Venēcijas biennāle: Laikmetīgās mākslas 'Meka' cauri gadu desmitiem
Foto: Žilvins Kempins. Caurule. Instalācija. Videolente, saplāksnis, tērauds. Izmēri variējami. 2008.

Gaidot 55. Venēcijas mākslas biennāles atklāšanu, kas būs skatāma jau pēc nepilna mēneša, turpinām ielūkoties šī vērienīgā un senākā mākslas notikuma vēsturiskajās aizkulisēs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iezīmējot Venēcijas mākslas biennāles attīstību, vizuālās mākslas žurnāla "Studija" galvenā redaktore Laima Slava norāda: "Venēcijas biennāles, vismaz man pārskatāmā periodā kopš šī gadsimta sākuma, mainījušās galvenokārt paplašināšanās un kultūriespaidu dažādošanās virzienā. Sākotnējā biennāle, kas koncentrējās Venēcijas Dārzos (Giardini) uzbūvētajos nacionālajos paviljonos, ir izpletusies pa visu pilsētu.

Ar karti – izstāžu plānu rokā tagad var dienām klejot pa mazpazīstamu rajonu nezināmām ieliņām, uzduroties brīnišķīgiem mākslas atklājumiem vienlaikus ar atklājumiem pilsētas arhitektūrā, greznos, senos interjeros un sadzīves piedāvājumos.


Haralda Zēmana (Harald Szeemann) iedibinātās kuratora izstādes sāka apgūt arī jaunu teritoriju netālu no Dārziem – Arsenāla kompleksu. Šodien tajā ir ne vien allaž intriģējošā kuratora izstāde, bet arī virkne jaunu valstu paviljoni, kam Dārzos savas mājvietas nav.

Latvija, kas arī šogad pirmo reizi eksponēsies šajā prestižajā vietā, gan jau savulaik, pirms Otrā pasaules kara, sprieda arī par iespēju būvēt paviljonu Venēcijas Dārzos... Taču daudz, arvien vairāk te parādās tādu valstu pieteikumi, par kuru laikmetīgās mākslas izpausmēm nav bijis ne jausmas. Venēcijā šodien iespējams sastapt visdažādāko zemju mākslas aktualitātes, pēdējā laikā īpaši intensīvi, lielos apjomos sevi pieteikušas Āzijas valstis (Ķīnas ekspansija pagājušā biennālē bija vienkārši mulsinoša), musulmaņu kultūras zemes, Āfrika."

Venēcijas mākslas biennāles aizsākumi ir meklējami 1895. gadā, kuras atklāšanā piedalījās arī Itālijas karalis Umberto I un Savojas Margarita. Leģenda vēsta, ka mākslas pasākums noticis par godu dižciltīgā pāra sudrabkāzām. Pirmajā Venēcijas biennālē tika pārstāvēti mākslinieki no 16 valstīm. Laika gaitā prestižā mākslas pasākuma dalībvalstu skaits ir stipri audzis – 2009. gadā piedalījās 77 valstis, bet 2011. gads iezīmējās ar māksliniekiem no 89 valstīm. Turpretim 1907. gadā aizsākās nacionālo paviljonu celtniecība Dārzos. Pirmā valsts, kas tika pie sava paviljona bija Beļģija, kurai sekoja Ungārija, Vācija, Lielbritānija, Francija, Nīderlande, Krievija un citas valstis.


Biennāles saturu veido trīs daļas – galvenā izstāde, ko veido pieaicināts kurators, valstu nacionālās ekspozīcijas un dažādi satelītpasākumi Venēcijas muzejos, galerijās, izstāžu telpās, viesnīcās, baznīcās un citās publiskās vietās. Par galvenās ekspozīcijas kuratoriem tiek pieaicināti prominenti mākslas pārstāvji.

Par šī gada Arsenāla izstādes "Enciklopēdiskā pils" kuratoru ir izvirzīts mākslas kritiķis un kurators Masimiliano Džioni (Massimiliano Gioni). Izstādes tēmu aizgūstot no Itālijā dzimuša amerikāņu mākslinieka Marino Auriti (Marino Auriti) arhitektūras maketa. 1955. gadā M. Auriti radīja muzeja "Enciklopēdiskās pils" dizainu, kam vajadzēja kalpot par "visas cilvēces zināšanām" un "no riteņa līdz mākslīgajam pavadonim", kas gan palika tikai mākslinieka sapnis, noglabājot muzeja maketu Ņujorkā, Amerikāņu tautas muzejā. M. Auriti sapnis piepildās 55. Venēcijas mākslas biennāles tēmā.

2011. gada galveno ekspozīciju "ILLUMInations" veidoja šveiciešu mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore Bīče Kurigere (Bice Curiger). Izstādes ietvaros tika reflektēts par informācijas izplatīšanu un sabiedrības apgaismību mākslas pasaulē. M. Džioni un B. Kurigeres priekšgājēji Venēcijas mākslas biennālē ir bijuši – Daniels Birnbaums (Daniel Birnbaum), Roberts Storrs (Robert Storr), Frančesko Bonami (Francesco Bonami) un citi. Apspriestākais un, iespējams, nozīmīgākais biennāles kurators ir bijis kultūras teorētiķis un kurators no Šveices Haralds Zēmans, kurš kūrēja divas Venēcijas mākslas biennāles galvenās ekspozīcijas pēc kārtas.

