Janis Rozentāls. Pēc dievkalpojuma. No baznīcas
Foto: Janis Rozentāls. Pēc dievkalpojuma. No baznīcas

Turpinot portāla "Delfi" un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kopīgo projektu par 100 dārgumiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā 52.dārgumu no muzejiem, eksperti piedāvā Jaņa Rozentāla 1894.gadā radīto eļļas gleznu "Pēc dievkalpojuma. No baznīcas".

Mūsu vizuālās mākslas vēsturē šis ir pirmais izvērstais un patiesais stāsts par latviešiem 19.gadsimta beigās. Interesanta ir gleznas tapšanas vēsture.

Pēterburgā ap 1890.gadu pulciņā "Rūķis" apvienojušies topošie latviešu mākslinieki formulē savas darbības mērķi: radīt latviešu profesionālo mākslu. Pēc studijām viņi plāno atgriezties dzimtajā pusē, lai gleznotu savu zemi un savu tautu. 1894.gadā, kad Rozentāls ir nopelnījis tiesības izstrādāt diplomdarbu, Pēterburgas Mākslas akadēmijā tiek veikta ļoti nozīmīga reforma, par profesoriem uzaicinot demokrātiskās ievirzes māksliniekus.

Šī reforma būtiski ietekmē diplomandu likteņus. Proti, sadzīves žanra darbnīcas studenti drīkst paši izvēlēties diplomdarba tēmu, un Rozentāls ir gatavs šīs tiesības izmantot. Redzot viņa studiju biedru darbus, ir saprotams, ka labu vērtējumu varētu saņemt arī kompozīcija, kurā iesaistītas dažas (4-5) figūras, tomēr Rozentāls jūtas gatavs atbildīgākam uzdevumam. Domāju, viņš apzinājās, ka ar savu darbu viņš faktiski iepazīstinās Krievijas mākslas pasauli un galvaspilsētas sabiedrību ar latviešu tautu, un tas noteica gleznas tēmu, formātu un vērienu.

Daudzfigūru kompozīcijas izveide ir laika un darbietilpīgs process. Rozentāls aizvadījis daudzas svētdienas pie Saldus baznīcas, vērodams baznīcēnus, fotografējot un skicējot izvēlētos tipus. Šajā procesā mākslinieku var salīdzināt ar režisoru, jo katram darbā ietvertajam personāžam nākas atrast konkrētu uzdevumu, kas savukārt nosaka figūras pozu, žestus, attiecības ar citiem tēliem.

Ne mazāk svarīgi iecerēto stāstījumu pārliecinoši izklāstīt, izmantojot apgūtos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus - kompozīciju, zīmējumu, gleznojumu. Rozentāla veikums tika novērtēts atzinīgi, un 1894.gada 5. novembrī viņš ieguva pirmās šķiras mākslinieka pakāpi.

Svētdienai saposušies Saldus un apkaimes iedzīvotāji (latviešu draudze, pārsvarā tie ir zemnieki) pēc dievkalpojuma iznāk no baznīcas. Gleznā ir ap četrdesmit personu. Tās visas gleznotas no īstenībā dzīvojušiem un Rozentālam labi zināmiem cilvēkiem. Katrai figūrai mākslinieks devis dzīvu, raksturīgu, dabā novērotu kustību un raksturu. Turklāt gandrīz katrs tēls pārstāv kādu sava laika sabiedrībai raksturīgu tipu.

Kompaktajā gājienā izdalās atsevišķas grupas, ko apvieno radnieciskas saites, sociālais stāvoklis vai kādas noteiktas intereses. Tajā pat laikā redzam, ka šīs sabiedrības daļas kopība ir stiprāka par grupu atšķirībām. To nosaka gan kompozīcijas raksturs (gleznas abas puses it kā tiecas pret centrālo simetrijas asi), gan klusinātās gaismas (diena ir apmākusies) un gleznā dominējošā pelēko un pelēcināto toņu saskaņa.

Tie ir mūsu vecvecvecāki. No baznīcas viņi nāk cienīgi un bez steigas, bet ir redzams, ka domas jau pievērstas praktiskām lietām. Apģērbs pārsvarā šūts no pašaustas drānas, un viņu gājums kopumā šķiet tāds kā pelēcīgs. Tomēr ieskatoties individuāli tvertajās sejās atklājas vaibstu un raksturu daudzveidība. Tātad mūsu priekšā ir personību kopums, nevis pelēka viendabīga masa.

Lielākā daļa no viņiem mūžu nodzīvojuši, neizejot no sava novada robežām. Rīgā bijuši tikai daži. Saldus baznīcas altāra glezna daudziem no viņiem tā arī paliks mūžā vienīgais redzētais tēlotājas mākslas darbs. Ja daļa no viņiem varbūt ir piedalījušies dziesmu svētkos, tad nezin vai bijuši mākslas izstādē - tādas tolaik notiek reti un pārsvarā lielpilsētās, Saldus vēl nav tāda.

Ja kāds nav bijis Jelgavā, Rīgā vai Liepājā, tad arī vilcienu viņi vēl nav redzējuši, jo Saldū vilciena nebija. Tomēr laikabiedri novērtēja ne tikai tēlojuma patiesīgumu, bet ieklausījās arī šo zemnieku gājuma noteiktībā un spēkā. Līdz ar Rozentālu un citiem jaunajiem māksliniekiem viņi apņēmīgi un cerīgi virzās pretī 20.gadsimtam.

Visus iepriekš aprakstītos muzeja dārgumus var apskatīt portāla "Delfi" īpaši izveidotajā tematiskajā arhīva sadaļā.

Source

DELFI Kultūra

Tags

100 dārgumu Latvijas mākslas muzejā
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus