No šī gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas otrā stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma jauna ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Izstādi papildina astoņi videostāsti ar izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. Rakstnieks Osvalds Zebris katram autoram veltījis eseju, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās. Otrajā stāstā – māksliniece Frančeska Kirke.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Andreja Tarkovska "Spogulī", pašā filmas sākumā, skan teksts: "Es varu runāt". Māksliniecei Frančeskai Kirkei Atmodas sākums asociējas tieši ar šiem kadriem, – hipnozes seansa laikā kādam puisim tiek noņemts runas defekts un kopš tā brīža viņš spēj runāt skaļi un skaidri. Ir mirklis, kurā esam mainījušies, jo sākam runāt skaļi un skaidri. Jeb otrādi – drosmīgā un skanīgā runa ir mūs izmainījusi un devusi jaunu brīvību. "Ir sajūta, ka kaut kāds bloks tiek noņemts. Redzu to pēc saviem darbiem – ilgu laiku bija bikla, cietu no pārmetumiem, ka mana māksla neesot latviska... Pēkšņi tas viss beidzās, un es sāku runāt pati savā balsī. Tas sakrita ar periodu, kad mūsu dzīvē aktualizējās politiski jautājumi," saka Frančeska Kirke, kad sutīgā augusta sākuma rītā tiekamies viņas darbnīcā Torņakalnā.

Laiku pa laikam, īpaši jau kādu nozīmīgu norišu brīžos, mēs atceramies mākslas darbus, grāmatas, filmas un teātra izrādes, kas ir spējušas "prognozēt" vēlākus notikumus. Parādās jaunas jēgas un konteksti. Līdzīgi ir ar Frančeskas Kirkes darbiem, piemēram, 1986. gadā tapušo "Militāristu deju", kuru amerikāņu mākslas zinātnieks (ar latvieša saknēm) Marks Alans Švēde raksturo kā komisku apsūdzību "(..) testosterona uzkurinātai agresijai, vistiešāk – globālā mērogā, lai gan gleznā iekļautās sadomazohistiskās seksa spēles Bosha garā pasniegta vētraina ķermeņu jūkļa vidū norāda uz saikni, kas pastāv starp personīgo un politisko, kā vienmēr apgalvojušas feministes."1 1986. bija zīmīgs gads – tajā parādījās Mihaila Gorbačova pieteiktie lozungi "perestroika" (pārbūve) un "glasnostj" (atklātība), kas gan vēl kādu laiku tā arī palika pliku lozungu līmenī. Šis bija Čornobiļas atomelektrostacijas traģēdijas gads, ko mēdz uzskatīt par vienu no PSRS sabrukuma detonatoriem.

Pati savā frekvencē. Māksliniece Frančeska Kirke
Foto: Kristaps Kalns

80. gadu izskaņā, kad Latvijā jau bija ienākusi Atmodas enerģija, Frančeska Kirke kopā ar desmit citiem Latvijas gleznotājiem piedalās kādā zīmīgā izstādē – Maskavā, Centrālajā Mākslinieku namā notiek latviešu mākslinieku izstāde "Post-tradicionālisms". Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inese Riņķe atceras, ka atklāšana dienā zāle bijusi pārpildīta. "1000 eksemplāros izdoto katalogu skatītāji izpirka zibenīgi. Pie gleznām parādījās sarkanie punkti. Par iepirkumiem sacentās Tretjakova galerija, PSRS Mākslas fonds un Kultūras fonds."2 Šī izstāde iegājusi vēsturē ar vēl kādu "punktu" – latviešu mākslinieki izstādē izkar sarkanbaltsarkano karogu, kuru paši sašuvuši no vilnas auduma gabaliem. "Latvija – neatkarīga? Tas nav iespējams, tāda valsts pastāvēt nevar," – Frančeska Kirke atceras tā laika sarunu ar kādu mākslas kolekcionāru. Gaisotne kopumā bijusi draudzīga un atvērta, taču Latviju kā potenciāli suverēnu valsti neviens nepieļāva. Tretjakova galerija togad nopērk divus Kirkes darbus – "Personības kults" (1988), kurā trīs cilvēkveidīgi pērtiķi – nerunājošs, nedzirdošs un neredzošs – ir refleksija par (ne)iespējamo norobežošanos no ļaunuma; un darbu "Kaini" (1988).

