Pirmajā koncertšova daļā Vestards Šimkus izpildīs Pētera Vaska klavierdarbu ciklu "Gadalaiki", ko papildinās gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa gaismu šovs, savukārt otrajā daļā izskanēs leģendārais Vivaldi četru vijoļkoncertu cikls "Gadalaiki", kuru kopā ar Liepājas kamerorķestri atskaņos viena no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra spožākajām vijolniecēm Darja Smirnova. Katram gadalaikam video gleznas rada četri atzīti un gana atšķirīgi mākslinieki – Artis Dzērve, Ineta Sipunova, Vikijs (Viktors Keino) un Mīnus Astoņi (Andris Vētra).
Artis Dzērve, kurš ir arīdzan viens no "Gadalaiku" projekta idejas autoriem, 2017. gadā par veikumu Aika Karapetjana operas "Fausts" iestudējumā tika godināts ar "Spēlmaņu nakts" apbalvojumu "Gada videomākslinieks", veido video integrācijas gan teātra izrādēm, operām un baletam, sadarbojoties ar vadošajiem Latvijas režisoriem, gan ar saviem mākslas darbiem bagātina populāru pašmāju mūziķu koncertus. Un laikam jau tā ir jāuzskata par pēcāk sarunā ne reizi vien piesaukto veiksmi – noķert viņu pa vidu neskaitāmiem darbiem gan Latvijā, gan ārvalstīs un iztincināt. Par "Gadalaiku" tapšanu, radošā darba īpatnībām, mākslas apgūšanu augstās skolās, drusciņ izlutināto latviešu skatītāju un – kas ir ne mazāk svarīgi – sunes Korīnas viedokli par visu iepriekšminēto.
Sāksim ar "Gadalaikiem". Līdz šim līdzīga projekta Latvijā nav bijis. No kurienes un kāpēc šāda ideja?
Tā gluži nav, ka līdzīgu lietu nav bijis, tas vienkārši notika nedaudz citos formātos. Galvenā doma, ķeroties klāt pie "Gadalaikiem", bija ne tik daudz uzsvērt klasiskās mūzikas un videomākslas apvienošanu, jo Vivaldi ir ļoti populārs un visā pasaulē daudz un dažādos veidos jau atrādīts un interpretēts, bet gan akcentēt četru dažādu Latvijā zināmu videomākslinieku sadarbošanos, tādējādi runājot pretī izplatītajam stereotipam, ka mākslinieki savā starpā nemitīgi konkurē. It īpaši latvieši, kuriem pusdienās nav nekā labāka par otru latvieti.
Bet kaut kāds mākslinieciskais egocentrisms taču katram piemīt. Nevar būt, ka visas radošās personības līgani dzied vienu dziesmu.
Videomāksla ir nišveidīgs pasākums, kur katrs darbojas saskaņā ar savām interesēm. Vienam patīk strādāt ar alternatīviem pasākumiem un atrasties nemitīgos avangardiskos meklējumos, cits savukārt priekšroku dod klasiskām formām, vēl kāds strādā tikai klubos un festivālos ar muzikāliem materiāliem.
Un kāpēc par norises vietu tika izvēlēts tieši Liepājas "Lielais dzintars"?
Iemesls numur viens ir "Lielā dzintara" piecu gadu jubileja. Iemesls numur divi – "Lielā Dzintara" telpa ir plaša un balta, tāpēc mums nav jāizmanto citi projicēšanai paredzēti papildelementi, piemēram, ekrāni. Koncertzāles interjers ir ļoti pateicīga vide tieši videomākslai.
Kā jūs sadalījāt gadalaikus? Lozējāt?
Tas bija ļoti vienkārši. Izsūtīja lūgumu katram nosaukt savu mīļāko gadalaiku, bet es paņēmu to, kas palika pāri.
Ko? Vasara tiešām palika pāri?
Jā, tas man arī bija pārsteigums.
Kādas ir tavas attiecības ar pāri palikušo vasaru?
Vasara – tas ir ugunskurs, deja, čigāni, zvaigznes. Un vasara tik ātri paskrien... Ļoti daudz esmu ceļojis – un daru to aizvien. Esmu arī ilgāku laiku dzīvojis vietās, kur nav ziemas vai rudens. Vai nu mūžīgais pavasaris, vai visu laiku ir vasara, bet nekur tik skaistu dabu kā Latvijā es neesmu redzējis. Domāju, ka viens no milzīgajiem plusiem ir fakts, ka mums tomēr ir visi četri gadalaiki. Manā bērnībā tas bija ļoti izteikti. Ziema bija ziema, un vasara bija vasara. Mati izbalēja platīnblondi, paši skraidījām apkārt nodeguši melni kā mazi nēģerēni. Tas man Latvijā ļoti patīk.
