Svešu teritoriju padarīt par savējo. 'Survival Kit 10.1' izstādes apskats
Foto: Ģirts Raģelis

Kāds absurds – vasarā apmeklēt izstādes. Pirmais impulss ir skriet prom no pilsētas, glābties no karstuma mežonīgos zaļumos pie kādas anonīmas upes. Tomēr pārsteidzoši, ka tieši svelmainā vasarā laikmetīgās mākslas izstādes apmeklējums var dot negaidītu baudu. Pat vairāk – izstāde var pārvērsties par relaksētu ceļojumu, kurā nav jāsteidzas un var lēnprātīgi apbrīnot apkārtējās pasaules daudzveidību, veroties tajā caur stilīgām un pašapziņu ceļošām saulesbrillēm.

Tādu pieredzi piedāvā ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit 10.1". Tas, kā ierasts, aicina ne tikai iepazīties ar idejām un dzīvesstāstiem, kas transformējušies mākslā, bet arī uzzināt kaut ko jaunu par Rīgas arhitektūru. Šogad pirmoreiz desmit gadu laikā "Survival Kit" pārcēlies uz Pārdaugavu, lai pievērstu uzmanību vēl vienai tukšai ēkai, kas gaida jaunu saimnieku.

Daugavas kreisajā krastā aiz Uzvaras parka, iegrimusi veco koku zaļumos, aiz uzbēruma vaļņa paslēpusies kopš šī gada nu jau bijusī Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte. Tagad fakultāte pārcēlusies uz netālu jaunuzcelto Zinātņu māju. Tomēr vēsture palikusi šeit, sajaucoties ar atmiņām par citiem periodiem, kad ēka kalpoja Latvijas Policijas akadēmijai, PSRS milicijas augstskolas vajadzībām un kopš pašiem pirmsākumiem 1889. gadā kā Rīgas pilsētas bāreņu patversme. Neskatoties uz ēkas raibo biogrāfiju, tieši patversmes aura starp visiem uzslāņojumiem šķiet visspēcīgākā. Lai arī mazajās istabās, kur atradās bāreņu patversmes skola, audzēkņu darba un guļamtelpas un audzinātāju dzīvojamās istabas, gandrīz nekas nav palicis no 19. gs. interjera, tomēr, pieverot acis, šķiet, ka tūlīt garajos koridoros sadzirdēsi meiteņu un zēnu balsis, kas katra birst no savas nodalītās puses, lai satiktos centrā greznajā ēdamzālē vai aizripotu tālāk pa trepēm uz vingrošanas zāli.

Bāreņu patversmes atmosfēra lieliski sader ar festivāla tēmu, kas šogad piedāvā padomāt par globalizētās pasaules un sabiedrības "ārpusniekiem". Tie nav margināļi, kuri paši izvēlējušies peldēt pret straumi, bet autsaideri, kurus izstūma, norobežoja, atdalīja mākslīgi un bieži vien traģiski. Šī tēma izstādē apaug ar daudzveidīgām variācijām un kontekstiem, un festivālā var ieraudzīt, kā mākslinieki no visas pasaules tik dažādi reflektē par problēmām, kas, izradās, ir aktuālas ne tikai Latvijā. Pārvietojoties no vienas istabas uz otru, caur personiskiem stāstiem un pieredzi var ieraudzīt pasauli kā vienotu bāreņu patversmi, kur katrs ir vientuļš un meklē sev līdzīgos.
Grafika, glezniecība, keramika, tekstilmāksla, fotogrāfija, videomāksla, instalācijas, redīmeidi, atrasti priekšmeti un daudzi citu formu hibrīdi palīdz māksliniekiem vizualizēt savas ne vienmēr skaidri definētās, bet dziļi izjustās idejas. Sajūta un intuīcija ir galvenais mākslas dzinulis, un, ja pat dažreiz mākslas darbs sastāv tikai no teksta, tas tikai nozīmē, ka šī ēka, šī apkārtne un šis brīdis ir tā scenogrāfija, kurā tekstam jābūt izlasītam.

Neskatoties uz joprojām lielo bēgļu tēmas aktualitāti, tikai daži mākslinieki meklējuši metaforas, lai pievērstu uzmanību Vidusjūras reģiona problēmām. Biežāk "ārpusnieki" tika skatīti plašākā kontekstā, piemēram, no centra un perifērijas attiecību skatpunkta. Centrs it kā ir pašsaprotama lieta, bet grūti izskaidrot, kāpēc vienā vietā tas izveidojies, bet citur, ļoti līdzīgos apstākļos, ne. Ja paskatīsimies uz paša "Survival Kit" dalībnieku internacionālo krāšņumu, top skaidrs, ka mūsdienās postindustriālajā pasaulē centri veidojas vietās ar visintensīvāko informācijas apmaiņu. Tomēr koloniālā pagātne joprojām tik dziļi sēž zemapziņā, ka jautājums par perifēriju un centru daudziem māksliniekiem šķiet ļoti būtisks. Dažiem šķiet, ka perifērija ir brīvība no centrā pieņemtajām normām un vērtībām, kur ne tik daudz pastāv savi likumi, cik sava likumu noliegšana. No tā izriet otrais svarīgākais izstādes jautājums par identitāti. Kā definēt identitāti? Vai tā ir iekodēta tradīcijās un ornamentos? Meksikāņu, čīliešu, ungāru, turku, latviešu, igauņu u. c. mākslinieki katrs piedāvā savas atbildes, kā saglabāt un kā veidot identitāti globālajā pasaulē. Cik ļoti nācijas identitāti ietekmē citu tautu politiskā vai kultūras ekspansija? Krievu kultūras, valodas, pareizticības ietekme Baltijas reģionā tikai "Survival Kit" izstādē var iegūt sasauci ar Ziemeļkorejas arhitektūras un pieminekļu invāziju vairākās Āfrikas valstīs 70. gados. Identitātes un stereotipu jautājums izstādē skar arī dažus feministiskus prātus, kas ar saukli "vulva nav vagīna" piesaka šai pasaulei glazētas keramikas ģenitāliju karu. Rezultāts, kā vienmēr, neizšķirts, un cīņai nav jēgas. Varbūt mums vajag citus simbolus, citas metaforas un zīmes, lai atrastu sabiedrībā jaunus kopsaucējus? Par šīs robežas pārvarēšanu brīnišķīgi un, kā ierasts, asprātīgi stāsta Romāna Korovina fotogrāfiju sērija. Izolde Cēsniece ļauj aizdomāties par dzīves topogrāfiju, par robežām, kas neļauj ieraudzīt nākotni, par šaubām, kurās mēs maldāmies, pārvietojoties pa savu sirds karti.

Robežas būtību, kas definē "ārpusnieka" statusu, viskodolīgāk savā instalācijā parāda tekstu grupa "Orbīta". To katram vajag piedzīvot. Mākslinieku darbs ir par neiespējamību nonākt svešos svētkos un izbaudīt viesmīlību un cienastu. Sveši svētki ir kā bauda, ko gūsti, lasot dzeju, kas daudziem šķiet elitāra, nesaprotama un nesasniedzama. Šo robežu arī var pārvarēt. Un svešu teritoriju padarīt par savējo.

Source

Tags

recenzija Survival Kit
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form