Ar stāstījumu par fotogrāfi Zentu Dzividzinskas (1944–2011) turpinām sēriju "Viena fotogrāfa stāsts", kas tapusi sadarbojoties Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un advokātu birojam "Ellex Kļaviņš", kas 2017. gadā tika uzsākts kā iniciatīva "Vienas gleznas stāsts" un nu ieguvis paplašinājumu.
21. gadsimtā interese par padomju laika dokumentālo fotogrāfiju rosināja pievērsties fotogrāfu arhīviem un publicēt vai izstādīt 60. un 70. gados radītus attēlus, kuri 90. gados ieguva jaunu nozīmi un vērtību. Piemēram, mākslinieces un fotogrāfes Zentas Dzividzinskas pirmā personālizstāde notika tikai 1999. gadā, lai arī grupu izstādēs viņa bija piedalījusies kopš 60. gadiem.
Fotomāksliniece bija profesionāla dizaingrafiķe, strādāja kombinātā "Māksla". Fotografēja portretus, pantomīmas uzvedumus, sadzīves ainas. Viņa bija viena no pavisam nedaudzajām fotogrāfēm sievietēm, kas bija saistītas ar fotoklubu "Rīga". Zīmīgi, ka viņa bija arī viena no dažām savas paaudzes fotogrāfēm, kura bija profesionāla māksliniece – Dzividzinska 1966. gadā bija beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kur Gunārs Binde bija sācis pasniegt fotogrāfiju. Tolaik vairumam citu kluba biedru formālas mākslas izglītības nebija.
Īpaši nozīmīga Dzividzinskas agrīnajā daiļradē bija sērija "Rīgas pantomīma" (1964–1965). Otra viņas ievērojamākā sērija "Māja upes krastā" bija momentuzņēmi, kuros redzamas smagnējas, bieži puskailas sievietes un mazi bērni, kuri lauku māju vidē nodevušies savām vasaras ikdienas nodarbēm. Tāda pieeja bija pretmets estetizētajiem, idealizētajiem un erotizētajiem sieviešu attēliem, kurus līdz tam bija konstruējusi dominējošā fotogrāfu-vīriešu kopiena. Atkailinātās sievietes šajos attēlos bija attēlotas nevis kā vizuālas baudas avots skatītājam vīrietim, kā tas bija pieņemts, bet gan kā pašpietiekamas personības, kuras iegrimušas savos darbos un rūpēs, un kurām nav svarīgi kādu iepriecināt ar savu izskatu. Dzividzinska bija uzņēmusi fotogrāfijas kā radošus vingrinājumus, kā sava veida privātu dienasgrāmatu par savu vecāku lauku mājas apmeklējumiem. Viņas novecojošo vecāku, radu un viņu bērnu sadzīviskie attēli sākotnēji nemaz nebija domāti publiskai izrādīšanai.
"Viena fotogrāfa stāsts" ir izglītojošs projekts astoņās video mini-sērijās par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā iekļautajām 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta mākslas fotogrāfijām un to autoriem.
Lai raksturotu šo periodu, izvēlēti astoņi autori: Andrejs Grants (1955), Inta Ruka (1958), Egons Spuris (1931–1990), Māra Brašmane (1944), Gvido Kajons (1955), Zenta Dzividzinska (1944–2011), Gunārs Janaitis (1934) un Gunārs Binde (1933).
"Viena fotogrāfa stāsts" video ar latviešu, krievu un angļu valodas subtitriem ikvienam interesentam pieejami muzeja mājas lapā, LNMM mobilajā lietotnē (GooglePlay un AppStore), YouTube kanālā, Facebook lapā, kā arī portālā "Delfi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