Kā šie četri gadalaiki koncertā savijas kopā? Minēji, ka esat dikti atšķirīgi.
Mēs esam sadalījuši pienākumus. Mīnus Astoņi, kurš mācās scenogrāfiju, vairāk atbild par to, kā viss tiks izkārtots. Šajā gadījumā tam ir speciāls nosaukums – mapings. Viktors Keino daudz zina tieši par tehniskajām lietām, es esmu pieslēdzies pie Olafa (koncerta producents Olafs Saulriets – red.) – palīdzu viņam komunicēt ar pārējiem māksliniekiem, savukārt Ineta vairāk nodarbojas ar režiju. Pašlaik ir pāragri runāt par gala produktu, jo esam procesā. Priekšā vēl ir divi mēneši, kuru laikā vēl daudz ko mainīsim un papildināsim.
Strādāšana notiek attiecīgās mūzikas pavadījumā?
Oi, katrs to dara citādi. Es pārsvarā domāju visu galvā. Arī filmas montēju galvā. Nesēžu pie datora un necenšos saprast, ko nu tagad un kā darīt. Vienatnē staigāju ar suni pa mežu un visu daru galvā. Tas man ir atstrādāts process. Un tad, kad viss galvā ir salicies, sēžos klāt pie tehnikas un daru.
Un sanāk "copy-paste" no galvas dzīvē?
Nē, nē, nē. Galvā rodas galvenais, no kā pēc tam var vilkt ārā detaļas. Attiecībā uz "Gadalaikiem" man ir pilnībā skaidrs, kādā virzienā es iešu un ko izmantošu, bet beigu varianta noteikti vēl nav. Arī tehnoloģiskie paņēmieni katram ir dažādi. Viens strādā tikai datorā, otrs filmē, vēl kāds zīmē animācijas ar roku. Tas ir sarežģīts process, nav gluži tik vienkārši, kā paņemt zīmuli un apsēsties pie baltas lapas.
Kādas ir tavas attiecības ar klasisko mūziku ikdienā?
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas klausās visa veida mūziku.
Arī krievu repu?
Jā. Turklāt krieviem nav tikai reps, viņiem ir arī, piemēram, ļoti labas tehno grupas, kuras mēs šeit ne tik daudz zinām. Strādājot pie izrādēm, ļoti daudz nākas saskarties ar visdažādāko mūziku. Klasiskā mūzika pārsvarā, protams, ir, strādājot pie operām, baleta un simfonisko orķestru koncertiem. Tā ir vēl viena lieta, kas man šajā darbā ļoti patīk, – neviens projekts neatkārtojas, nav iespējams uztaisīt "copy-paste".
Pēc kādām pazīmēm var redzēt, ka videodarbs nudien ir labs?
Ir divi paņēmieni, kā mēs integrējam video skatuves mākslā. Pirmais – mēs to akcentējam, proti, darām visu, lai skatītājs pievērstu uzmanību tieši un tikai tam, kas notiek video. Otrs – mēs to iekļaujam scenogrāfijā tā, ka tas nav redzams kā atsevišķs darbs. Un tieši šī otrā pieeja, manuprāt, ir profesionalitātes kalngals.
Tad būtībā scenogrāfija un videomāksla ir divas atsevišķas vienības, kas ideālā variantā organiski saplūst vienā?
Jā. Ir pat bijuši kuriozi, kad kritiķi nav spējuši atšķirt, vai tas ir scenogrāfijā integrēts video vai kas. Mēs pēdējā sapulcē tieši par to runājām – ka arī kritiķiem tomēr būtu vēlams iziet kādu skolu, jo mūsdienās šis medijs ir ļoti integrējies dažādos mākslas projektos, tāpēc ir nepieciešams, lai viņi saprastu, kas tas ir un kā tas notiek.
Maskavā esmu noskatījies piecas vai sešas izrādes, un pilnīgi visās bija izmantots video – gan dzīvais, gan iefilmētais. Šis medijs ir kļuvis par pilnvērtīgu skatuves elementu. Un arī skatītājs vairs to neuzskata par tehnikas brīnumu. Viņš grib redzēt kvalitatīvu darbu. Es ļoti ceru, ka mums Liepājā izdosies noturēt latiņu vajadzīgajā augstumā, lai skatītājiem būtu baudījums.
Kāda ir sajūta – vai latviešu skatītājs prot novērtēt šīs lietas?
