Kā vēsta izstādes veidotāji. 2021. gada rudenī māksliniece pavadīja divas nedēļas "Kuldīgas novada rezidencē radošajiem autoriem" - apmetoties Laidu skolas labajā spārnā, iepazinās ar cilvēkiem un viņu amata prasmēm un pati iesāka aust gobelēnu Laidu stellēs.
Mākslinieci ieinteresējušas pagātnes nemateriālās liecības, vietas gars, kas atklājas leģendās. No tām dzima ideja par izrādi, kas tika spēlēta Laidu skolas simtgades salidojumā, kuru pandēmija bija pabīdījusi par vienu gadu uz priekšu.
Sadarbojoties ar skolas dramatisko pulciņu un pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu, tapa piecas "Laidu leģendas". Par balto dāmu, Laidu komtesi, kas nepiepildītas mīlestības dēļ klīst pa pili kā pārmetums kārtu aizspriedumiem un alkatībai. Par Valtaiķu baznīcas būvupuri jeb asinsupuri, kas nepieciešams, lai ticībā celtais nesagrūtu. Par labāko vietu gravā pie Rudzīšu akmens, kur uzplaukst maijpuķītes. Par mistisko bezdibeni 70 metru diametrā meža vidū, kur robežojas Turlava, Snēpele un Laidi, un teritoriālo interešu kaislībās barojas purva mērglis. Par sarkano govi, kura parādās reizi simts gados un no kuras var izkratīt naudu.
"1905. gada Krievijas revolūcijas liesmās nosvila Laidu muižas īpašniekiem piederošā Kazdangas pils. Zemniekus pēra Laidos. No laideniešiem nākušais cenzors Remiķis neilgi pirms cara Nikolaja II manifesta par vārda brīvību bija izlaidis cauri cenzūrai Aspazijas teiku drāmu "Sidraba šķidrauts", kuras galvenā varone Guna ar sarkanu šķidrautu aizdedzina karalisko pili. Baltvācu laikraksts "Düna-Zeitung" (1905, 221) sašutis rakstīja par provokāciju Jaunajā Latviešu teātrī. Teātris samaisījās ar dzīvi. Tika nodedzinātas apmēram 450 vācbaltu pilis un muižas. Cenzora Remiķa apglabātais zelts, par kuru vēsta viena no leģendām, nekur nav atrodams," par Laidu pagātni raksta izstādes veidotāji.
Izglītības ministrijas dati liecina, ka pēdējos divdesmit trīs gados Latvijā ir likvidētas vairāk nekā 400 skolas, Laidu skola atvadījās ar salūtu.
Māksliniece Ieva Epnere kopā ar operatoru Valdi Celmiņu turpina strādāt pie dokumentālās filmas par Laidu skolas pēdējo pusgadu, kurā svētki un atvadas sajaucās simetriskā inversijā.
Ieva Epnere (dzimusi 1977. gadā Liepājā) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2003), Tekstilmākslas nodaļu (2001) un pēcdiploma studijas HISK Gentē (2012). Ieva Epnere rada fotogrāfijas, tekstila darbus, video instalācijas un filmas, kurās personiski, privāti stāsti ir sākumpunkts mākslinieciskām refleksijām par identitāti, tradīcijām un rituāliem. Viņa piedalās izstādēs kopš 1998. gada Latvijā un ārvalstīs.
Ieva Epnere saņēma "Purvīša balvu 2019" par darbu "Dzīvo atmiņu jūra", ir DAAD, The Berliner Künstlerprogramm stipendiāte, Berlīne (2019-2020). Ieva Epnere ir bijusi vairākās mākslas rezidencēs, nesenākās no tām – DAAD, Berlīnē (2019/2020), Iaspis, Stokholmā (2018), Fogo Island Arts, Fogo, Kanāda (2017, 2018), ISCP, Ņujorkā (2016).
Šobrīd Ieva Epnere pasniedz kompozīciju un fotogrāfiju ISSP skolā un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