Pēdējās kuratoru izstādēs ir jūtama krīze, norāda Laima Slava: "Ir jau arī grūtāk tagad kādu pārsteigt – par jaunu mākslas teritoriju atklājumiem jau šīs biennāles ir rūpējušās gadu gadiem! Pēdējā laikā atkal izceļas tieši nacionālie paviljoni, kā pagājušo reizi Argentīnas tēlnieka Adriana Rohas (Adrián Villar Rojas) darbi. Vai arī spilgti izrādās atsevišķu mākslinieku biennālei paralēlie piedāvājumi, kā tas bija ar Bila Violas (Bill Viola) videoinstalācijām vienā no baznīciņām pirms vairākiem gadiem. Gadās, ka pārsteidz izstāde kādā no Venēcijas muzejiem, kas tāpat dzīvo līdzi biennāles ritmam."

Par krīzi Venēcijas mākslas biennāles izvirzītā kuratora izstādēs norāda arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja departamenta vadītāja un mākslas zinātniece Inese Baranovska. Kuratori bieži vien liek vilties iepriekš izvirzītajā konceptā, turpinot: "Gadās, ka koncepta pieteikums skan ļoti pārliecinoši, bet pats galarezultāts ne tik ļoti (te var minēt iepriekšējo biennāli). Dārzos notiek valstu prezentācijas, kuras nav atkarīgas no centrālā kuratora koncepcijas, bet var sekot tai. Tur vienmēr ir kāds pārsteigums, negaidīts piedāvājums. Tā ir arī sava veida sacensība starp vadošajām valstīm: Franciju, Lielbritāniju, ASV, Vāciju, Šveici, Skandināviju vai Krieviju. Varu teikt, ka nekad neesmu vīlusies Francijas paviljona prezentācijā – vienmēr iespaidīgi un pārliecinoši."

Venēcijas mākslas biennālē ir lūkojama daudzveidīga programma, kura sevī iekļauj gan laikmetīgās mākslas klasiķu, gan avangarda darbus. Tāpat izmantoto mediju amplitūda ir neiedomājami plaša – sākot ar gleznām, fotogrāfijām, skulptūrām, beidzot ar modernās tehnoloģijas brīnumiem. Starp biennālē apskatāmo mazāk vai vairāk zināmo mākslas darbu autoriem ir bijuši arī nozīmīgi mākslas vēstures veidotāji – Jozefs Boiss (Joseph Beuys), Anrī Matiss (Henri Matisse), Makss Ernsts (Max Ernst), Henrijs Mūrs (Henry Moore), Roberts Raušenbergs (Robert Rauschenberg), Joko Ono (Yoko Ono), Vija Celmiņa un citi plaši zināmu darbu autori.

Venēcijas mākslas biennālē arīdzan notiek labāko dalībnieku apbalvošana, pasniedzot "Lauvas" (zelta un sudraba). 2011. gadā par mūža ieguldījumu mākslā balvu saņēma amerikāņu māksliniece Eleina Stērtvanta (Elaine Sturtevant) un austriešu tēlnieks Francs Vests (Franz West). Tāpat pie "Zelta lauvas" tika amerikāņu mākslinieks Kristians Merklijs (Christian Marclay) kā labākais starptautiskās ekspozīcijas mākslinieks, bet par labāko nacionālo paviljonu balvu saņēma Vācija, kur tika iekārota mirušā teātra režisora Kristofa Šlingenzīfa (Christoph Schlingensief) piemiņas ekspozīcija.

Biennāli regulāri apmeklē plašs ieinteresēto personu loks no visas pasaules – mākslas kuratori, kritiķi, kolekcionāri, galeristi, mākslinieki, žurnālisti, tūristi, vietējie iedzīvotāji un citi interesenti. Līdz ar to vērienīgais mākslas notikums valstīm un māksliniekiem ļauj sevi reprezentēt starptautiskā vidē, gūstot mākslas profesionāļu un citu interesentu uzmanību.

"Tā ir lieliska iespēja satikties, arī iepazīties ar saviem kolēģiem no citām valstīm. Protams, ar katru reizi biennāles paliek aizvien plašākas un notikumiem pārblīvētas: nāk klāt daudzas jaunas dalībvalstis, ir daudz labu un ne tik labu satelīta pasākumu. Visa Venēcija kļūst par platformu biennālei, tā ir kā paralēlā pasaule tradicionālajam pilsētas tūristu pūlim. Lai to visu apskatītu vajag profesionālu rūdījumu, pacietību un vēsu prātu, apzinoties, ka visur tāpat nevari pagūt... Parasti, satiekoties ar kolēģiem dalāmies iespaidos, ko kurš redzējis, ko var laist garām, un, kas noteikti jāredz. Šeit es runāju konkrēti par profesionāļu dienām, kas ir lieliska iespēja apskatīt biennāli pirms oficiālās atklāšanas. Man patīk šis jūklis un Bābeles sajūta, bet esmu bijusi biennālēs arī citā laikā, kad atmosfēra mierīgāka. Galvenais, ka, lai visu apskatītu, katru gadu ir vajadzīgs vairāk laika, jo cilvēka maņas piekūst un nav jau jēgas visu redzēt "ķeksīša pēc". Arī profesionāļu starpā var dzirdēt kurnēšanu, ka biennāles pārāk izplešas un zūd kvalitāte...", savos iespaidos un pieredzē dalās Inese Baranovska.

Venēcijas biennāle lielākoties publikai asociējas ar vizuālās mākslas izstādēm. Tomēr šis pasākums ir daudz plašāks, kurš, sākot ar trīsdesmitajiem gadiem, sevī iekļauj arī kino, teātra un mūzikas festivālus, bet pēcāk pievienojās arī arhitektūras biennāle.


Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Venēcijas biennāle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form