Viņš prasa, viņš tiešām prasa. Šo faktu nevar vairs ignorēt.
Vai videomāksla ir nišveidīgs pasākums tādēļ, ka apgūstama tikai augstās skolās? Pats esi savulaik mācījies Hamburgas Mākslas akadēmijā pie Marinas Abramovičas, taču mūsdienās pie zināšanām var tikt arī paša spēkiem, kaut vai, piemēram, internetā.
Tad, kad tev ir pilnīgi skaidrs, kas ir tas, ko gribi darīt, atrast veidu, kā iemācīties, mūsdienās tiešām nav sarežģīti, bet ir jāsaprot, vai gribi mācīties no kāda konkrēta cilvēka, vai arī gribi atrast mācību iestādi, kas tev varētu palīdzēt sasniegt kādus konkrētus mērķus. Ļoti daudz nudien var darīt pašmācības ceļā, tomēr uzskatu, ka cilvēks ar harismu un praktiskā ceļā gūtām zināšanām un prasmēm var iedot vairāk nekā plika pašmācība, kurā apgūst tehniskas lietas. Ja ir iespēja, tad tomēr vajag meklēt šādus cilvēkus, no kuriem smelties. Vēl es esmu pilnīgi pārliecināts, ka ļoti liela loma ir veiksmei, proti, vai tu satiec vajadzīgos cilvēkus. Es ļoti ticu veiksmei.
Kā bija tavā gadījumā? Marinu meklēji apzināti pats, vai arī tev paveicās?
Man paveicās. Es satiku cilvēku, kurš mani iedrošināja, ka vajag mācīties Hamburgas Mākslas akadēmijā. Un man paveicās, ka tieši tajā laikā tur pasniedza Marina, jo viņa strādāja tikai četrus gadus. Un vēl man ļoti paveicās, ka cilvēks, kurš mani iedrošināja stāties Hamburgas Mākslas akadēmijā, iedeva manus Latvijā taisītos darbus Marinai. Viņa apskatījās un teica "jā". Tas viss kopā bija pilnīga veiksme. Mans pievienojums bija nosacītais neprāts, tam laikam diezgan liela drosme un absolūta ticība avantūrai.
Un šādi es dzīvoju aizvien. Nezinot, kā tas viss varētu nākotnē izvērsties, radu sevī vēlmi par kaut ko ļoti konkrētu attiecībā tieši uz savu darbu. Kad pirms kādiem diviem gadiem man jautāja, kurš būtu tas režisors, ar kuru es ļoti gribētu strādāt, es atbildēju, ka tas ir Oskars Koršunovs. Cilvēks-teātra leģenda, kurš visā pasaulē ir uztaisījis vairāk nekā 160 izrāžu. Savukārt pirms pāris mēnešiem, kad biju Maskavā un stāvēju pie Krievijas galvenā teātra dienesta ieejas, teicu sev, ka gribētu šajā teātrī strādāt.
Pagāja nedēļa, un pēkšņi šīs abas manis izteiktās lietas salikās kopā. Atskanēja telefona zvans, un balss otrā galā man vaicāja, vai es negribētu šajā teātrī kopā ar Oskaru Koršunovu uztaisīt leģendāru izrādi – "Kaiju". Tā ir ļoti, ļoti liela veiksme. Pēc tam uzzināju, cik daudzu cilvēku kandidatūras ir izskatītas šai pozīcijai. Mana priekšrocība ir krievu valodas zināšanas. Tu vari būt lielisks profesionālis un speciālists savā jomā, bet ir grūti strādāt komandā, ja nepārvaldi vienu ļoti elementāru, taču bezgala svarīgu lietu – valodu. Tulkotājs pa vidu šajā gadījumā neder.
Strādājot pie šādiem lieliem projektiem ārvalstīs un pēc tam atgriežoties atpakaļ Latvijā, nav sajūtas, ka esi nonācis Sūnu ciemā?
Ir jāņem vērā, ka pie mums teātra izrāde dzīvo ļoti īsu dzīvi, jo ir maz skatītāju. Un, tā kā teātrim ir jāpelna nauda, izrādi mēs ātri "izlietojam" un taisām atkal jaunu. Ja Latvijā, kopā ņemot pa visiem teātriem, varam saskaitīt vairāk nekā 100 pirmizrāžu gadā, tad Maskavā, piemēram, teātrī var būt tikai viena pirmizrāde visā sezonā. Un šīs izrādes dzīvo nevis divus gadus, kā tas ir pie mums, bet gan 20. Mums šādu fenomenu ir ārkārtīgi maz. Jaunajā Rīgas teātrī bija "Revidents", kas Latvijas mērogam ir teju vai Ginesa rekords. Ko es ar to visu gribu pateikt? Mēs ļoti koncentrējamies, lai izrādes būtu labas visos iespējamos aspektos.
