No jaunavības rekonstrukcijas līdz elektrošokam. Kad miesa ir māksla
Foto: Mētra Saberova. "Hymenoplasty: A quick guide", 2016

Neviennozīmīgu vērtējumu izsaukusī latviešu mākslinieces Mētras Saberovas performance-operācija, kuras ietvaros māksliniecei veikta jaunavības plēves rekonstrukcija, vedinājusi pārdomāt ķermeņa un mākslas attiecības ne vien laikmetīgās mākslas interesentiem, bet arī "Delfi Kultūra" redakcijai.

Šā gada septembra beigās Mētra Saberova paziņoja, ka Polijā viņai veikta himenoplastika. "Kāpēc? Jo man patīk manas performances stulbums un absurds, un tā es vēlos parādīt milzīgo diskriminējošo spiedienu, kas jāiztur sievietei – palikt jaunavai vīriešu patēriņam," sociālajos tīklos rakstīja māksliniece.

Saberova mediju uzmanību piesaistīja pirms pusotra gada, kad atklāja, ka devusies uz Taizemi, kur veikusi sterilizāciju jeb olvadu nosiešanu. Sarunā ar portālu "Delfi" pagājušā gada februārī Mētra sacīja, ka pagaidām tiešā veidā nesaista sevi ar ķermeņa mākslu, tomēr šogad notikusī operācija nepārprotami iekrīt "bodyart" jeb ķermeņa mākslas lauciņā un savā ziņā uzskatāma par Taizemē sāktās performances turpinājumu.

"Performances – kā bezpriekšmetiska māksla – pilda vienu no svarīgākajām mākslas funkcijām – dod iespēju cilvēkiem domāt un just. Domāju, ka performances ir ļoti emocionālas kā izpausmes veids, jo pārsvarā ir dzliļi personiskas. Tas ir arī Mētras Saberovas gadījumā, ko uzskatu par drosmīgu mākslinieci, kas līdzās talantam ir vērtīga īpašība," portālam "Delfi" raksta mākslas zinātniece, izstāžu kuratore un Mūkusalas Mākslas salona vadītāja Diāna Barčevska.

"Ar Mētru sadarbojos kā gleznotāju (Mētras glezna "Milda rij Mildu. Goija" tika iekļauta LNMM izstādē "Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III", kurai Diāna Barčevska bija izstādes kuratore – red.), tāpēc nevaru komentēt viņas kā mākslinieces izaugsmi un plānus "Bodyart" sakarā, taču vienozīmīgi viņas mākslā klātesams ir protesta gars, kas kopsumā ar personības izaugsmi un mērķtiecību var vaiņagoties ar panākumiem mākslas laukā," piebilst Barčevska.

Veicot jaunavības plēves rekonstrukciju, māksliniece vēlējusies pievērst uzmanību nevainības un šķīstuma jēdzieniem, kā arī pieprasīt mazināt represīvo attieksmi un gaidas, kurām sievietes tiek pakļautas vai pakļaujas pašas.

Var novērot, ka, pirmkārt, Mētras mākslas projekts ir nesaraujams ar mākslinieces biogrāfiju, precīzāk – bioloģiju. Un, otrkārt, caur to tiek pausts kāds personisks vēstījums vai protests. Bieži vien šādas performances izpelnās ambivalentu vērtējumu.

"Māksla ir brīva no aizspriedumiem, tā pacieš visu un iztur visu – kā talantu, tā beztalantu; kā ideju, tā bezideju; kā prasmi, tā neprasmi. Citādi ir ar mani kā cilvēku. Jo viss man ir ļauts, bet ne viss man der," par Mētras Saberovas projektu portālam "Delfi" saka mākslas zinātniece Ieva Kalniņa. "Mētras Saberovas māksla nav "mana" māksla. Viņas skartie jautājumi nekad nav bijuši manā dzīves teritorijā. Tāpēc tā ar mani nerezonē, bet dzīvo savu autonomu dzīvi." Tomēr mūsdienu un 20. gadsimta mākslas vēsturē iespējams atrast ārkārtīgi daudz līdzīgu piemēru tam, ar ko nodarbojas Mētra Saberova.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Krišs Salmanis Lasāmgabali Marina Abramoviča ORLAN Purvīša balva Pussy Riot
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form