Atceros, ka apmēram pirms gada - pusotra uzmācos saviem paziņām no kultūras aprindām ar, manuprāt, brīnišķīgu ideju. Tā kā jau bija skaidrs, ka naudas kultūrai vairs nebūs tik, cik bija pirms krīzes, jautāju katram: bez kā mierīgi varētu iztikt? Proti, kam nedot to naudu? Aicināju šo jautājumu neatstāt finansistu un ekonomistu lemšanai, bet, tā teikt, risināt kompetenti nozares iekšienē.

Es, protams, necerēju, ka kāds nosauks sevi, tomēr rezultāti mani pārsteidza: visi uzrunātie izrādīja apbrīnojamu solidaritāti, sakot, ka nevar naudu atņemt pilnīgi nekam, tieši otrādi - esot jādod vairāk un visiem un to naudu lai izraujot no kaut kurienes. Kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka šādam ieteikumam neviens nesekos. Protams, nesekoja arī, naudu ņēma nost pamazām un visiem, tikai to darīja ierēdņi, un katru naudas griezienu pavadīja kultūras darbinieku vaimanas. Vienīgais kultūras raidījums televīzijā izvērtās par vaimanu šovu gada garumā, kamēr es to pārstāju skatīties un ierakstīju sava iztēlotā "bez kā var iztikt" saraksta augšgalā. Tikmēr citi kultūras darbinieki, no sākuma nekādi nevarēdami vienoties, kā lietot vārdu "kultūra" - ļoti šaurā vai ļoti plašā nozīmē, pamazām nonāca pie vienprātības, ka kultūra ir vaimanas, ka nedod naudu, un ka nauda būtu jādod tieši tām.

Tikmēr mākslas dzīve ir uzplaukusi kā lekna pļava. Mākslinieki, kas ir krīzes atbrīvoti no vajadzības radīt sev glamūrīgu imidžu, iepirkt nekustamos īpašumus, baudīt labus vīnus un kreatīvo kulināriju (lai to nodrošinātu, viņiem līdz šim bija jāstrādā reklāmas aģentūrās), burtiski sprāgst no ideju pārpilnības. Turklāt ir gatavi tās realizēt par pavisam niecīgām naudiņām - piemēram, īstu bumu ir piedzīvojis neatkarīgais teātris. Man pagājušajā sezonā ir gadījies pabūt gan Dirty Deal Teatro, gan Ģertrūdes ielas teātrī, un man žoklis atkārās, ar kādu meistarību un izdomu strādā jaunie drāmas un dejas entuziasti. Mākslas galerijās veidojas rindas, lai gleznotāji varētu sarīkot personālizstādes, kaut gan mākslas darbus vairs nepērk kā senāk, tieši otrādi - gleznotāji paši piemaksā par iespēju izstādīties, dāvinot galerijām no katras izstādes pa gleznai. Tiesa, tā ir bijis vienmēr. Mākslinieki vienmēr ir maksājuši ar pieticīgu dzīvi par iespēju nodarboties ar to, ko mīl, un bez šaubīšanās pieņēmuši nežēlīgos mākslas noteikumus: vai nu tu esi viens no tūkstošiem, kas gūst panākumus, vai pārējie tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņi, kas panākumus negūst.

Cita lieta - kultūras darbinieki. Viņi uzskata, ka ir vajadzīgi sabiedrībai visi bez izņēmuma, ar vai bez panākumiem. Viņiem ir nepieciešami biroji prestižos rajonos, radošs izskats, ceļojumi, viesnīcas un labs vīns. Jo viņi "uztur kultūras procesu", "nes Latvijas vārdu pasaulē", dibina kontaktus, pārstāv un prezentē. Viņi ir nepārtraukti pārstrādājušies, jo tiek naski apgūti valsts un pašvaldību, grāntu un dotāciju, Eiropas un Ziemeļvalstu līdzekļi, rakstīti projekti un bīdītas lietas. Svaigu ideju kultūras darbiniekiem, protams, nav. Tās viņi labprāt aizņemas no māksliniekiem tāpat kā panākumus, ja tādi gadās. Uz neatdošanu.

Pirms gada - pusotra es naivi biju iedomājies, ka krīze, tāpat kā karš, mobilizē fiziskos un garīgos resursus, raisa varonību un pašaizliedzību. Pa pusei manas iedomas ir apstiprinājušās (skat. manus iespaidus par mākslinieku nepieredzēto aktivitāti). Pa pusei - ne. Iepriekšējie miera laiki, kā mēs visi tagad zinām, bija nekas vairāk kā uzpūsts burbulis. To pūta shēmošanas, sarunāšanas, izkārtošanas un izrādīšanās kultūra. Zaigoja jau vareni. Raķetes šāva, akmeņi runāja, dziesmu svētki pārspļāva Eirovīziju, vīns plūda kā Venēcijā, tā Kannās, Berlīnē, Gēteborgā un visur citur, kur tikai kuplā skaitā parādījās latviešu kultūras darbinieki. Kultūras darbinieki cits citam piedāvāja ceļvežus pa dizaina viesnīcām, mākslas mesēm, mākslu festivāliem un pat neeksistējošiem ekskluzīvi radošajiem kvartāliem tepat Rīgā. Atgriežoties pie krīzes un kara salīdzinājuma - man nebija ienācis prātā, ka karš rada ne tikai varoņus, bet arī marodierus, kas vispārēja posta apstākļos smalki saož, kur tikko kāds cīnītājs pārvērties par līķi, kuram novilkt zābakus. Viņi darbojas pa vienam vai, vajadzības spiesti, sagrupējas īslaicīgās bandās, lai zibenīgi pārgrupētos, ja krīt kāds no līdzšinējiem sabiedrotajiem un rodas iespēja izraut tam pēdējo zelta zobu.

Nedomāju, ka kultūras darbinieki kaut kā atšķiras no visiem pārējiem darbiniekiem. Darbinieki nav cīnītāji, bet izdzīvotāji. Viņi izdzīvos tikmēr, kamēr būs krīze, kamēr citi karos. Jo krīze beigsies tikai tad, kad tiks atklāti pārrunāta līdzšinēja kultūra, kas to radījusi. Līdzekļu apgūšanas, projektu caursišanas, uzmešanas un čakarēšanas kultūra. Nedomāju, ka kultūras darbiniekiem šobrīd ir drosme atzīt, ka daudzi miera laika plāni bija vienkārši afēras. Te es domāju, piemēram, kaut vai Laikmetīgās mākslas muzeja pārtapšanu no valsts institūcijas par sabiedrisku organizāciju un vēlāk par privātu SIA. Vai vairākkārtējās varas maiņas "Rīgas mākslas telpā", no kurām ieguvums nav pat ar lupu saskatāms. Šo sarakstu varētu turpināt. Es ceru, ka tam nenāksies piepulcināt dizaina un arhitektūras nozares izveidošanu Valsts kultūrkapitāla fondā, kaut gan pirmie rezultāti uz to vedina. Līdzšinējās kultūras darbinieki nerunā atklāti, jo katram ir pa Eiropas vai norvēģu skeletam skapī, viņi neapvienojas, toties pārgrupējas, jo priekšā taču ir 2014. gads, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu ar apokaliptisko devīzi Force Majeure, un kas to zina, kuram pavērsies šī radošā līķa smaidošā zeltzobainā mute?

Source

Dizaina Studija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form