stundas, kuru laikā tu uzkāp pilskalnā, izstaigā svētā Matiāša baznīcu, un tad dodies uz Nacionālo galeriju.

Lai gan visos ceļvežos Mihals Munkači tiek īpaši ieteikts kā tas, bez kura gleznu apskatīšanas ceļojums uz Ungāriju uzskatāms par neizdevušos, šī kunga mālētās visādā ziņā augstās raudzes bildes, tavuprāt, nobāl viņa paša skolnieka Lāslo Pāla darbu priekšā. Iespējams, karstā saule un impērijas laiku cakainā arhitektūra darīja savu – gribējās kaut ko izcili drūmu un ļaunu likteni vēstošu – Pāla darbi tieši tādi bija. Starp citu – miris 33 gadu vecumā. Tāds klasisks 19.gadsimta otrās puses radošā gara liktenis...

Niknā saule liedz pārcelties pāri upei uz Peštu, tāpēc tu nerealizē vienu no sava mūža lielākajiem sapņiem – nofotogrāfēties pie plāksnītes “Pāla iela” un apliecināt cieņu Molnāra varoņiem. To nākamgad.

Sešos uz Meinsteidža “Asian Dub Foundation”. Tu klausies, klausies kareivīgos saukļus par to, ka šīs dziesmas ir veltītas visām apspiestajām minoritātēm Austrumeiropā un ļaunums tevī ņem virsroku. Tu atzinīgi pamāj kādam skūtam, notetovētam puisietim, kas uz Londonas indiešu izsaucieniem atbild ar skaļu “f... you!”. Tu sāc griezt zobus uz visiem čegevarotajiem jefiņiem visapkārt, un sāc prātuļot uz Salas pavisam neiederīgas domas – par to, ka galu galā tieši gadsimtiem ilgs balto cilvēku strādīgums ir tā pamatā, ka daži labi te var atļauties uzkāpt uz kvalitatīvas skatuves, gozēties kvalitatīvā apgaismojumā un kvalitatīvi skanošos mikrofonos izsaukt savus saukļus par apspiestajiem čigānu brāļiem.

Vakarā – jau reiz aprakstītais maršruts – uz Mataiņu skatuves pirmās trīs dziesmas no “Clawfinger”, pēc tam uz Meinsteidža “Morcheeba”. Līdz Vorldsteidžam tovakar tu nemaz nenonāc, jo, par spīti tam, ka pamatā triphopa estētika nav gluži tavā stilā, blakusstāvētāju iedvesmots, tu ļauj šai mūzikai sevi ievilkt un kopā ar pārējiem no sirds priecājies, kad Edvardsa pēc publikas lūguma iznāk vēlreiz uz skatuves palaist pa apli marihuānas kāsi, kamēr instrumentālisti fonā spēlē pazīstamos akordus no Kleptona “Cocaine”. Vecīt, Sala ir pārņēmusi tevi pilnīgi savā varā!

Karte no www.diaksziget.com

1. Vieta, kur atradās latviešu teltis
2. Lielā skatuve
3. Pasaules mūzikas skatuve
4. Smagās mūzikas skatuve

Nākamajā priekšpusdienā, izpētījis Budapeštas ceļvedi, tu ieraugi, ka 15 minūšu gājuma attālumā no Salas ir romiešu laika pilsētas Akvinkas drupas. Tu noorganizē nelielu domubiedru grupu un dodies turp. Saule cepina. Tu kādu stundu klaiņo pa drupām, aplūkodams muzeja eksponātus, kas stāsta gan par Akvinkas vēsturi, gan Romas impērijas laiku vispār.

Tu atgriezies uz Salas un 16:30 viss sākas no jauna. Uz Meinsteidža parādās kaut kas tāds, kas vairāk droši vien iederētos tevis cildinātajā pērnā gada programmā – somu gotiķi “The 69 Eyes”. Tu baudi šo specifisko, bet tev tik tīkamo rokmūzikas novirzienu un kopā ar blakus stāvošajiem vīpsnā par jaunās paaudzes aizraušanos ar HIM, jo īstie žanra monstri, kā redzams, to visu ir darījuši jau sen un daudz nekomerciālāk – tātad skaistāk. Vēlāk tu uzzini, ka patiešām Ville Valo savulaik ir bijis otrā plāna dalībnieks “The 69 Eyes” projektos, kas tevī rada vēl lielāku smīnu. Skolēns pāraudzis skolotāju? Starptautiskas atpazīstamības ziņā noteikti, bet vai kvalitātes ziņā...?

Vakarā izgāžas ierastais gājiens cauri trim skatuvēm, jo ap deviņiem pie Mataiņu skatuves piekļūt nav iespējams. Tur spēlē “Apocaliptica” un burzma ir neiedomājama. Lai gan kopā ar dažiem biedriem tev pat izdodas aizspraukties līdz publikas viducim, tu nospļaujies un dodies atpakaļ, tā arī nepagaidījis sākumu. Šaurā, bet jaukā draugu lokā tu nosēdies kādā kafejnīciņā pa ceļam no Mataiņu skatuves uz Meinsteidžu, kur skan mūžveci diskohīti, dzer vīnu ar pepsi un runā par mūziku. Vēlāk tu turpini vakara pastaigu un pie Meinsteidža nedaudz palūkojies uz “Moloko”.

