'Survival Kit 10.1' izlase. Topogrāfiskās birokrātijas vārdotāja Meriča Algina
Foto: Margarita Ogoļceva

Viena no dalībniecēm laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" programmā ir turku izcelsmes māksliniece Meriča Alguna (1983) no Zviedrijas. Izstādē Rīgā, kas festivāla jubilejās gadā aplūko tēmu "ārpuszemes/outlands" ir aplūkojams viņas instalācija "Meklējot robežšķirtni" (2017).

Pašlaik Zviedrijā rezidējošā turku izcelsmes māksliniece Meriča Alguna (1983) 2012. gadā ieguva Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Pēkšņi tas, kā tiek veikta mākslinieces birokrātiskā uzraudzība Eiropā, pilnībā mainās. Iepriekš, veicot kustību trajektorijā Stambula – Stokholma, bija jāsagatavo un jāaizpilda vesela kaudze dažādu papīru, par kuru simbolu un vēlāk mākslinieces darbu sastāvdaļu kļūst košie vīzas zīmodziņi, vīzu veidlapas, piefiksētie pārpratumi ar Alginas vārda, uzvārda atveidi utt. Tagad, Eiropas Savienības robežas šķērsošana un pārvietošanās tās teritorijā ir kļuvusi neredzama, nav ne veidlapu kalni, ne krāsainu zīmodziņu kolekcijas. Meričas Alginas uzraugošās veidlapas ir šķietami tukšas, it kā māksliniece būtu nonākusi pasaulē, kur eksistē tikai viens superkontinents ar vienu supervalsti.

Jau agrīni, izmantojot skrupulozu uzskaites metodoloģiju, māksliniece nododas jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju, mobilitāti, uzraudzības sistēmu un mītiem par pasaules atvērtību. Alguna kā rūdīts akadēmiķis vai birokrātisks burta kalps izpēta visus ar tēmu saistītos materiālus un piefiksē rezultātus, piemēram, apkopjot un izstādot atsevišķās instalācijās katras valsts noteiktos priekšmetus un to skaitu, ko drīkst izvest no valsts. Vai apkopojot un izstādot visus Eiropas Savienības saražotos oficiālos suvenīrus, procesā meklējot atbildi vai šie masu produkti cenšas reprezentēt piederību pie eiropiskās identitātes. Vai atgriežoties pie vīzu tēmas, izveido "Īsu vīzu pieteikumu veidlapu grāmatu " (2009), kurā ir apkoptas visu pasaulē eksistējošo vīzu pieteikumu veidlapas. Skatītājam tiek prezentēti fakti, bet secinājumus katram jāizdara pašam.

Viena no savdabīgām vīzu pieteikuma veidlapu sastāvdaļām, ko ir piefiksējusi māksliniece, ir kontroles jautājumi par pieteicēja personīgajām kvalitātēm. Pieļauju, ka visi kaut vienreiz dzīvē, piemēram, aizpildot anketas, lai pasūti lidmašīnas biļetes, ir pasmaidījuši vai saraukuši pieri par kādu absurdu jautājumu, kas tiek uzdots drošības kontroles nolūkos. Alguna izņem šos jautājumus no anketas un izstāda katru no tiem uz atsevišķa reklāmas stenda pilsētvidē, tādā veidā padarot šos jautājumus un ar tiem saistītās nozīmes publiskas un attiecināmas uz visu sabiedrību. Rezultāts ir kaut kas līdzīgs Mārtina Makdonas 2017. gada filmai "Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā", kurā kā ruporu protestā pret policijas kūtrumu noslepkavotās meitas lietas izmeklēšanā, galvenā varone izvēlas trīs reklāmas stendus problēmas aktualizēšanai. Filmas gaitā šie stendi un to vēstījumi no protesta pārtop par piemiņas vietu, tad par kaitniecisku darbību, par sodu un visbeidzot par iedzīvotāju simbolisku apvienotāju.

Alginas radošie meklējumi notiek ar ģeopolitiskās kartes un tekstu starpniecību, nereti instalācijās abus iepriekš minētos simboliski reprezentējot kā globusu un grāmatu. Teksti visbiežāk ir aizlienēti no dažādām enciklopēdijām un vārdnīcām vai no oficiālu dokumentu materiāliem, kas pārmīcītā veidā kļūst par plakātu un sienu tekstu saukļiem, manifestiem, diagrammām, inventarizācijas grāmatām, vai pat romāniem un dzeju. Dažkārt ar tekstu un grāmatu ir par maz, tāpēc par kādas tēmas aktualizētāju kļūst grāmatu plaukts vai veselas bibliotēkas. Tā projekts turpinājumos "Neizņemto grāmatu bibliotēka" (2012), piemēram, aktualizē grāmatu kopu, kas stāv bibliotēkās neaiztiktas jeb aizmirstas. Nav īsti līdz galam skaidrs kāpēc, bet māksliniecei apvienojot tās atsevišķā bibliotēkas nodaļā, tās sāk atklāt cilvēces vēstures plaisas.

"Survival Kit 10.1" programmā Algina ir eksponējusi instalāciju "Meklējot robežšķirtni", kas 2017. gadā ar tādu pašu nosaukumu bija skatāma mākslinieces otrajā personālizstādē Nordenhake galerijā, Stokholmā. Tā ir septiņu vienību brīvstāvoša plauktu struktūra, kas metaforiski ataino zemes garozas plāksnes uz kurām sēž visi pasaules kontinenti. Vietās, kur starp tektoniskajām plāksnēm ir izveidojušās spraugas veidojas okeāni, kurus instalācijā reprezentē atstarpes starp plauktu rindām. Saskaņā ar darba iekšējo loģiku plauktos izvietoti visdažādākie objekti — augi un dzīvnieku fosilijas, globusi, pašrocīgi darinātas grāmatas, videoklipi un skulptūras, savērpjot kopā priekšstatus par robežām un savienošanās punktiem — kā ģeoloģiskajiem, tā cilvēciskajiem.

Projekts atgādina par biljoniem senu pagātni, kad visi kontinenti bija savienoti vienā un, ka arī šobrīd ar pāris centimetru distanci katru gadu kontinenti pārbīdās, it kā kāds magnēts tos lēnām censtos savilt atpakaļ kopā. Sadalītie kontinenti veido paralēles ar mītu par androgīno cilvēku, kas dievu sodīts tika sadalīts, lai mūžīgi mūžos meklētu savu pazaudēto otro pusi. Ņemot vērā māksliniecei raksturīgo taksonomisko manieri, instalācija šķiet poētiska, bet reizē arī ļoti simboliska. Tajā ģeoloģiskie procesi tiek salīdzināti ar cilvēku spēju un nespēju satikties, tiekties pēc attiecībām un reizē neatslābstošā vēlme veidot barjeras. Šķiet, ka kaut kādā līmenī visi mākslinieces projekti runā par cilvēces izveidotajām absurdajām barjerām un izceļot dažādās birokrātijas savdabības, Algina tikai cenšas atgādināt, ka reiz viss bija viens, kā superkontinets Pangeja, kuru apskaloja viens superokeāns Pantalasa.

Tags

Survival Kit

Comment Form