Atgriežoties pie mākslas apgūšanas augstās skolās – tu pats arī esi pasniedzējs.
Jā. Tieši vakar bija fantastisks eksāmens. Manā pasniedzēja karjerā šis bija labākais kurss, eksāmena darbu atrādīšana pārsniedza jebkādas manas gaidas. Dažkārt arī šajā ziņā paveicas un savācas ļoti labs kurss, tāpēc ir iespēja redzēt ļoti, ļoti labus videomākslas darbus. Izstāžu un galeriju cienīgus.
Kas šie jaunie cilvēki būs nākotnē? Ko viņi grib?
Kas viņi būs – to ir ļoti grūti pateikt. Tie, kas nāk pie manis, studē gan režiju, gan operatora kameras darbu, tie ir gan topošie producenti, gan scenāristi. Šis priekšmets ir unikāls ar to, ka es viņiem rādu pavisam citu radošo pusi, kas galīgi neattiecas uz ražošanu. Proti, tas nav stāsts par to, cik tu pareizi kadrē, cik pareizi taisi dramaturģiju un cik pareiza ir bilde. Mani tas neinteresē, to es studentiem neprasu, mēs apgūstam ko pavisam citu. Sajūtas un ritmu. Mans uzdevums ir mēģināt caur šo instrumentu – videomākslu – parādīt sajūtas pavisam no cita rakursa.
Šobrīd norit darbs pie "Gadalaikiem" Liepājā un "Kaijas" Maskavā. Vai ir vēl kādi projekti?
Projektu ir daudz. Paralēli taisu arī vizualizācijas, kur dažādos interjeros ir jāintegrē video uz plazmas ekrāniem vai LED tehnoloģiju sienām. Tie ir ļoti apjomīgi darbi, kurus veidojam ar meitu divatā. Viņa pašlaik mācās Mākslas akadēmijā, ceturtajā kursā, un strādā pie diplomdarba, tāpēc arī nav tik daudz laika, kā būtu nepieciešams, bet ir plāns martā šo projektu pabeigt.
Maskavā top vēl viens darbs – Maskavas Guberņas teātrī – izrāde "Maskarāde" ar režisoru Rolandu Atkočūnu un scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kas arī jāuztaisa līdz pavasarim. Un pilnīgi iespējams, ka Maskavā man būs vēl viena izrāde, bet pašlaik tas vēl ir sarunu līmenī.
Vēl līdz pavasarim ir jāpieliek punkts vairākiem mazākiem projektiem. Un vēl līdz pavasarim jānovada viens kurss augstskolā. Es tomēr ļoti ceru, ka vasarā vismaz vienu mēnesi varēšu paņemt brīvu, jo ir tomēr arī jāatpūšas, mazliet jāpaceļo, jo bez ceļošanas nu nekādi. Savukārt uz rudeni ir plāns taisīt izrādi Barselonā, kam gatavošos vasaras otrajā pusē.
Un kas par to visu ir sakāms Korīnai?
Korīna, jā... Viņa mēģina paņemt visu no dzīves, ko vien var paņemt.
Bet viņa taču nebrauc visur tev līdzi?
Nē, bet es labprāt viņu, protams, ņemtu, ja vien būtu tāda iespēja. Maskavā uz ielām ir ārkārtīgi maz suņu, jo metro ar suni braukt nedrīkst. Vien retu suņa saimnieku var redzēt, kurš no rīta pa mazo piemājas parciņu pastaigājas ar savu draugu. Esmu pieradis, ka suņus pilsētās var redzēt daudz, it īpaši, ja braucam pa Eiropu. Suņi ir visur – restorānos, veikalos, uz ielām. Suņu man Maskavā pietrūkst, tāpēc tad, kad uz nedēļu atbraucu uz Rīgu, pirmā lieta ir tikt pie sava suņa un kārtīgi izmīļoties.
Neapvainojas, ka tik bieži atstāj viņu vienu?
Viņa, protams, ir suns ar raksturu. Māk gan apvainoties, gan priecāties ar pilnu sajūtu gammu, bet, tā kā dzīve laukos pie manas māsas dod viņai visu, ko vien sirds kāro, šī apvainošanās nav ilgstoša. Man liekas, ka viņa visu saprot. Tas, kā viņa noliek man galvu uz pleca un nopūšas... Mēs izbaudām tuvību, un tad jau atkal skrienam katrs savā dzīvē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