Dienas nāk un iet, taču uz Salas tam nav nozīmes. Daži tavi paziņas nespēj noturēties un regulāri apmeklē interneta telti, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē, taču tev tas šķiet pilnīgi lieki. Tāpēc jau Sala ir Sala, lai tu nedomātu par ārpasauli. To tev taču būs iespēja darīt vēl cauru gadu. Līdz nākamajai Salai.

Piektajā dienā tu visai ilgu laiku pavadi Vorldsteidžā, jūsminoties par zviedru folkroka izcilniekiem – “Garmarna”. Nezinātājiem varētu viņus raksturot tā – “Iļģu” un Borisa Grebenščikova sajaukums. Izskatās, ka būs kādā piemērotā brīdī jāiegādājas šo albums.

Pārmaiņas pēc tu neej uz Mataiņu hedlaineriem (šovakar tie ir “Anihilator”), bet pa taisno dodies uz Meinsteidžu, lai ieņemtu labākas vietas pirms sācis spēlēt “Fun Lovin` Criminals”. Pāris dziesmas pirms beigām tu joka pēc dodies uz Vorldsteidžu paskatīties, kas tad tur atzīts par vakara hedlaineru - tur tu ieraugi divus frankofonus melnādainos “Amadou Et Mariam”. Diemžēl, tu esi paspējis vairs tikai uz trim, četrām kompozīcijām, bet tās ir tik bezgalskaistas, ka tu paspēj izlēkāties un pagurt, lai pēc koncerta dotos uz telšu vietu, kur tu stāsti pārējiem, cik skaisti tas bija. Pārējie savukārt ar tik pat lielu jūsmu dalās savās emocijās – daži par “Fun Lovin Criminals”, daži par “Anihilator”.

Pētot programmu, tu ieraugi, ka Blūza teltī šonakt ap pustrijiem paredzēts pasākums, kas nodēvēts par “Jimy Hendrix Memorial Band”. Kamēr citi realizē savus iknakts bezpaguruma klejojumus pa tehno un reiva teltīm, tu noorganizē domubiedru grupu, kas sagaida paredzēto laiku un pievienojas gājienam uz Blūza telti.

Pēc pusotras stundas tu iznāc no turienes pilnīgi apmāts un nespēj neko citu kā “uh un ah”, jo tu esi bijis nežēlīgas ģitāras mocīšanas hipnotiskajā varā. Tu atnāc pie teltīm un satiec iepriekšējos domubiedrus, kuri sēž, pukodamies, ka kāds “štrunta ungārs mehāniski atspēlējis Hendriksu”, un tu vairs nesaproti, kāpēc tad tev šķita pilnīgi pretēji... Vai tur vainīgs reibums, vai tas tāpēc, ka piektajā dienā jau viss galvā iet putrā, vai varbūt tu patiešām neko nejēdz no tā, kas mūzikā ir kvalitatīvs, kas ne...?

Priekšpēdējā dienā tu, meklēdams ēnu, nejauši piestājies ļoti tuvu skatuvei, uz kuras pēkšņi sāk spēlēt “H-Blockx”. Otrās dziesmas laikā tu mūc prom, jo šī mūzika tev nav tik tuva, lai uzturētos satrakotajā, lēkājošajā un rokas bīstami vicinošajā pūlī.

Ņemot vērā, ka tu šajās dienās esi novērojis tūkstošiem ungāru ar grupas “Tankcsapda” krekliņiem, tu nolem intereses pēc šovakar pavērot arī ungāru grupu – līdz šim dažādi ungāri katru vakaru ir spēlējuši uz Meinsteidža pirms hedlaineriem, bet iepriekšējos vakarus tā arī neesi gājis uz tiem skatīties.

“Tankcsapda” izrādās trīs nikna paskata vīri, kuri spēlē ļoti garlaicīgu smagmūziku, kuru īsti pat nav, ar ko salīdzināt, tik neizteiksmīga tā šķiet. Taču publika pie Meinsteidža ir savākusies tik lielā skaitā, kā vēl nekad iepriekš.

Pēc “Tankcsapdas” nāk viena no šīsvasaras Salas sulīgākajām odziņām – smagās mūzikas superleģenda “Slayer”. Vadoties no nelaimīgās pieredzes ar nokļūšanu pirmajās rindās tu nemaz necenties līst pūļa viducī, bet paliec malā. Un pēc tam to rūgti nožēlo, jo pēc trim četrām dziesmām kļūst pilnīgi skaidrs, ka tas, kas notiek uz skatuves ir pietiekami kvalitatīvs, un vērot to no pārsimts metru attāluma ir velta laika tērēšana, ja ne pat grēks.

