"Viņa līdz idiotiskumam perfektā foto tehnika rada sajūtu, ka konkrētā vieta ir it kā izņemta ārpus laika un dzīvo savu dzīvi, apejot cilvēku," reiz par Kajonu savu novērojumu izteikusi žurnāliste Ērika Šmeļkova. Pats autors skaidro, ka savā daiļradē iedala "cilvēku periodu" un "ne-cilvēku posmu", kura laikā tapusi arī "Tēma 011".
Tā sevī ietver satīrisku sociālistiskās vides raksturojumu. Tā ir dokumentālo kadru fiksēšana, kurās cilvēks ir pilsētvides elements. Fotogrāfijās redzami sociālisma laikam raksturīgie simboli, ideoloģiski uzraksti, gājieni un rituāli, ikdienas dzīve - viss šķiet it kā nejauši fiksēts, taču patiesībā ir fotogrāfam raksturīgās pacietības apliecinājums un "īstā brīža" nogaidīšanas rezultāts.
Gvido Kajons (1955) tāpat kā viņa biedri no fotogrāfu grupas "A", nekad nav studējis fotogrāfiju akadēmiskā ceļā. Sākotnēji fotogrāfija viņu aizrāva kā hobijs - viņš sācis fotografēt ar vectēva atrastu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ražotu fotoaparātu, mācoties jau 5. klasē. Fotogrāfs absolvējis Rīgas Politehniskā institūta radiotehnikas un sakaru fakultāti un ir profesionāls inženierzinātņu speciālists, 20. gadsimta 90. gados strādājis kā žurnāla "Liesma" fotogrāfs.
Kopš 1979. gada mākslinieks piedalās grupas fotogrāfiju izstādēs un veido savas personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, tai skaitā, Valtera Filipa mākslas galerijā Kanādā, izstāžu zālē "Weserburg" Vācijā un "Van der Berlage" galerijā Amsterdamā. Pazīstamākās no autora fotogrāfiju sērijām ir "Ar Minoltu pa dzīvi" (1994), "Tēma 011" (daļa no sērijā iekļautajām fotogrāfijām pirmoreiz izstādīta 1988. gadā Arhitektu namā), "Nacionālā ģeogrāfija" (1998).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
