Latvijas Nacionālā mākslas muzejs šoruden apmeklētājiem piedāvā jaunu video sēriju, kas atklāj mākslas darbu restaurācijas procesu un tā nianses. Šajā sērijā – par eksperimentālajām tehnikām restaurācijā stāsta Dita Murziņa, LNMM gleznu restauratore-vecmeistare, un Liene Visendorfa, LNMM gleznu restauratore-meistare.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No restauratora skata punkta, daudzi modernās un laikmetīgās mākslas darbi ir problemātiski saistībā ar materiālu izmantošanu, kas nav paredzēti ilgmūžīgai lietošanai. Ja līdz 20. gadsimta sākumam mākslinieki strādāja tādās klasiskās tehnikās kā eļļas glezniecība, tad vēlāk aktualitāti ieguva eksperimenti ar dažādiem materiāliem un tehnikām.

Piemēram, lai radītu neparastas faktūras, mākslinieks Leonīds Mauriņš darbā "Sidrabainā nakts zveja" (1972) izmantojis dažāda resnuma auklas, putraimus un pāri klājis krāsu, kas paredzēta interjera apdares darbiem. Savukārt, Johana Lēberehta Eginka gleznā "Odisejs un Nausikaja" (1827) plaisājums radies nesaderīga materiālu lietojuma rezultātā – pirms krāsas uzklāšanas, mākslinieks nav ļāvis nožūt apakšējam grunts vai pagleznojuma slānim. To, vai šīs plaisas vajadzētu likvidēt, restauratori uzskata par strīdīgu jautājumu. Tās varētu mēģināt nomaskēt retušējot, tomēr tas būtu jādara tikai tad, ja plaisas traucētu uztvert kopējo darba kompozīciju.

Projekts "Mākslas restaurācija muzejā" tapis pateicoties advokātu biroja Ellex Kļaviņš atbalstam.

Tags

Vienas gleznas stāsts Viena fotogrāfa stāsts Mākslas restaurācija muzejā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form