Tad nu tu beigu beigās dodies uz veco labo Vorldsteidžu, lai noskatītos slaveno somu meiču trio “Varttina”, ko folkmūzikas cienītāji atceras no koncerta Cēsīs. Tomēr pēdējās dienās tu esi redzējis tik daudz izcilus etnomūzikas paraugus, ka “Varttina” tev uzdzen nepārprotamas asociācijas ar “Las Ketchup”, un kas tad tur vairs par skatīšanos, smieklis vien.

Pēdējā diena uz Salas. Tu to gaidi īpaši, jo šovakar te paredzēts tas, kam tu esi briedis un briedis jau visas iepriekšējās sešas dienas – Šeina Makgovana koncerts pulksten 19.15 Vorldsteidžā.

Tu staigā pirkdams mājās vedamos suvenīrus un dzerdams alu, bet īstenībā tu jau sen dedz nepacietībā.

Tu pēdējā brīdī attopies, ka tev nav Īrijas karodziņa un uz ātru roku samunsturē to no baltas kantorpapīra lapas, kurai tiek pieāķēta zaļā un dzeltenā daļa, kas izrautas no kāda tuvumā zālē atrasta kurpju reklāmas bukleta. Karodziņš izskatās nožēlojams, tas visu laiku jūk ārā, it sevišķi tāpēc, ka tu to nobēdzini bikšu kabatā.

Tu ierodies pie skatuves stundu pirms koncerta, tur spēlē kaut kādi Karpatu čigāni, kas taisās spēlēt vēl ilgi, taču “Pogues” krekliņi pie skatuves nožogojuma liecina, ka rezervāciju pirmajā rindā tu tik un tā jau esi nokavējis.

Pēc laiciņa jau jūs esat vesels bariņš latviešu. Čigāni spēlē, spēlē, tad noiet no skatuves. Aiz jums jau izveidojies milzīgs Makgovana gaidītāju pūlis. Nu atpakaļceļa vairs nav.

Uznāk pavadošā grupa, kas saucas “The Popes”, un tad parādās viņš – streipuļodams, klumburodams, ar glāzi dzēriena rokā, viņš dodas pie krēsla, kas nolikts skatuves priekšā. Viņš mikrofona statīvā iestumj glāzi, izsmejošu un duļķainu skatienu palūr uz pūli, un iesvepst mikrofonā “Dirty Old Town”. No publikas atskan dārdošs kliedziens, un tu esi viens no tiem, kas brēc, cik jaudas.

Pirmo dziesmu laikā kļūst pilnīgi skaidrs, ka cienījamais kungs ekspluatē savu alkoholiķa imidžu, un visa māžošanās uz skatuves ir pilnīgs blefs. Šļupstēšana, piesakot dziesmas, tik ļoti nesaskan ar tīri nodziedātajām melodijām, bet divas dzēriena glāzes – statīvā un pie kājām uz grīdas – koncerta laikā pie lūpām tiek pieliktas labi, ja pāris reižu.

“Irish Rovers” laikā tu izrauj no kabatas savu nožēlojamā paskata karodziņu un, pagriezies ar seju pret pārējo publiku, to aktīvi vicini. Vairāki citi skatītāji uzreiz piesakās ar tevi nofotogrāfēties. Tu jūties kā septītajās debesīs.

Skanot “Rainy Night In Soho”, tu bļauj, cik spēka “I'm not singing for the future / I'm not dreaming of the past”, tev šķiet, ka tas turpināsies vēl ilgi, ilgi... bet te pēkšņi tas viss ir cauri.

Tūkstošiem lēkājošo cilvēku saceltie Salas putekļi ir pārklājuši tavu sviedraino ķermeni un tu noteikti no malas izskaties nožēlojami, bet no tavas sejas nenozūd pamuļķīgi apgarota izteiksme. Tu dodies taisnā ceļā uz dušām, palien zem aukstas ūdens strūklas un stāvi tur ilgi, ilgi...

Pēc tam tu dodies atpakaļ uz Vorldsteidžu un, pie sevis purpinot, kāda velna pēc, stumdies cauri pūlim atkal uz priekšpusi, jo pa šo laiku uz skatuves jau ir kāpis Gorans Bregovičs – dendijiski skaists, ar sevi apmierināts, baltā uzvalciņā, ar viskija glāzi rokas stiepiena attālumā. Tu esi nokļuvis starp savu tūkstoti dienvidslāvu, kas, pieprasot leģendāro grāvēju no filmas “Pagrīde”, ik pēc katras dziesmas auro “Kalasjnikov”, un tev kļūst neomulīgi, jo visi taču zina, ko tāds dienvidslāvs var pasākt, kad tiek pie kalašņikova... Tad Bregovičs nodzied arī ilgi gaidīto “Kalasjnikov” un viss ir beidzies.

Pie teltīm pulcējas ļaudis. Daudzi no tiem ir Meinsteidžā vērojuši “Massive Attack”, daudzi Mataino teltī - “Napalm Death”. Saprotams, ka visi lido pāris metrus virs zemes, jo katrs ir saņēmis to, ko vēlējies...

Nākamgad jābrauc uz Salu.