Otra zīmīga latviešu mākslinieku izstādē notiek 1989. gada janvārī Ņujorkā, bijušā rīdzinieka Eduarda Nahamkina galerijā. "Bija sajūta, ka tā ir pirmā un pēdējā reize. Ja kādu darbu nopirka, nauda tūlīt iztērējām," atceras Frančeska Kirke. Savā ziņā tā arī bija pēdējā reize, jo mākslinieki no PSRS perifērijā esošas zemes, kura vēlas izrauties no komunisma impērijas, tolaik bija kaut kas spilgti eksotisks, interesi raisošs, pārdodams. "Leiputrija, kuri izraisīja sabiedrības vārīšanās Padomju Savienībā un ar to saistītā mākslas tirgus konjunktūra, beidzās, kad Latvija atguva neatkarību. Mākslinieki bija izbaudījuši uzmanību, ko radīja sabiedrība kopumā. Kad beidzās "jaunie mērnieku laiki", izrādījās, ka nav tādas vērtības kā "Latvijas glezniecība", ir tikai atsevišķas individualitātes radītā vērtība," "Kirkes grāmatā" par šo laiku raksta Anita Vanaga. Par uzmanību un jaunajiem mērnieku laikiem runājot, jāpiemin arī 1991. gads, kad Frančeska Kirke kopā ar meitu Lauru, pēc Klimentija Granovska ielūguma, viesojās un strādāja Sanfrancisko. Laiks, kad pasaule bija vaļā, viss bija iespējams, arī seriāla cienīgs notikumu pavērsiens, – vairākas gleznas "galerists" māksliniecei vairs negribēja atdot un tās atgūt palīdzēja Frančeskas Kirkes draugs, gleznotājs Raimonds Staprāns un tikko studijas beigušais advokāts Raimonds Slaidiņš.

Pati savā frekvencē. Māksliniece Frančeska Kirke
Foto: Kristaps Kalns

"Glezniecība ir slēptu nejaušību lauks. Tā ir izvēle. Pieņēmums. Spēle, kurā es nosaku likumus un pārkāpju tos. Glezniecība nozīmē piedzīvojumus, zaudējumus, atklājumus," – savu ceļu mākslā raksturo Frančeska Kirke3. Mēs runājam par Atmodas laiku Latvijā un kara laiku Ukrainā, un par mākslinieka spēju paredzēt. "Intuitīvi," – viņa saka, kad jautāju, kā šī paredzēšana notiek. Runājam par mākslinieku grupām un grupēšanos neatkarības pirmajā laikā: "Vienmēr esmu bijusi pati savā frekvencē," viņa saka un pārlapo spilgti balto "Kirkes grāmatu". Mēs skatāmies Atmodas laikā tapušās bildes – "Militāristu deju", "Gulošos varoņus", "Bābeles torni", "Eiropas nolaupīšanu", "Noasa šķirstu". Jā, vēl mēs runājam par "nejaušībām", kuras notiek kaut kādā cilvēka prātam neaptverama secībā, iemanto mums katram (iespējams) vienīgo iespējamo musturi, un iegūst jēdzīgumu, tikai vēlāk, panorāmiski atskatoties.

Tātad. 1915. gada rudenī, Pēterpilī, par Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības mākslas skolas audzēkni kļūst Francisks Varslavāns. Pusgadsimtu vēlāk savas mākslas studijas Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā sāks Franciska mazmeita, kurai dots viņa vārds – Frančeska. Šo 50 gadu laikā būs notikuši divi pasaules kari, Latvija būs tapusi brīva un tad atkal okupēta, Francisks Varslavāns būs kļuvis par pazīstamu mākslinieku un mākslas skolotāju, kurš apceļo Eiropas galvaspilsētas un glezno Rīgas darbnīcā Grēcinieku ielā. Rīgā viņš sastaps savu Soņu, te dzims Frančeskas mamma Večella-Maija Varslavāne, drīz viņa studēs lietišķajos, kļūs par slavenu tērpu mākslinieci, veidos kostīmus teātrī un kino, bet Frančeskas tēvs – vēlāk pazīstamais plakātists un Latvijas plakātmākslas skolas dibinātājs Gunārs Kirke – savas gaitas mākslā sāks ar neona reklāmu zīmējumiem uzņēmumam "Sojuztorgreklama". "Pirmie, kuri sāka runāt Ezopa valodā un lika cilvēkiem aizdomāties, meklēt zemtekstus, bija plakātisti. Mana tēva grupa, tas kā viņi strādāja – piesieties nevar, bet visi visu saprot," saka Frančeska, kurai jau piecu gadu vecumā bija skaidrs, – viņa būs māksliniece4. Viņa runās pati savā balsī. Lūk, slēptu nejaušību lauks. Vai maz varētu būt bijis citādi?

Izstāde "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi. Video interviju sērija ar astoņiem izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem tapusi sadarbībā ar advokātu biroju "Ellex Kļaviņš" un komunikācijas aģentūru "Fox Consulting".


1 Vanaga, Anita. Kirkes grāmata. Neputns, 2015. 72. lpp.

2 Vanaga, Anita. Kirkes grāmata. Neputns, 2015. 75. lpp.

3 Vanaga, Anita. Kirkes grāmata. Neputns, 2015. 106. lpp.

4 Vanaga, Anita. Kirkes grāmata. Neputns, 2015. 63. lpp.

Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.